Uzvaras parkā iederētos diplomātisko dāvanu ekspozīcija. Saruna ar Ojāru Spārīti 12
Pieminekļu padomes priekšsēdētājs, LZA prezidents, mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis rosinās Uzvaras parku Pārdaugavā veidot par teritoriju, kur nākotnē izvietot tamlīdzīgas diplomātiskās dāvanas, kādas, piemēram, ir Kobes pilsētas pulkstenis pie Mākslas akadēmijas, Ķīnas paviljons Kronvalda parkā.
“Nepieciešams institūcijās virzīt diplomātisko dāvanu novietnes projektu. Tā būtu vieta, kurā ar cieņu pret dāvinātāju būtu iespējams veidot ko līdzīgu parkam, kas nekādā gadījumā nedrīkstētu līdzināties “Disnejlendai” vai noliktavai,” intervijā “LA” saka O. Spārītis. “Paskatieties uz 30 hektāru lielo Uzvaras parku Pārdaugavā! Japānas vēstniecības dāvinātās sakuras tur ir “pirmā bezdelīga”. Neesmu vēl Uzvaras parka priekšlikumu dokumentējis iesnieguma formā, taču domāju, ka Pieminekļu padomē jautājumu izskatīsim, ņemot vērā, ka pilsētas centrs jau pietiekami piesātināts. Ja Rīgas pilsēta politiski akceptēs, ka šajā teritorijā varētu veidot parka zonu ar celiņiem nākotnē saņemamajām diplomātiskajām dāvanām, tad parka plānotāji jau tagad varētu veidot tādu maršrutu, lai diplomātiskās dāvanas tur savstarpēji nekonkurētu.
Mums trūkst divu lietu – parka diplomātiskajām dāvanām un iekārtota depozitārija “vēstures antikvariātam”, kas tagad krājas kā akmeņu kaudze pie krematorijas. Tur visapkārt ir priedes, kāpas, tur būtu vieta gan Pēterim I, gan Uzvaras kolonnai, gan pārpalikumiem no Rīgas Lielajiem kapiem. Turp rādīt dažādos vēstures slāņus varētu vest tūristus. Vajag tikai trīs lietas – naudu, veiksmīgu plānošanu un estētisku eksponēšanas kvalitāti.“
– Runājot par citiem pieminekļiem. Kā ar vietu Brīvības bulvārī, kur kādreiz slējās Ļeņina piemineklis, un tagad stāv tukša?
O. Spārītis: – Pieminekļu padome šobrīd par to nedomā kā par potenciāli aizņemamu vietu. Konstantīna Čakstes pieminekļa ideja tur “nomira” gluži dabiski. Šī vieta ir grūti pieejama, jo prasa apturēt satiksmi Brīvības ielā vai paģēr izbūvēt tuneli. Bet kas gan tas būtu par savdabīgu rituālu, ja procesija kā kurmji ar vainagiem rokās vispirms ielīstu pazemē un pēc tam, orķestrim spēlējot, izlīstu pie pieminekļa virszemē… Pēc Vijas Artmanes nāves pazibēja ideja tur novietot aktrises pieminekli, bet arī tā vairāk tika uztverta kā kuriozs. Pagaidu dizaina elementi šai vietai ir ļoti optimāls risinājums, jo ļauj izpausties radošumam ik svētkos un ir uztverami no attāluma.
– Kādu politiski simbolisku pieminekļu Rīgai trūkst?
– Ar plānošanu dzīvē kaut kā nesanāk… Kad Rīga gatavojās 800 gadu jubilejai, Kultūras fondā ar daudzu institūciju palīdzību radīja sarakstu, kādi pieminekļi Rīgai būtu vēlami. Bija vairāk nekā 50 nomināciju, ieskaitot Kārli Skalbi, Vili Plūdoni, Annu Brigaderi – īsts latviešu kultūras panteons. Gandrīz nekas no tā nav realizējies. Jāvaicā – kāpēc? Kādēļ sabiedrība nespēj ar saviem simboliem ieinteresēt politiķu un Latvijas budžeta lēmēju prātus? Kaut kas tomēr ir realizējies. Bet ne par valsts līdzekļiem – dievturu gādātā piemiņas zīme Ernestam Brastiņam, “Itera Latvija” atbalstītais piemineklis Nobela prēmijas laureātam Vilhelmam Ostvaldam un citi. Arī Latvijas Zemnieku savienības virzītais piemineklis Kārlim Ulmanim. Atcerieties, kā pret šo pieminekli vērsās Rīgas dome un atsevišķu partiju pārstāvji? Toreiz ar kritiku neskopojās ikviens, kurš vēlējās kaut kā “iespert” prezidentam Ulmanim. Bet 18. novembrī pie pieminekļa visu laiku bija cilvēku pulki.
– 2006. gadā Pieminekļu padome aicināja rīdziniekus piedalīties pieminekļu celtniecības “ideju bankas” veidošanā. Kā jūsu institūcijai ar atgriezenisko saiti ar sabiedrību?
– “Raža”, ko toreiz ievācām, bija tik pieticīga… Tie bija kādi desmit tā brīža aktualitāšu atspoguļojumi, kas neprasījās pēc iemiesojuma cildenās formās. Mūs rosināja iekārtot rotaļu laukumus, ierīkot strūklakas, bradājamos baseinus. Tas parādīja, ka labas idejas vienmēr ir jābriedina. Vispirms jādod sabiedrībai intelektuālais grauds un jāļauj, lai tā to vai nu apaudzē ar “miesu”, vai arī noliedz.
Sabiedrība šodien saprot, ka ideja ir viena lieta, bet realizācija pavisam cita. Tā prasa laiku, līdzekļus. Ja aiz tevis nestāv spēcīga organizācija vai finansējums, tad ideja nomirst tajā pašā brīdī, kad dzimusi. Tāpēc var sacīt, ka visproduktīvākā sadarbība ir ar radošajām savienībām, sabiedriskām organizācijām, iedzīvotāju grupām, kuras spēj mobilizēties noteikta mērķa sasniegšanai.
Visu interviju lasiet 1. decembra “Latvijas Avīzē” vai “Latvijas Avīzes” e-izdevumā.
