Uzvar tie, kas veiksmei gatavojušies. Saruna ar Ivaru Zviedri 0
Decembra sākumā uz Latvijas kinoekrāniem nonākusi režisora dokumentālista IVARA ZVIEDRA jaunā filma “Valkātāji” par Latvijas pierobežu, šeit dzīvojošajiem cilvēkiem un mums jaunu, bet pasaulē pazīstamu amatu – “valkātājiem”. Filmas veidotāju galvgalī redzot vārdu salikumu “Ivars Zviedris”, nelielais cilvēku loks, kas skatās dokumentālās filmas, mēdz paplašināties.
To, domājams, zināmā mērā ietekmē savulaik skandalozās filmas “Dokumentālists” panākumi, kas ļāva novērtēt režisora stilu, kurā gandrīz neiespējamā veidā parasti nemanāmās ikdienas traģēdijas atveidotas ar netveramu smaidu par cilvēka dzīves absurdu. Ivara Zviedra dokumentālās filmas atklāj ne tikai viņa varoņu, bet arī paša režisora iekšējo būtību. Arī “Valkātāji”, kas rāda dzīvi Latvijas un Krievijas pierobežā šeit un tagad.
– Kā jums ienāca prātā doma filmēt tieši “valkātājus”?
I. Zviedris: – Tas, ko es gribēju, bija nofilmēt pierobežas portretu, bet kino ir tāds mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, kuram vajadzīgi elementi. Var uztaisīt filmu par jebko, kaut vai tējkannu, taču vajag stāstu.
Un izdomāju, ka tas iesms, uz kura var uzvērt filmas “gaļu”, ir valkātāji – tie, kas nelegāli palīdz pāriet Krievijas un Latvijas robežu, galvenokārt vjetnamiešiem.
Viņi jau nav tikai Latvijas problēma, tāda profesija ir arī ASV un Meksikas pierobežā. Visur, kur ir robeža, ir valkātāji.
Pēc pirmizrādes šķiet – tas izdevies. Tālāk jau ir tas, ko katrs filmā ierauga. Vieniem tā likās ļoti smieklīga, citiem, kā Valdim Atālam, piemēram, ļoti traģiska. Grāmatvede man teica, ka tieši tā laukos bijis pirms 30 gadiem – melnā virtuve, govju sūdu čupa pagalmā. Savukārt Juris Poškus pienāca man klāt un teica – tā ir filma par laimīgiem ļaudīm. Ir jau, protams, tāds cilvēku pašu izdomāts standarts, kā jābūt, kā jādzīvo.
– Jūs valkātāju saucat par profesiju?
– Kā man atgādināja, profesiju klasifikatorā tādas nav (smejas), bet, ja reiz tur iekļauti ekstrasensi, kāpēc nevarētu būt valkātājs? Katrā ziņā nodarbošanās tā noteikti ir. Cik izplatīta, to mēs nezinām, bet, kā filmā saka Pepiņš, “ne jau es viens kā zirgs pa mežiem šustrīju”.
– Man ļoti patika Gata – Pepiņa – naivais stāsts tiesā, kā viņš pa mežu staigājis, piemidzis, tad nākuši kaut kādi cilvēki, nobiedējuši, viņš mucis, tie pakaļ…
– Uzskatu, tas labi ilustrē, ka mūsu pasaulē, īpaši Eiropā, darbojas tāda mazliet pseidodemokrātija – tiesas procesi ilgst gadiem un tu tajos vari stāstīt visu ko.
– Sacījāt, vispirms vairāki “valkātāji” atteicās filmēties, tad Pepiņš tika cietumā. Kā tas ietekmēja darbu?
– Mums pat zināmā mērā radās krīzes situācija, jo vairāki, kas sākumā bija piekrituši, “nolēca”. Kad Pepiņu apcietināja, materiāls jau bija, filma sanāktu, bet pavisam citāda. Tā bijis arī ar citām manām filmām, teiksim, “Dokumentālistā” no safilmētā materiāla varēja kādas piecas filmas samontēt.
Toreiz sapratu, ka pats to nevaru un negribu, labāk, lai kāds cits samontē un es no malas paskatīšos, kas sanācis. Mēs tikāmies palaikam, un es skatījos, ko Inese samontējusi. Man sākumā bija pat sāpīgi skatīties, jo, kad dari kaut ko tādā līmenī, filmē kādu gadu, tad noslēpties no sevis nevari.
Šajā filmā labi, ka Pepiņam patīk – viņš zināmā mērā ir aktieris, viņam patika būt kameru gaismā un filmas rezultāts arī pamatā patika.
