Beidzoties kaujām, karogs bija sašauts 86 vietās: Neatkarības kara svarīgākā kauja 0
Pirms 100 gadiem – 1919. gada oktobrī un novembrī – Rīgas Daugavmala bija frontes līnija. Mūsu galvaspilsētā notika, kā vēlāk izrādījās, svarīgākā Neatkarības kara (1918.–1919.) kauja.
Nepilnīgi apbruņotā, vēl tikai pirms gada veidot sāktā Latvijas armija cīnījās pret Pāvela Bermonta komandēto krievu – vācu Rietumu brīvprātīgo armiju – viņus jau toreiz tautā sāka dēvēt par bermontiešiem, bet kaujas pret šo armiju par bermontiādi.
Latvijas armija šo pārbaudījumu izturēja un bermontiešus no savas zemes patrieca. Cīņas pie Rīgas ilga veselu mēnesi un diena, kad no Rīgas Bermonta karaspēku patrieca, kļuva par mūsu armijas uzvaras simbolu.
Bermonts un viņa armija
Pēc Cēsu kaujām Latvijas teritorijā iestājās vairākus mēnešus ilgs relatīva miera periods. Vācieši bija sakauti, lielinieki atsviesti uz Latgali, un valsts dzīve varēja daudzmaz mierīgi organizēties un pārkārtoties.
Saskaņā ar 1919. gada 3. jūlija Strazdumuižas pamieru, ko noslēdza pēc Cēsu kaujām, ģenerāļa fon der Golca vadītajam vācu karaspēkam bija no Rīgas jāizvācas uz Jelgavas – Tukuma rajonu, lai pēc tam visdrīzākajā laikā sāktos šo spēku galīgā evakuācija no Latvijas.
Tomēr ģenerālis fon der Golcs ar karaspēka izvešanu nesteidzās, par aizbildinājumu minot slikto dzelzceļu stāvokli un arī to, ka latviešu karaspēks it kā ar regulāriem uzbrukumiem traucējot karaspēka izvākšanos.
Vācu nodoms bija – atjaunot Latvijā Vācijas ietekmi, ieceļot sev paklausīgu valdību vai likvidējot Latvijas valstiskumu pavisam. Lai Vācijai nevarētu pārmest agresijas turpināšanu austrumu virzienā, bija nepieciešama, kā mēdz teikt, izkārtnes maiņa.
Jau 1919. gada aprīļa sākumā Vācijas finanšu un militārās aprindas ar kara ministra Gustava Noldes klusējošu atbalstu bija nolēmušas atbalstīt krievu baltgvardu vienību izveidi no krievu karagūstekņu nometnēs savervētajiem brīvprātīgajiem, paredzot, ka šīs vācu paspārnē organizētās un apgādātās vienības varētu izmantot saviem mērķiem.
Daļu no šādi saorganizētajām vienībām sūtīja uz Kurzemi. Vācu armijas vadība nodibināja sakarus ar bijušo cariskās Krievijas armijas virsnieku Pāvelu Bermontu, kurš bija izveidojis no karagūstekņu nometnēs esošajiem krievu karavīriem nelielu nodaļu.
Bermonts, kurš uzdevās par pulkvedi, piekrita sadarboties ar vāciešiem. Rezultātā viņam pakļāva visas Vācijā izveidotās krievu karaspēka vienības, kaut arī to skaitliskais sastāvs 1919. gada vasarā bija neliels – ap 4000 cilvēku.
Pāvels Bermonts bija tā figūra, kas bija vajadzīga vācu interešu aizstāvībai Baltijā. Tā laika franču prese viņu apraksta kā glīta izskata, šarmanti teatrālu, blēdīgu sieviešu mednieku, operešu pulkvedi un komēdiju princi.
Avantūrists un godkārīgs cilvēks, militārajā ziņā analfabēts, viņš ātri spēja iegūt sev pakļauto krievu karavīru uzticību.
No 30. maija līdz 14. jūnijam visu P. Bermonta grupu nosūtīja uz Jelgavu, pats Bermonts ieradās Jelgavā 12. jūnijā un tūlīt stājās sakaros ar fon der Golcu. Ar vācu gādību Bermonts sāka formēt armiju, kuru vēlāk nosauca par “Rietumu brīvprātīgo” (bieži oficiālos dokumentos vēl pierakstot – “Krievu”) armiju, skaļi deklarējot tās it kā galveno uzdevumu – cīņa pret lieliniekiem un monarhijas atjaunošana Krievijā.
