Māris Antonevičs: Uzvaras un zaudējuma garšas kokteilis 11
Par spīti tam, ka plašsaziņas līdzekļiem patīk vēlēšanas iztēlot kā boksa maču, kura noslēgumā tiesnesis paceļ viena sportista roku, pasludinot viņu par uzvarētāju, tas tomēr īsti neraksturo situāciju. Gandrīz katra no sešām 12. Saeimā ievēlētajām partijām var sajusties kā uzvarētāja, tajā pašā laikā tām ir arī vairāk vai mazāk sāpīgi ievainojumi, kuri neļauj izbaudīt šo panākumu.
“Saskaņa”. Formāli “Saskaņa” ir pirmajā vietā, jo tai joprojām būs visvairāk deputātu parlamentā. Uzvara? Ja nu vienīgi pirms šī vārda pievieno apzīmējumu “Pirra…”! Vai tad par uzvarētāju var uzskatīt partiju, kas zaudējusi piekto daļu atbalstītāju un Saeimā ieguvusi par septiņiem deputātiem mazāk nekā iepriekš? Viens no “Saskaņas” līderiem Jānis Urbanovičs gan uzstāj, ka Valsts prezidentam Andrim Bērziņam tagad kā pirmais Ministru kabineta sastādītājs jāaicina tieši “Saskaņas” izvirzītais kandidāts, jo tas būšot atbilstoši “Satversmes garam” un “normālām Eiropas valstīm”. Tomēr neviena cita parlamentā iekļuvusī partija pat nav devusi mājienu, ka varētu iesaistīties šādā koalīcijā. Pat ne Sudraba, par kuras iespējamo tuvību ar “Saskaņu” iepriekš tik daudz mēļots. Ušakova partija trīs gadu laikā ir attālinājusies no līdzdalības valdībā un par to var vainot pati sevi un īpaši savu pozīciju divos jautājumos – referendumā par valsts valodas statusu krievu valodai un notikumiem Ukrainā. Par spīti krietni latviskotajiem vēlēšanu sarakstiem, Saeimas frakcijas sastāvu tas būtiski neietekmēs, vēlētāji priekšroku devuši “Saskaņas” veterāniem.
“Vienotība”. Valdošās partijas rezultāts no politiskās analīzes viedokļa ir visinteresantākais. Tūlīt pēc iecirkņu slēgšanas parādījās tabulas ar iespējamajiem rezultātiem, kuru avots bija vēlētāju aptaujas (tā saucamie “exit poll”). Parasti tās sniedz diezgan precīzu ainu, un šoreiz pirmo vietu solīja “Vienotībai”. Pirmās pēcvēlēšanu stundas pagāja tieši šādās noskaņās – sak, viss skaidrs, pilsoņi ir nobalsojuši par pašreizējo politisko kursu ar visām tā piedevām. Taču pēc pusnakts, kad kļuva zināma Centrālās vēlēšanu komisijas apkopotā informācija, noskaidrojās, ka vēlēšanu aptaujas bijušas neprecīzas. “Vienotība” tomēr nav pirmā, arī otrā vieta nav pārliecinoša, jo turpat uz papēžiem min Zaļo un zemnieku savienība. Politiskie konkurenti steidza atgādināt faktu, ka pašreizējā “Vienotība” ir arī Reformu partijas politiskā mantiniece, ņemot vērā, ka pievienojusi sev spilgtākos tās līderus, tāpēc vēl varētu diskutēt, vai atbalsts pieaudzis vai tieši pretēji – pamatīgi krities.
Rīta pusē nākamais trieciens – Saeimā nav ievēlēta partijas līdere un līdzšinējā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Turklāt Kurzemes apgabalā viņai priekšā aizsteigušās ne jau spilgtākās partijas zvaigznes. Ko nu? Vai S. Āboltiņa attālināsies no politikas līdzīgi kā to savulaik izdarījuši divi citi “Vienotības” līderi Ģirts Valdis Kristovskis un Aigars Štokenbergs vai tomēr kolēģi sagādās “zelta izpletni” (ministra vieta valdībā vai kāds cits amats)? Jebkurā gadījumā “Vienotībai” tas nozīmē pārgrupēšanos.
