– Gads kā varavīksnes spektrs… 4
– …un sajūta, ka laiks vijas caur un ap tevi. Izdevējs bija Jānis. Mums šķita, ka šis kalendārs ir tik skaists un labs, ka tas cilvēkiem būs vajadzīgs. Nodrukājām trīs tūkstošus eksemplāru. Bet kalendāra “derīguma termiņš” ir īss. Pienāk brīdis, kad veikali saka: paldies, tirgošanas laiks beidzies! Un atsūta atpakaļ neatpakotas kastes. Tā sagadījās, ka tajā gadā mājās mums bija remonts, dzīvojām vasarnīcā, kur jau tā maz vietas. Un tad vēl tās kastes… Pagalmā stāvēja konteiners. Pati savām rokām liku kastes konteinerā, jo citur vienkārši nebija vietas. Un mana sirds izdarīja secinājumu: nākamo grāmatu netaisīšu visiem, taisīšu tikai man un Jānim. Kaut ko ļoti skaistu. Ekskluzīvu. Tā radās “0+0=bezgalība”. Īsziņu grāmatiņa kopā ar kārtīm. Iesniedzu “Zelta ābelei”. Pēc laika dabūju zināt, ka grāmata nav nominēta, un arī žūrijas piebildi: kam tāda vispār ir vajadzīga. Tajā brīdī tas šķita kā nāves spriedums. Tagad esmu par to pateicīga. Jo sirds izdarīja vēl vienu secinājumu: jādzīvo, jāstrādā un jātaisa kaut kas tāds, kas izriet no konkrētas vajadzības.
– Sāpes liek augt. Tas, kā reaģējam uz sāpēm, tas, kā spējam atgūties no dzīves triecieniem, nosaka mūsu lielumu. Viens sabrūk, otrs norūdās.
J. Z.: – Vēl cits projicē savas sāpes un aizvainojumu uz visiem pārējiem.
I. S.: – Vai mēģina atdarīt citiem.
– Ir varianti. Katram savs.
– Jā. Bet tagad es droši varu teikt, ka esmu pateicīga tam mirklim.
J. Z.: – Protams, brīdī, kad sāpēja, to bija grūti paredzēt. Šķita – nekā sliktāka nevar būt. Taču sliktākais kļuva par pamatu un atspēriena punktu.
– Kā kritiens, kas pēkšņi pārvēršas lidojumā.
I. S.: – Jā! Tobrīd gan šķita, ka labākais, ko no sevis esmu devusi, ir iemīts dubļos. Un nevienam nav vajadzīgs. Šoreiz bijām nodrukājuši tikai piecsimt eksemplāru. Par laimi, izrādījās, ka dažiem mana īsziņu grāmatiņa tomēr bija vajadzīga. Kāds mans draugs uzdāvināja to savai draudzenei. Pēkšņi divos naktī viņš saņem īsziņu: 26 B. Tas ir lappuses nosaukums. Un nu viņam vajag šo grāmatu, lai uzzinātu, ko draudzene grib viņam pateikt. Nakts vidū viņš aizbrauc pie cita drauga, kam ir tā grāmata, un izlasa: mans miegs dzīvo pie tevis. Desmit gadi jau pagājuši, bet joprojām ik pa laikam pēkšņi saņemu ziņu: vai kāds tavs “vizuālās komunikācijas komplektiņš” nav kur aizķēries? Tas ir tik mīļi, ka cilvēkiem ir vajadzīgs mans stāsts par nullēm, kas savienojoties veido bezgalību. Un tagad mūsu studijas nosaukums ir “Infinity Box” – bezgalības kaste – katrs kadrs ir rāmītis, kaste, kurā ieliekam kaut ko ļoti svarīgu vai vienkārši jauku.