Ar fon der Golca gādību šajā armijā iestājās veselas vācu karaspēka daļas: gan Dzelzsdivīzija, gan daudzie t. s. “brīvkorpusu” karotāji. Pāreja “krievu dienestā” būtībā aprobežojās ar zīmotņu un tamlīdzīgu atribūtikas nomaiņu.
Jau tas vien, ka bermontiešu vidū vāciešu bija četrreiz vairāk nekā krievu karavīru, bet štābā grozījās daudzi vācbaltiešu baroni, lika Latvijas Pagaidu valdībai būt sevišķi uzmanīgai.
Sakarā ar sabiedroto iejaukšanos Vācijas valdība nolēma ģenerāli R. fon der Golcu atsaukt. Viņš no Latvijas aizbrauca 26. septembrī. Šajā laikā jau bija panākta vienošanās ar P. Bermontu par vācu karaspēka pāriešanu krievu dienestā, un, kad Vācijas kara ministrs 5. oktobrī aizliedza vācu karavīriem šādu pāreju, tas jau bija noticis fakts.
Tādā veidā Rietumu brīvprātīgo armijas personālsastāvs jūtami palielinājās. Pats P. Bermonts vērtēja savus spēkus ap 51 000–52 000 vīru. Latvijas armijas virspavēlnieka štāba Operatīvās (Izlūkošanas) daļas ziņojumos šāds skaitlis tika uzskatīts par pārspīlētu.
Reālos bermontiešu spēkus rēķināja līdz 17 000 kaujas sastāva ar 65 lielgabaliem, 24 lidmašīnām, diviem bruņuvilcieniem. Latvijas armijas daļas, kuras atradās pret bermontiešiem izvērstā frontē no Vecdubultiem līdz Ķekavai, bija 11 300 vīru ar 9 lielgabaliem, 23 smagajiem ložmetējiem, 43 patšautenēm, bruņuvilcieniem, trijiem bruņotajiem auto un pāris lidmašīnām. Bermontiešu pārsvars izpaudās ne tik daudz skaitliskajā, cik militāri tehniskajā pārsvarā.
1919. gada 1. oktobrī P. Bermonts Jelgavā sasauca slepenu apspriedi, kurā pieņēma lēmumu gāzt Latvijas Pagaidu valdību. Pēc divām dienām, 3. oktobrī, P. Bermonts pieprasīja izlaist viņa karaspēku cauri Latvijas armijas pozīcijām, lai it kā dotos uz Petrogradu cīnīties pret lieliniekiem. Īstais mērķis bija sakaut Latvijas armiju.
“…Rīga ir latvju Termopīlas…”
8. oktobra rītā virs Rīgas parādījās bermontiešu lidmašīnas, kuras nometa Torņakalnā dažas bumbas. Rīgas pilsētā un apkārtnē izsludināja aplenkuma stāvokli, Latvijas galvaspilsēta bija kļuvusi par kara lauku. 9. oktobrī bija jaušama frontes tuvošanās pilsētai: aizvien spēcīgākas kļuva artilērijas kanonādes un šāvienu troksnis. Pilsētā apstājās normālais dzīves ritums: fabrikas un rūpnīcas izbeidza darbu, jaunā universitāte un skolas slēdza savas durvis.
Pēcpusdienā Pārdaugavā sāka ierasties noklīduši karavīru pulciņi, kuri izplatīja pārspīlētas baumas par ienaidnieka panākumiem, it kā bermontiešu bruņotie auto, izlauzušies cauri latviešu frontei, jau braucot Rīgas tiltu virzienā.
Latvijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Dāvids Sīmansons, kas atradās Rīgā, pats kaujas darbību nevadīja, uzticēdams to Vidzemes divīzijas komandierim un Dienvidu frontes pavēlniekam pulkvedim Jorģim Zemitānam.
Kļūdaini novērtējot stāvokli kā katastrofālu, pulkvedis Zemitāns izdeva pavēli karaspēkam Rīgu atstāt un atkāpties uz Juglas–Baltezera ezeru rajonu. Lielā steigā Rīgu atstāja arī Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā un Latvijas Tautas padome, pārbraucot uz Cēsīm.