Tomēr uzvara ir tajā, ka pie varas acīmredzot paliks līdzšinējā koalīcija ar “Vienotības” izvirzīto Ministru prezidenta kandidātu. Laimdotas Straujumas iespējas saglabāt amatu izskatās visai drošas.
Zaļo un zemnieku savienība. Ja samēro ambīcijas ar ieguvumiem, ZZS var justies gandarīta. Tai nav sāpīgu zaudējumu, ja nu varbūt atsevišķu Zaļās partijas biedru iekšējs aizvainojums, ka par Ministru prezidenta kandidātu pēdējā brīdī tomēr tika izvirzīts Aivars Lembergs. (Jāatgādina Zaļās partijas runasvīra Viestura Silenieka replika, ka tā esot izdabāšana “sabiedrības daļai ar zemu intelektu”.) Pirmsvēlēšanu debatēs Lembergs demonstrēja tik uzkrītošas rūpes par Ventspili, ka ikvienam bija skaidrs – tur viņš arī paliks. Tātad faktiski ZZS šo augsto amatu nemaz nevēlas, un Raimonds Vējonis, kurš iepriekš ticis minēts kā iespējamais premjera kandidāts, var pagaidīt. Bet cik ilgi? Un ja nu nākamajās vēlēšanās ZZS vairākums atkal izlemj, ka Lemberga demonstrēšana var piesaistīt pāris balsu vairāk… Tas galu galā var novest pat pie iekšējas šķelšanās. Pagaidām gan tā ir tikai teorētiska iespēja, un ZZS šobrīd var plānot, kādus ministra amatus tā vēlētos nākamajā valdībā. Iedalītās kārtis tai ir labas.
Nacionālā apvienība. Partija turpina audzēt muskuļus. Iespējams, rezultāts varēja būt vēl labāks, jo daudzu vēlētāju izvēli ietekmēja Ukrainas faktors, kas mudināja izšķirties starp divām partijām – NA un “Vienotību”. Tikai tām bija skaidra pozīcija atšķirībā, piemēram, no ZZS, kur Lembergs runā pavisam ko citu nekā, piemēram, Vējonis. Taču paliek jautājums – vai ietekmes pieaugumu NA mācēs izmantot nākamās valdības veidošanā vai arī samierināsies ar to, ko tai atmetīs? “Jaunāko brāļu” laiks tā kā būtu pagājis.
“No sirds Latvijai”. Ja salīdzina ar citām “baltā zirga” partijām (kaut vai pagājušās vēlēšanās Zatlera Reformu partiju), Ingunas Sudrabas iejāšana politikā nav īpaši spilgta. Pirmsvēlēšanu reitingi solīja vairāk. Noslēpumainais oreols, kas izveidojies ap Sudrabu, neļauj saprast viņas patiesās intereses, un piesaistīt šādu partneri valdībai ir riskanti, jo īpaši, ja bez tā var iztikt. Tāpēc, visticamāk, septiņi “sirsnīgi” deputāti iejutīsies opozīcijas lomā, un tad jau pēc laika redzēs, kas tur veidosies.
Latvijas Reģionu apvienība. Vai pasažieri, kurš paspējis ielēkt aizejošā vilcienā, var uzskatīt par uzvarētāju? Drīzāk jā nekā nē. Taču vagonā neviens viņu īsti nav gaidījis un tagad pārsteigti skatās – no kurienes tad šis te uzradies, kur mēs viņu tagad sēdināsim? Šķiet, ka LRA izredzes iekļūt valdošajā koalīcijā ir lielākas nekā “Saskaņai” un “NSL”, taču nevar aizmirst, ka viena no apvienības panākumu ķīlām ir aktieris Arturs Kaimiņš, un viņam gan ir tipisks opozicionāra tēls. Partijai vispirms jātiek skaidrībā par savu identitāti.
