Uzvara jāizcīna katru dienu. Saruna ar Kristu Burāni un Madaru Gruntmani, Uzvaras dienu gaidot 1
Varonība un tēvzemes mīlestība pirms simts gadiem un mūslaikos, kas tik ļoti piesārņoti ar vērtību relatīvismu. Latvijas Neatkarības kara spilgtākās lappuses, vēlākie centieni pārrakstīt vēsturi un tiem pretī apziņa par varoņu stāstu nozīmīgumu tieši mūsdienās. Šie ir daži emocionālie vadmotīvi vērienīgajā svētku programmā, kuras gaitā 22. jūnijā Cēsīs tiks svinēta Cēsu kauju simtgade un no 27. līdz 29. jūnijam – Liepājā rekonstruēta Latvijas Pagaidu valdības atgriešanās no kuģa “Saratov”.
– Kas, jūsuprāt, īsti ir varonība un kā tā izpaužas mūsdienās? Tagad godinām latviešu strēlniekus par varoņiem, taču diezin vai Pirmā pasaules kara laikā daudzi jutās varoņdarbiem gatavāki nekā mēs šobrīd…
Krista Burāne: – Manuprāt, šodien varonības jēdziens tiek devalvēts. Bieži nākas dzirdēt, ka par varonību sauc vienkāršas cilvēciskas darbības – palīdzēšanu, rūpēšanos, godīgu, brīvu un atbildīgu rīcību. Tam visam vajadzētu būt normai.
Varonība arī mūsdienās ir spēja ziedot sevi lielām idejām, citu cilvēku tiesībām uz brīvību un vienlīdzību.
Uzvaras dienā Cēsīs, protams, runāsim par varonības tēmu, taču tāpat rosināsim domāt par to, kādas šodienas vērtības cilvēkiem ir pietiekami svarīgas, lai vajadzības gadījumā celtos un tās aizstāvētu.
Svinam uzvaru, kas tika izcīnīta pirms simt gadiem Cēsu kaujās, bet vienlaikus mēģinām atgādināt, ka tā jāizcīna katru dienu, jānostiprina izvēlēs, kuras cilvēki izdara te un tagad, un kuras vērstas uz nākotni. Pat par spīti bailēm.
Tieši tāpēc viens no dienas notikumiem būs dokumentāla performance ar šādu nosaukumu, kurā vēsturiskie drosmes stāsti tiks izspēlēti kopā ar mūsdienu stāstiem par to, ko nozīmē būt drosmīgam šodien. Īpaši ieklausīsimies jauniešu domās.
Madara Gruntmane: – Man šķiet, varonība mūsdienās ir atļaušanās būt godīgam, iestāties par vērtībām, nemelot. Varonīgi ir domāt ne tikai par šo tagadnes brīdi, par savu labumu, bet arī skatīties uz priekšu, ko varam atstāt savai ģimenei, valstij, savai nākotnei. Par vērtību aizstāvēšanu…
Domāju, retais ir emocionāli gatavs karot, ja vien tas nav profesionāls aicinājums.
Neviens simtprocentīgi nevarēs pateikt jā vai nē, to nosaka konkrētais brīdis, un tādos brīžos arī parādās valsts īstā seja. Man jau, pretēji tam, ko rāda kašķi Saeimā vai Rīgas domē, ir tomēr aizdomas, ka mēs kā valsts, tauta, sabiedrība esam saliedēti.
– Kā jums šķiet, kādēļ karu, kurā izcīnīta Latvijas neatkarība, aizēnojis karš, kurā neatkarību zaudējām? Vai pašas par to interesējāties vēl pirms piemiņas sarīkojumu plānošanas?
K. Burāne: – Es tos negribētu saukt par piemiņas, bet gan svētku sarīkojumiem.
M. Gruntmane: – Pilnīgi piekrītu, mēs arī tos uzskatām par svinībām, svētkiem. Skaidrs, ka Pirmā pasaules kara faktus māca skolā, bet ikdienā mēs ar tiem reti saskaramies.
Būdama liepājniece, protams, zināju par kuģi “Saratov” un Ulmaņa valdību Liepājā, bet tagad, strādājot pie rekonstrukcijas, cenšos izpētīt un ļoti precīzi atveidot visu darbību un runas, kas tika teiktas, Pagaidu valdībai nokāpjot krastā. Protams, šādi sapratne par tā laika notikumiem veidojas pilnīgi citā līmenī.
K. Burāne: – Domāju, tas, ka Pirmais pasaules karš piemirsies, saistīts ar pārrakstīto vēsturi. Turklāt tas notika ne tikai padomju laikā, kad par šo karu stāstīja no boļševiku pozīcijām.
Stāsts jau daļēji tika pārrakstīts arī 1934. gadā, kad ar Kārļa Ulmaņa autoritāru lēmumu Uzvaras diena tika atcelta kā valsts svinamā diena. To Satversmes sapulce 1921. gada 30. septembrī ar likumu bija noteikusi par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu.
Mēs arī maz zinām par to laiku, jo tas ir ārkārtīgi sarežģīts, armiju daudzums Latvijas teritorijā neticami liels, un apstākļi mainījās gandrīz katru dienu.
Lai saprastu, kas 1918. gada beigās un 1919. gadā notiek Latvijā, ir patiešām jāpiepūlas.
Turklāt šajā stāstā ir grūti saprast latviešu lomu, jo tie karoja gan boļševiku, gan vācu armijas pusēs un paši savām rokām veica teroru pret tautiešiem.
– Kā Cēsīs, tā Liepājā būtiska svinību sastāvdaļa ir 1919. gada notikumu rekonstrukcija. Cik lielā mērā to iespējams izdarīt, lai svētki nepārvērstos kičā?
