– Vai Indrai Jāni bija grūti pārliecināt? 4
J. Z.: – Indrai mani pārliecināt bija viegli. Es ticu viņas idejām, tāpēc biju gatavs ieguldīt. Manuprāt, angļu filma iznākusi vēl krāšņāka nekā latviešu versija. Anesī žūrijas spriedums bija vienbalsīgs – visi to atzina par balvas cienīgu. Īstenībā tas ir pasaules līmeņa produkts, Latvija var būt lepna, ka mums tāds ir.
– Paradoksāli – filma ir ieguvusi žūrijas balvu nominācijā “Commissioned Films” jeb “Pasūtinājuma filma”, lai gan tā nav saņēmusi ne centa no valsts. Jānis kā producents operēja nevis ar Kultūrkapitāla fonda vai Nacionālā kino centra, proti, nevis ar nodokļu maksātāju naudu, bet ar savu personisko.
– Jā, tas ir paradoksāli, taču ne mirkli nenožēloju, ka riskēju, gāju uz visu banku. Tomēr galvenais ieguldījums te ir Indras darbs. Prātam neaptverams darbs triju gadu garumā, lai iznākums būtu tāds, kāds tas ir.
– Kadri aizzib – tik vien kā trīs minūtes un vienpadsmit sekundes. Taču aiz tām trim minūtēm un vienpadsmit sekundēm ir tava sirds un gabals no tavas dzīves.
I. S.: – Turklāt ļoti liels un svarīgs gabals. Īstenībā pasūtinātājs bija. Pasūtinātājs bija mana sirds. Man vienkārši bija tai jāklausa.
– Vai esat domājuši, kur šo sirds darbu tagad likt? Anesī festivāla laikā notiek arī filmu tirgus jeb MIFA.
J. Z.: – Uz tirgu es netiku, tajā dienā man Londonā bija jākonsultē britu pacienti. Festivāls uzkrita kā sniegs uz galvas, Londonas konsultācijas vairs nevarēju pārcelt uz citu laiku. Tirgus dienā ar filmu nodarbojās Indra, es ierados plūkt laurus. Taču zinu, ka interese par filmu bija liela. Frančiem pat bija tāda kā greizsirdība: kā tad tā – angļiem jau ir, bet viņiem vēl nav. Arī viņi sev vēlētos alfabēta animāciju. Uzzinot to, mani pārņēma vēl lielāks prieks un lepnums par Indra veikumu. Ir tādi, kas saka: dodiet man naudu, tehniku un Holivudas aktierus, tad es jums parādīšu! Bet Indrai bija spoža ideja, intelekts un milzīgas darba spējas.
I. S.: – Vēl jau man bija arī fotoaparāts un istaba, kur strādāt.
– Un pareizais cilvēks blakus.
– Jā! Un vēl arī plastilīns, draugi un divdesmit četras stundas katru diennakti.
J. Z.: – Laiks ir pats dārgākais resurss, to ne par kādu naudu nevar nopirkt. Vispār jau tas bija grūtākais jautājums. Ar producentu par to varēja vienoties, bet ar vīru gan ne.
– Producentam ar vīru izveidojās interešu konflikts?
– (Smejas.) Baigākais konflikts! Indra visu laiku savā istabā – to taču nevar izturēt! Tomēr tagad saprotu – bija vērts paciesties. Bet nu Indrai ir dzimusi vēl viena ideja, kas attīstās milzīgā ātrumā.
I. S.: – Kad braucu uz Anesī, man padomā bija projekts, ko klusībā biju auklējusi vairāk nekā gadu, taču tas bija nolikts tādā kā gaidīšanas režīmā.
J. Z.: – Producents jau arī grib izbaudīt mirkli, kaut nedaudz pagulēt uz lauriem.
I. S.: – Bet te pēkšņi viss sagriezās virpulī. Pēc Jāņiem bijām aizbraukuši pie Jura Rubeņa uz Lūžņu. Tur vienā naktī dzima ideja un tapa scenārijs. Nākamajā rītā jau tika nofilmēti pirmie kadri.
J. Z.: – Ideja piedzima Lūžņā. Izbrida no Lūžņas meža, var teikt.
– Tikko dzimušas idejas publiskā telpā atrādīt ir bīstami, tāpēc par Lūžņu patlaban vairāk nejautāšu. Jautāšu Jānim par citu, sen dzimušu un nu jau arī īstenotu ideju. Kas tas par “Laivu šķūni” Jaunciemā?
– Tas ir pilnīgs pretstats Lūžņai. Mežā valda klusums, neviens nerunā. Šķūnis ir skaņu pilns.
