Uzvara sākas galvā 0
Četrgades lielākais sporta notikums – Londonas olimpiskās spēles – sāksies jau pēc trim nedēļām. Jo tuvāk nāk milzīgais forums, jo vairāk sāk kņudēt sportistu pakrūtē un priekšplānā izvirzās psiholoģiskais faktors – fiziski vairs neko būtisku nevar uztrenēt, un šis ir laiks, kad jānobriest emocionāli. Ne reizi vien dzirdēts, ka uzvaras sākas galvā, bet neveiksmēm pateicīgākā augsne ir pārdegšana.
Psihologa palīdzība
Ikdienā no sarežģītām situācijām mums palīdz izkļūt tuvinieki un draugi, tāpat ir arī sportistiem, taču atšķirībā no parastajiem mirstīgajiem viņiem jāiziet cauri daudz masīvākām stresa sienām. Palīdzēt sagatavoties var psihologs, akadēmiskā līmenī ir pat īpašs novirziens – sporta psiholoģija.
Psiholoģe Dace Eikena strādā ar Latvijas olimpiskās vienības (LOV) sportistiem. – Atlēts var pilnveidoties ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Ja paveicies ar gudru treneri, var palīdzēt arī viņš, ne vienmēr tam jābūt psihologam. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā ir kurss psiholoģijā, tāpat arī praktiskajā darbā treneri sapratuši, kas un kurā brīdī jādara, lai audzēknis būtu gatavs startam, – saka psiholoģe. Visiem treneriem, kuru sportisti startē augstā līmenī, jālieto psiholoģiskās zināšanas, citādi sasniegt spēju maksimumu ir sarežģīti.
Iespēju konsultēties ar speciālisti izmanto tikai daļa LOV sportistu. Esot tādi, kas ir uzticīgi ilgākā laikposmā, nāk, piemēram, pirms sezonas, pārrunā problēmas, mērķus. Otra kategorija – sportisti, kas ierodas vienu reizi vai iziet vienu konsultāciju ciklu, kad ir gadījusies kāda ķibele. – Daži nāk jau desmit gadus, un es arī neatsaku, ja viņš šobrīd nav LOV sastāvā, sak, piedod, atnāc pēc gada, kad būsi izpildījis normatīvus un ticis atpakaļ, – teic Eikena.
Ar LOV sportistiem viņa strādā kopš 2002. gada. Sākumā domājusi, ka situācija būs rožaina – visiem taču tāpat skaidrs, ka psihologs ir svarīgs, ka sportistam jāsaprot savas emocijas un jāmāk tās kontrolēt. – Bet reāli dzīve parādīja, ka sportisti un treneri nav gatavi pieņemt psihologu palīdzību. Varbūt no treneru puses tās ir bailes, ka speciālists no malas grauj viņu autoritāti, taču patiesībā tā nemaz nav. Pasaulē uzskata, ka psihologu izmanto veiksmīgākie sportisti, kas grib būt vēl veiksmīgāki, – norāda Eikena.
Latvijas sporta sabiedrības attieksmi pret psihologiem joprojām var raksturot kā nogaidošu, tomēr daļa treneru ieklausās, lasa atbilstošu literatūru. – Psihologs vairs nav bubulis, – turpina Eikena, – melnais plankums, par kuru teikt: nē, drīzāk mums viņu nevajag nekā vajag. Tomēr uzskatu, ka psihologa iespējas joprojām tiek izmantotas tikai daļēji.
Liela nauda rada lielu stresu
Latvijas futbola izlasē ir psiholoģe Irina Simoņenkova. – Tagad futbolā apgrozās milzu nauda, piemēram, angļu futbola klubu budžets pārsniedz Latvijas valsts budžetu, un kļūdas cena ir ārkārtīgi liela. Sports kļuvis ļoti intensīvs, un tas rada daudz stresa faktoru, – viņa saka, piebilstot, ka futbolistu un komandu līmenis ir līdzīgs un bieži vien uzvar tie, kas labāk spēj mobilizēties. To uzskatāmi parādīja pirms nedēļas finišējušais Eiropas čempionāts. Piemēram, Anglijas futbola izlase ceturtdaļfinālā pēcspēles 11 metru sitienos zaudēja Itālijai. Angļi lielajos turnīros pendelēs zaudējuši sešās no septiņām reizēm, taču kurš gan teiks, ka viņiem pietrūkst meistarības. Drīzāk iemesli jāmeklē nevis kājās, bet galvā.