– Kad mani uzaicināja par Uzvaras dienas režisori, uzreiz teicu, ka mani principā neinteresē kara estetizācija, slavināšana, glorifikācija. Man šī diena ir svarīga, lai mēs apzinātos kara baiso seju un vienlaikus arī to drosmi un spēju ziedot sevi, kas nepieciešama idejas par brīvību īstenošanai dzīvē.
Gribu parādīt, kas ir tās vērtības, par kurām mēs būtu gatavi cīnīties, varbūt pat ne tik daudz ar ieročiem kā ar savu pārliecību, sava ego nolikšanu malā.
Dienas programma tādēļ ir ļoti plaša, jo, no vienas puses, stāstām nacionālo bruņoto spēku ikdienas dzīves notikumus, rādām to spēku un nozīmi, akcentējot sabiedroto lomu, bet, no otras – ar mūzikas, teātra, dejas, folkloras palīdzību stāstām par brīvības spēku katrā no mums. Šī tēma izskanēs gan koncertā “Ar dziesmu dzīvībā”, gan jau pieminētajā performatīvajā notikumā “Par spīti bailēm”.
Atšķirībā no citām pilsētām, kur piedalās NBS ar saviem tehnikas displejiem, Cēsīs tie būs izvietoti visā pilsētā – māju pagalmos, tirgus laukumā, skvēros – tā, lai cilvēkiem rastos sajūta par to, ko nozīmē armijas ienākšana civilajā vidē.
– Cēsīm ir mazliet vienkāršāk, kaimiņi igauņi uz svētkiem atveduši rekonstruēto bruņumašīnu “Wabadus” (“Brīvība”). Kuģis “Saratov” nav ticis rekonstruēts…
M. Gruntmane: – Protams, netaisīsim kuģa butaforiju, arī “Saratov” analogi kuģi nav saglabājušies. Mēs šo kuģi attēlosim ar scenogrāfijas palīdzību, tas būs nojaušams scenogrāfa Aigara Ozoliņa veidotajā skatuvē.
Taču man šķiet, ka ne jau kuģis ir galvenais akcents, bet gan cilvēki, liepājnieki, mūsu sabiedrotie. Tas, kādi viņi izskatījās, kā uztvēra notiekošo. Tādēļ pēc fotogrāfijām, kuras saglabājušās, cenšamies atveidot apstākļus tik precīzi, cik vien iespējams.
Uz mani pašu vislielāko iespaidu atstāja tas, ka pilsētā šo notikumu laikā ir bads, nav maizes, bet tā pilna ziedu.
Cilvēki bija saposušies, kā nu varēja, savākuši pļavas ziedus, un ar tiem sagaidīja Pagaidu valdību. Meta gaisā ziedus, divreiz nodziedāja himnu un sauca: “Urā!” Attēlos redzams, cik visiem ir lielas cerības un gaidas, ka visam jābūt kārtībā, un mani tas ļoti aizkustina.
K. Burāne: – Ziedu motīvs ir klātesošs arī Cēsīs. Viens no svinību centrālajiem notikumiem būs rekonstrukcija – stāsts par Cēsu kauju gaitu.
Protams, nevaram rekonstruēt kādu noteiktu kauju, bet, pateicoties Latvijas un Igaunijas cīņu klubu dalībniekiem, parādīsim, kā noritēja tā laika kaujas. Un, kad Latvijas un Igaunijas armija uzvarēs, notiks uzvaras gājiens augšup pa Lenču ielu uz Vienības laukumu.
Tieši tāpat kā 1919. gadā arī mēs aicinām iedzīvotājus un svētku viesus sagaidīt puišus ar baltiem ziediem. Tos, starp citu, aicinām arī laikus stādīt savos dārzos un puķu kastēs uz palodzēm. Pēc gājiena ar saulgriežu spēku un skanējumu Vienības laukumā notiks balle, kurā svinēsim gan simt gadus senās, gan šodienas uzvaras, un ielīgosim gada skaistākos svētkus.
M. Gruntmane: – Mēs ļoti gribētu, lai arī svētku apmeklētāji ģērbtos aptuveni tā laika stilistikā. Nekā ļoti sarežģīta, tā kā vasarā – vienkrāsainas kleitas meitenēm, balti krekli un naģenes puišiem. Un lai paņem līdzi daudz ziedu, jo taisīsim ziedu salūtu.
– Gan Cēsīs, gan Liepājā svētkos piedalīsies arī ārzemju viesi…
K. Burāne: – Jā, uz svinībām ieradīsies Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, Nacionālo bruņoto spēku sabiedroto vienības, vēstnieki.
Kaujas rekonstrukcijā piedalīsies gan Latvijas, gan Igaunijas kaujas klubu dalībnieki. Tas tiešām būs stāsts arī par Latvijas un Igaunijas kopības spēku šodienas apstākļos. Igaunijas un Latvijas prezidenti ar saviem drosmes stāstiem piedalīsies arī performatīvajā notikumā uz Rīgas ielas “Par spīti bailēm”.
M. Gruntmane: – Liepājā uz svētku sarīkojumiem līdz ar Latvijas amatpersonām ieradīsies arī ārvalstu vēstniecību pārstāvji. 28. jūnijā skanēs svētku koncerts “Ar prieku un gandarījumu”, kurā piedalīsies amerikāņu, britu un franču, mūsu sabiedroto, kolektīvi. Tāpat viņi būs redzami un dzirdami svētdien sarīkojumā ģimenēm “Pirms 100 gadiem Liepājā”.