Tas viss Rīgas aizstāvjos un iedzīvotājos radīja paniku. “… Tas, ko es ieraudzīju pie Zemitāna štāba Skolas ielā, vairs pat nav lāga aprakstāms. Iekšā tikt es nevarēju, kareivji vēla pa trepēm kaut kādus galdus un skapjus, viens stiepa rakstāmmašīnu, rāpdamies pa mēteļu kaudzēm. Uz ielas stāvēja pajūgu un smago automobīļu rinda, kur krāva un svieda virsū kaut kādas pakas un mantas…
“Kur pulkvedis Zemitāns?”
“Nezinu,” skanēja īsa, noraidoša atbilde,” rakstīja notikumu aculiecinieks publicists Andrejs Iksens. Tomēr ne visi gribēja pildīt Zemitāna pavēli un Rīgu atstāt. Jau 9. oktobra rītā laikrakstos bija publicēti aicinājumi brīvprātīgi pieteikties Latvijas armijas rindās.
Pirmajās stundās reģistrācijas punktā Rīgas Latviešu biedrībā pieteicās ap 500 brīvprātīgo, galvenokārt no jaunatnes un inteliģences aprindām – skolnieki, studenti, ierēdņi. Šmita eļļas fabrikā Torņakalnā, kur atradās 6. Rīgas kājnieku pulka štābs, kalpakietis kapteinis Fricis Zommers sāka formēt Studentu bataljonu. To komandēt uzņēmās pulkvedis–leitnants Pauls Bruņenieks.
Rīga, 1919. gada 10. oktobra rīts: “Zem pārmērīga ienaidnieka spiediena mūsu karaspēks pārnāca uz labā Daugavas krasta un ieņēma pozīcijas no Rīgas līdz Ogrei. Latvijas armijas virspavēlnieka štābs.”
Pēc divu dienu uzbrukuma Pāvela Bermonta Rietumu brīvprātīgo armija bija nonākusi līdz Daugavai. Nepilnu gadu vecajai Latvijas valstij tas bija kritisks mirklis – bermontiešu karaspēks bija ieņēmis Rīgas Pārdaugavu.
Latvijas armijas stāvoklis bija sarežģīts, taču bermontieši nebija īstenojuši savu galveno mērķi – sakaut latviešus. Latvijas armijas daļas pāri Daugavas tiltiem atkāpās uz Daugavas labo krastu. Latviešu karavīru sīkstā pretestība bija novājinājusi bermontiešus.
Fronte paspēja nostiprināties gar Daugavas krastu, bermontieši pāri tiltiem netika. Stāvoklis nostabilizējās, un 12. oktobrī Rīgā atgriezās Pagaidu valdība. Notika reorganizācija armijas vadībā. 16. oktobrī par armijas virspavēlnieku iecēla pulkvedi Jāni Balodi.
Latvijas armija visā frontes garumā pamazām pārņēma kaujas iniciatīvu. Rakstnieks Edvarts Virza tajā dienā teica: “Imantas kaujas sauciens izskanēja naktī, un to dzirdēja ikviens latvietis. Rīgu neatdos Bermontam.
Rīga jāaizstāv, Rīga ir latvju Termopīlas! Rīgai jātop par mūsu Verdenu.”
Oktobrī Rīgā vien brīvprātīgi iestājās armijā 8000 cilvēku. Daudzi Latvijas Tautas padomes deputāti tieši no sēdēm devās uz fronti. Pagaidu valdība Rīgā izsludināja ārkārtējo stāvokli un mobilizāciju.
Latvijas armija uzbrūk…
Rīga, 1919. gada 3. novembris. Agrā rīta stundā Daugavas grīvā stāvošo Lielbritānijas un Francijas karakuģu artilērija sāka apšaudīt bermontiešu ieņemto Pārdaugavu. No Bolderājas uzbrukumu sāka Latvijas armijas Latgales un Vidzemes divīzijas daļas.
Bija sākusies Rīgas atbrīvošanas operācijas kauju galvenā fāze. Jau nākamajā dienā armijas virspavēlnieka štābs ziņoja: “Pārdaugavas rajonā saņemti gūstekņi un ložmetēji. Mūsu uzbrukums turpinās.”
Nedēļu turpinājās smagas kaujas Pārdaugavā. Katra iela, katra māja bija jāieņem niknā cīņā.
Dzegužkalnā kā augstākajā Pārdaugavas vietā bija atradusies vācu tālšāvējas artilērijas baterija, kura kopš 10. oktobra bija tiešā tēmējumā apšaudījusi no turienes labi pārredzamo Vecrīgu, pilsētas centru un ostas akvatoriju.