Vienpadsmit metru sitieni ir brīži, kad nervu stīgas nospriegotas maksimāli. Latvijas izlasē savulaik štata vienpadsmitmetrinieku izpildītājs bija aizsargs Mihails Zemļinskis: – Lai realizētu, vajag visu kopā – meistarību, pieredzi, psiholoģiju. Tas no malas tikai izskatās vienkārši – noliec bumbu, ieskrienies un uzsit. Patiesībā ir liela psiholoģiska spēle. Vārtsargs cenšas tevi kaut kā izsist no sliedēm, piemēram, tur bumbu un dod tev. Es no rokām nekad neņēmu – noliec zemē, tad paņemšu.
Protams, ja rezultāts ir 3:0 tavas komandas labā, sist ir daudz vieglāk nekā izšķirošās situācijās. Par Zemļinska dzelzs nerviem liecina tas, ka valstsvienības sastāvā viņš realizējis visas 11 izpildītās pendeles, svarīgākā no tām droši vien ir 1999. gadā Atēnās pret Grieķiju. Zemļinskim 90. minūtē kāja nenotrīcēja, un Latvija uzvarēja ar 2:1. – Es tādās situācijās abstrahējos no visa un koncentrējos uz to, kurā stūrī un cik stipri sist, – skaidro Zemļinskis.
Treniņos karalis, sacensībās – nulle
Daudzos sporta veidos augstākā virsotne ir olimpiskās spēles. Skatītājiem tas ir ļoti interesants, bet sportistiem – trauksmains periods. Jo olimpiāde notiek reizi četros gados. Ja šodien palaidi garām savu iespēju, nākamā tik drīz nepienāks. – Lieliem mačiem kļūdaini gatavoties ar domu – treniņi ir treniņi, bet uz sacensībām gan es saņemšos un būs. Bet tas saspringums, ka ļoti vajag, liedz atbrīvoties. Drīzāk labs rezultāts būs tad, ja sportists tam pieiet ikdienišķi, koncentrējoties uz procesu, nevis domā, ka rezultātu vajag trenerim vai līdzjutējiem, – spriež psiholoģe Dace Eikena.
2004. gada Atēnu olimpisko spēļu vicečempions šķēpa mešanā Vadims Vasiļevskis reiz man intervijā atzinās – agrāk domājis, ka startē treneres dēļ, bet tikai pēc vairākiem gadiem apzinājies, ka pīķis var nodrošināt viņam materiālu labklājību. Starp citu, Latvijas šķēpmetēji divās iepriekšējās olimpiskajās spēlēs labi ilustrējuši psiholoģiskā faktora nozīmi – 2004. gadā Vasiļevskis sensacionāli ieguva sudrabu, ko pats vēlāk skaidroja ar to, ka pieredzējušākie un titulētākie sāncenši atbildīgajā brīdī sakrampējušies un nav varējuši parādīt savām spējām atbilstošu rezultātu, bet viņam nekāds atbildības slogs nav traucējis. Kas zīmīgi – nu jau ilgāku laiku viņš ir tajā otrajā kategorijā un sezonas galvenajos mačos savai sagatavotībai atbilstošu rezultātu nespēj uzrādīt. Savukārt 2008. gadā Pekinā izšāva Ainārs Kovals, arī iegūstot sudrabu. Tosezon viņš treniņos regulāri šķēpu metis 85 metrus un tālāk, bet mačos mocījies ar 80 metru robežas pārvarēšanu, tāpēc favorītu vidū neviens viņu neierindoja. Arī tāllēcējas Inetas Radēvičas pēdējā laika panākumi, kurus vēl pirms trim gadiem neviens nevarēja prognozēt, daļēji tiek skaidroti ar psiholoģiskiem faktoriem – viņa apņēma par vīru krievu hokejistu Pjotru Ščastļiviju un mierīgi gatavojās mačiem, nedomājot, ka finansējuma dabūšanai ir jāizpilda LOV kritēriji un kas būs, ja to neizdarīs.
Irina Simoņenkova norāda, ka sportā tā ir visnotaļ tipiska problēma – treniņos izdodas viss, sacensībās – nekas. Lai izprastu iemeslus, jātaisa sportista psiholoģiskais rentgens. – Izlasē kopā ar galveno treneri izstrādājam darba plānu. Atmosfēru komandā rada treneris ar asistentiem. Aleksandram Starkovam ir liela autoritāte, viņš psiholoģijas ziņā ir nevainojams, – galvenā trenera spēju veidot kaujiniecisku atmosfēru slavē Simoņenkova. Viņa ar spēlētājiem strādā grupā, bet esot arī individuālas konsultācijas.