Pēc bermontiešu atkāpšanās Dzegužkalnā, vietā, kur tagad atrodas estrāde, bija pamests vācu liela kalibra lielgabals, ko vācieši bija nodēvējuši par “Ēriku” un ko atkāpšanās steigas dēļ nevarēja paņemt līdzi. Aiz Dzegužkalna atradās lielgabali, kas Vecrīgas virzienā šāva ar smacējošas gāzes šāviņiem.
Gandrīz mēnesi gan no šejienes, gan no Arkādijas parkā augstākajā paugurā izvietotajiem lielgabaliem, kuru uguns tikusi koriģēta no tuvējās Torņakalna M. Lutera baznīcas torņa, bermontieši bija raidījuši šāvienu pēc šāviena Vecrīgas namu virzienā.
“2. novembrī ar gaismu iebraucu Zemitānu stacijā. Ienaidnieks apšaudīja Vidzemes šoseju un šāviņi sprāga ap Brīvības ielas gaisa tiltu […] Ap plkst. 16 gāju pa Elizabetes ielu, kad pārgāju Tērbatas ielu, bermontieši sāka spēcīgi apšaudīt pilsētu un tuvējie nami saņēma trāpījumus.
Nekur nevarēja noslēpties. Vērmanes dārza vārti bija noslēgti. Drošības dēļ nostājos aiz viena cementa vārtu staba. Sekoja tuvs sprādziens: aiz vārtiem granāta bija trāpījusi augošu koku, garām aizlidoja šķembas un krita melnzemes pikas […] Atpakaļceļā bijām piegājuši pie universitātes ēkas, kad bermontieši sāka apšaudīt pilsētu. Pa gaisu rūkdamas palēnā gaitā lidoja smagās mīnas un pēc skaņas stipruma varēja sekot to gaitai.
Šāva no Dzegužkalna un Iļģuciema. Mēs uzkāpām pie universitātes galvenās ieejas un sekojām trāpījumiem: pirmie lādiņi krita pie Dzelzs tilta, tad dzelzceļa stacijā, sekojošais lādiņš krita tuvējā konservatorijā un satricināja gaisu.
Nākošais spēcīgais rībiens aizsita ausis – mīna bija izsitusi lielu robu universitātes ēkas ārsienā pa kreisi no ieejas,” atceras kāds tā laika notikumu aculiecinieks. Bermontieši centās trāpīt Rīgas pils Svētā Gara tornī plīvojošajam sarkanbaltsarkanajam karogam.
Beidzoties kaujām, karogs bija sašauts 86 vietās. Visvairāk bija cietuši Daugavmalai tuvējie nami, kurus pamatīgi apskādēja ienaidnieka artilērija un mīnmetēji.
No Vecrīgas baznīcu torņos ierīkotajiem novērošanas un artilērijas uguns koriģēšanas punktiem varēja labi pārredzēt Pārdaugavu. Latviešu artilēristi ar ostas un tagadējā Centrāltirgus rajonā izvietotajiem lielgabaliem mēģināja traucēt ienaidnieka aizmugures komunikācijas un rezerves vienību pārvietošanos.
No Pēterbaznīcas torņa Latvijas armijas artilērijas novērotāji varēja redzēt, kā šāviņi sprāgst Tīraines un Mārupes apkārtnē pie Rīgas–Jelgavas šosejas.
10. novembra vakarā armijas virspavēlnieka štābs ziņoja: “Ar sīvām kaujām nemitīgi tuvojamies Rīgas–Jelgavas šosejai. Šampēterī, Solitūdē un Sasulaukā notiek cīņas. Ienaidnieka zaudējumi ļoti lieli. Mēs iegūstam ļoti daudz kara materiālu […] Mūsu lidotāji ziņo par pretinieka vezumnieku ātru virzīšanos no Torņakalna Jelgavas virzienā. Vezumniekus lidotāji sekmīgi apmētāja ar bumbām. Pretinieks nekārtīgi apšaudīja Rīgu ar smacējošām gāzēm.”
No Vecrīgas puses pāri 7. novembrī aizsalušajai Daugavai, kā arī pāri tiltiem uzbrukumā devās Vecrīgu aizstāvošās Latvijas armijas daļas. Pulkveža – leitnanta Paula Bruņenieka komandētais Studentu bataljons, vienība, kura kritiskajās Bermonta uzbrukuma dienās 9. oktobrī izgrieza Rīgas tiltus un, ieņemot pozīcijas tiltu Vecrīgas galos, neļāva ienaidniekam pāriet pāri Daugavai, sāka sistemātiski tīrīt Zaķusalu un Lucavsalu.
Kā drošsirdīgs un apķērīgs karotājs izcēlās bataljona 1. rotas kareivis, vēlākais Nacionālās operas baletmeistars Voldemārs Komisārs: viņš citiem pa priekšu – ar šauteni vienā un tukšu pudeli otrā rokā – briesmīgā balsī kliegdams, drāzās virsū ienaidniekam.
Ar tukšo pudeli viņš gribēja imitēt rokas granātu, kuru bataljonam nebija… Publicists Andrejs Iksens vēlāk izdevumā “Daugavas Sargi” rakstīja: “…Jā, ir labi, ja cilvēks vingrināja savas kājas lēkšanā un skriešanā jau no mazām dienām… 1. rotas leitnants Egle, būdams maratona skrējējs, locīja savas garās kājas un, nebēdādams par aizmuguri, tikmēr dzinās pakaļ kādam fricim pa Pārdaugavas ielām, kamēr noķēra gan…”
Kaujas troksnis Daugavmalā 11. novembra rītā bija noklusis. Vecrīgas iera-kumi bija tukši, karavīri bija pārgājuši pāri Daugavai. Pēdējās bermontiešu daļas bija izsistas no Torņakalna.
Par Pārdaugavas atbrīvošanu laikraksts “Jaunākās Ziņas” 1919. gada 11. novembrī rakstīja: “Vakar ap plkst. 5 pēc pusdienas mūsējie ieņēma Šampēteri un ar šauteņu uguni pārtrauca ienaidnieka sakarus ar viņa galveno bāzi Jelgavā. Šorīt no mūsu puses pāri Daugavas tiltiem virzījās vienības, kuras niknās cīņās ieņemdami mājas un laukumus, iztīrīja Pārdaugavu. Līdz plkst. 6 rītā Pārdaugava bija iztīrīta līdz Mārtiņa baznīcai, pēc stundas arī visa Pārdaugava bija mūsu rokās.
Pa šo laiku mūsu karavīri vajā ienaidnieku. Atsevišķas nodaļas tīra pagrabus un mājas, kuros noslēpušies ienaidnieka karavīri. Ieņemta Bišumuiža, Dzegužkalna apkārtni klāj ienaidnieka kritušo karavīru kaudzes. Daudzi ienaidnieka karavīri pārsteigti apakšveļā […]”
Uz ielām atradās pamesti daudzi pajūgi ar salaupītām mantām un kara piederumiem. Arkādijas parkā bija palikuši divi lielgabali, kurus bermontieši pametuši. Tie bija tie paši, ar kuriem no šejienes tikusi apšaudīta Vecrīga.
Āgenskalnā sagrautu namu tikpat kā nebija, taču Torņakalns bija sagrauts pilnībā. Sevišķi bija cietis rajons ap Jelgavas šoseju, kuras malās bermontieši, steigā atkāpjoties, bija pametuši daudz kara tehnikas – ložmetējus, patronu kastes, šautenes.
Pēc armijas ienākšanas Torņakalnā Pēterbaznīcas tornī sāka zvanīt lielais zvans – vienīgais lielais torņa zvans Rīgā.
Jau Pirmā pasaules kara laikā, 1916. gadā, saskaņā ar cariskās Krievijas valdības pavēli no visu Rīgas baznīcu torņiem bija noņemti lielie un vidējie zvani, atstājot tikai mazos torņu pulksteņu zvanus un Pēterbaznīcas lielo torņa zvanu, kas nepieciešamības gadījumā vēstītu rīdziniekiem par ugunsgrēkiem.
Lielajam Pēterbaznīcas zvanam, kurš arī bija cietis no bermontiešu šrapneļu šķembām, pievienojās arī pārējo Vecrīgas baznīcu torņu mazie pulksteņu zvani…
Rīga bija atbrīvota, bermontieši atkāpās uz Jelgavu. Sīvas kaujas notika arī Kurzemē – bermontieši uzbruka Liepājai. Novembra beigās Latvijas armija sasniedza valsts robežu. 3. decembrī Latvijas armija saskaņā ar valdības pavēli pārtrauca tālāko virzīšanos. Ienaidnieks bija padzīts.
Bet 11. novembri sāka svinēt kā Lāčplēša dienu – kā Latvijas armijas uzvaras dienu!