Latvijas futbola zvaigžņu brīdis bija kvalificēšanās 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīram. Pēdējā barjera pirms tā bija spēcīgās Turcijas izlases izskatā. – Pirms atbildes mača devāmies ekskursijā pa Stambulu un vietējie mums veltīja daudz neglaimojošu frāžu, rādīja, ka rīkles pārgriezīs. Vārdu sakot – mums nav izredžu. Taču šāda attieksme mums pat palīdzēja, bijām par 100 procentiem gatavi mačam, milzīga pašatdeve un disciplīna. Arī tas, ka Turcijas futbolisti mūs īsti nenovērtēja ne Rīgā, ne savās mājās, – vēsturiskos brīžus atceras Mihails Zemļinskis.
Karalis Lauva
Pludmales volejbolists Aleksandrs Samoilovs atzīst, ka augstu sasniegumu sportā psiholoģija ir pats grūtākais faktors un, lai pārvarētu dažāda rakstura problēmas, viņš konsultējies ar psihologu. – Līdz ar pieredzi gatavošanās sacensībām kļuvusi vieglāka. Galvenais ir nedomāt par blakus faktoriem, nākotni, jo tad šeit un tagad rezultāta nebūs. Par spēli jāsāk domāt sanāksmē, kas mums notiek pusotru stundu pirms sākuma. Protams, to izdarīt nav viegli un, kad ir nopietnākas spēles, smadzenes nevar atslēgt – guli un uztraucies, – klāsta Aleksandrs, kurš pārī ar Ruslanu Sorokinu kvalificējies Londonas olimpiskajām spēlēm.
Skaidrojot sava nestabilā snieguma iemeslus, ar psihologu nonācis pie slēdziena, ka viņam vajag būt līderim: – Nevaru izpaust sevi, ja nejūtos līderis. Kad treneris ir līdzi, viņš uzņemas galveno lomu un es palieku otrajā plānā, bet, kad nav, es esmu pirmā vijole. Kad ir lielāka atbildība, man spēle sokas labāk.
Pats zīmīgākais šajā stāstā, ka treneris ir viņa tēvs Genādijs Samoilovs. Šosezon treneris vairs nedodas līdzi uz sacensībām. – Tam ir divi iemesli – pirmkārt, finansējums nav tik liels, un ņemt līdzi treneri uz visiem mačiem īsti nevaram atļauties. Otrkārt, izteicu viedokli, ka tas mums nāks par labu. Un tagad redzam, ka lēmums attaisnojās, mana spēle ir uzlabojusies. Protams, ģimenē bija konflikts, taču mēs izrunājāmies un visu atrisinājām.
Aleksandrs uzskata, ka viņa duets psiholoģiski ir ļoti spēcīgs un reizēm uzvaras izcīna, tieši pateicoties mentālajam pārsvaram: – Psiholoģiski nospiežam pretiniekus – ar bļāvieniem, agresīvu uzvedību. Mums ir agresīvs un rupjš spēles stils, īpaši tas ietekmē gados jaunus sāncenšus. Pret pasaules spēcīgākajiem pāriem gan tas īsti neiet cauri, tie ir pieredzējuši vilki.
Samoilovs pludmales volejbolu raksturo kā nežēlīgu sporta veidu, kurā var bļaut, izrādīt dusmas vai gavilēt, cik jaudas, tiesa, ne pretiniekam tieši sejā. Viņš ir viens no emocionālākajiem volejbolistiem, tāpēc konkurentu vidū izpelnījies iesaukas “Mister Noisy” (misters Troksnis) un “Lion King” (Lauvu karalis). Bet sāncenši arī saprot, ka tā ir tikai spēle, un ārpus laukuma ļaunu prātu netur. Emocionalitāte viņam esot no tēva. To, ka emocijas vajag nevis apslāpēt, bet izmantot kā ieroci, viņš sapratis pirms četriem gadiem, spēlējot pret gruzīnu izcelsmes brazīliešiem un sajūtot, cik nepatīkami, ka pretinieks tā bļauj. Arī Saša sācis strādāt pie tā un, lai attīstītu balss saites, pat apmeklējis kursus pie operdziedātājas. No malas to nepateiksi, bet agrāk viņam bijis pazemināts pašnovērtējums.
Trūkst uzvarētāju psiholoģijas
Nereti nācies dzirdēt, ka Latvijas sportistiem nav uzvarētāju psiholoģijas, īpaši sporta spēļu komandās. Hokeja treneris Ēriks Miļuns: – Tas ir ne tikai sportā, bet vispār dzīvē, politikā – agrāk mēs bijām vienā savienībā, tagad – citā. Lokāmies uz visām pusēm – rīkojumus dod no augšas, un mēs pildām, mazāk paši domājam, kā labāk izdarīt. Uzvarētāju psiholoģija sakrīt ar karoga lietu – ASV, Kanādā karogs visu laiku ir pie mājas, uz mašīnām, bet mēs izvelkam tikai svētku laikā. Viņiem jau kopš mazotnes ir liels gods būt amerikānim. Mūs politiķi ik pa brīdim piečakarē – ar pensijām, kaut kādiem likumiem, elektrības tarifiem, un kaut kur rodas tāda negatīva sajūta. Otra lieta, ka mums ir vieglāk tikt izlasē – ja no piecu gadu vecuma cītīgi trenējies un nepamet hokeju meiteņu vai kā cita dēļ, tad, visticamākais, vismaz uz kādu pārbaudes spēli uzvilksi izlases jauniešu, junioru izlases kreklu. Nav apstākļu, ka izlasē patiešām nonāk labākie no labākajiem.
Kanādietis Teds Nolans Latvijas hokeja izlasi sāka vadīt ar pavisam citu mentalitāti, nekā ierasts, – viņš bija pārliecināts, ka uz katru maču jāiet uzvarēt, nevis nezaudēt. Būtu muļķīgi teikt, ka iepriekš latvieši laukumā devās ar nokārtām galvām, taču akcents no Nolana tomēr bija cits. Cita lieta, ka šogad valstsvienībai starts pasaules čempionātā īsti neizdevās.
Noķer zvaigznes
Jauno talantu vidū īpaši izplatīta ir zvaigžņu slimība. Tā gan labāk diagnosticējama no malas, pārliecināta Dace Eikena. – Kad sportists sasniedz labu rezultātu, liekas, ka tas būs mūžīgi. Taču, kad seko kritiens, vajadzīgs ilgāks laiks, lai saprastu, ka kaut kas nenotiek, kā vajag. Arī manā praksē ir tādi gadījumi, kad sportists saka – visi apgalvo, ka man ir zvaigžņu slimība, taču man tās nav. Tad mēs kopā mēģinām saprast, kā tad īsti ir.
Leģendārais basketbolists Valdis Valters uzskata, ka zvaigžņu slimību izslimo visi talanti, cits lielākā, cits mazākā mērā. – Tas izpaužas divējādi – manā laikā bija pārbaudījums ar slavu, tagad – naudu, piemēram, Andrim Biedriņam. Viņš dabūja savu lielo līgumu, un zuda motivācija. Nevar vairs nokāpt uz zemes. Man zvaigžņu slimība bija kādu pusgadu, jo sabiedrības uzmanība bija tik liela, ka nespēju tikt galā.
Valters norāda, ka tādā brīdī sportists paceļ degunu gaisā, kļūst egoistiskāks, neņem vērā citu viedokli. Komplektā automātiski nāk snieguma pasliktināšanās. – Ja sportistam tādā brīdī nav neviena, kas pasaka priekšā šīs lietas, tad ir jocīgi. Lai gan – māci vai nemāci, katram pašam jāiziet tam cauri. Mani dēli arī ar popularitāti un naudu netika galā, – neslēpj Valters, kuru 1981. gadā atzina par Eiropas labāko basketbolistu. Viņš uzsver, ka vajadzīgs raksturs, lai daudziem kārdinājumiem pateiktu nē. – Tā ir starpība starp sportistu un lielu sportistu – lai kaut ko sasniegtu, ir jāupurējas, bet lielākā daļa Latvijas basketbolistu to nevar. Viņi dabū naudu, pagozējas televīzijā, ir meitenes un… viss.
Ēriks Miļuns nav tik kritisks, viņš izaudzinājis veselu plejādi labu hokejistu, taču ātrumā nevarēja pateikt, ka kāds būtu lidinājies metru virs zemes: – Mums cilvēki ir daudzmaz adekvāti. Kanādā jau bērnībā var uztaisīt par zvaigzni. Latvijā varbūt var runāt par mini zvaigžņu slimību – kad tiek izlasē, “Dinamo”, NHL draftā. Bet tās pozīcijas jau nav tik augstu, lai baigi sadomātos. Tagad mums ir Zemgus Girgensons, bet viņam ar galvu viss kārtībā.
Londonā daudziem Latvijas sportistiem būs pirmās olimpiskās spēles. – No viņiem jāprasa starts savu spēju robežās. Ticu, ka ar daudziem tā arī būs, – optimistiski lielo sporta forumu gaida Dace Eikena. Bet no līderiem gaidīsim arī kādu medaļu!