– Kā būtu, ja nebūtu robežu vai tās būtu stingrākas? Vai filmējot domājāt, kā Eiropu ietekmē mazkontrolēta migrācija?
– Man nešķiet, ka migrācija ir tik ļoti mazkontrolēta. Dokumentālajā kino tu esi kā diriģents korī, kas grib dzirdēt noteiktu skaņu un ar koristu balss palīdzību to panāk. Tev tāpat vajag filmu virzīt. Viens no filmas varoņiem teica, ka tad,
ja kāds tiešām gribētu visu to, kas uz robežas notiek, pārtraukt, to varētu diezgan ātri,
bet nevar jau zināt, kas aiz tā visa stāv, un tie pārtraukt negrib. Domāju, globalizācija ir zināmā mērā mākslīgi radīta. Var jau teikt, ka tā ir sazvērestības teorija, bet uztaisi lētākas cigaretes vienā pusē, dārgāku šņabi otrā, un viss notiek. Iztēlojieties, viens no Vjetnamas aizbraucis uz Eiropu un pelna tūkstoš eiro mēnesī, bet viņi tur, savā ciemā, tikai 50 eiro…
– Kādas īpašības nepieciešamas, lai strādātu par dokumentālistu?
– Dokumentālais kino ir ļoti daudzveidīgs, ļoti bieži tas ir populārzinātnisks vai robežojas ar mākslas filmu, bet novērojošs dokumentālais kino ir dzīvesveids. Īpašības var būt visādas, bet galvenais, jābūt interesei, jāsaprot tie cilvēki. Otrkārt, kas sarežģī dzīvi, veidojot šādu dokumentālo kino, – bez trim gadiem to nevar nofilmēt, bet sadabūt naudu trim gadiem, lai var strādāt diendienā…
Nofilmēt jau nav tik sarežģīti, daudziem ir laba tehnika.
Sarežģīti ir tikt līdz brīdim, kad vari nospiest filmēšanas pogu.
Ilgstoši jākomunicē, jāzina, kā uz robežas notiek pārbaudes, kad Pepiņš nāks ārā no cietuma, cik sētā govju… Man par šīs filmas epizodēm teikts, ka tā gan ir veiksme, bet tāpat kā sportā arī dokumentālajā kino uzvar tie, kas veiksmei gatavojušies.
– Dokumentālistam ir arī mazliet tāds kā psihologa darbs…
– Neapšaubāmi, dokumentālists ir mazliet psihoterapeits, jo tas, ka mani tēma interesē, vēl neko nenozīmē. Novērojošais dokumentālais kino ir attiecības, vienādas vai otrādas, bet abpusējas. Protams, tā pretējā interese var būt visāda, arī savtīga, var mēģināt tevi izmantot.
Tagad mums ir filma par Brasas cietuma slēgšanu, tur darīšana ar cietumniekiem, un viņi,
es varu diezgan droši teikt, cenšas mani izmantot, kaut vai paprasot man eiro vai piecus. To var uzskatīt par draudzību, bet no otras puses… Kā zvaigznes sagriežas. Es ar “Dokumentālistu” nebiju gaidījis, ka pēc filmas draudzība būs tik cieša, bet mēs jau visi zinām to Ekziperī teicienu par pieradināšanu. Inta toreiz vienā teikumā precīzi nodefinēja: “Kā tu pie manis nebrauksi? Kad vajadzēja filmu, tad teici, ka būsi draugs, un tagad nebrauksi?”
Pepiņš rakstīja Valsts prezidentam vēstuli: “Prezidenta kungs, laidiet mani ārā, režisors teica, ka viņam jāpabeidz filma.” Tāpat atbrīvošanas tiesā viņš teica, ka nav darījis vienu vai otru lietu, ko iesaka, bet ir filmējies filmā. Un tas viņam bija kā pluss.
To dokumentālistam nevar ieteikt nevienā darbnīcā, ne kursos – tu nedrīksti ietekmēt notikumus, bet tev jāpalīdz tiem notikt.
Viss, kas ir filmā, jau tāpat notiktu, tikai, iespējams, vēlāk. Nebija viegli, filmu jau bija nopircis kanāls “Current Time”, katru dienu man zvanīja un jautāja, kur filma, vai jau gatava. Un es saku – gaidu, kad Pepiņš nāks ārā no cietuma. Producentiem arī savs grafiks, viņi rēķinājušies ar filmu, bet te viens sēž un gaida, kad varonis nāks no cietuma ārā.
– Interesants bija arī stāsts par motivāciju – viens no filmas varoņiem saka, ne jau naudas dēļ viņi to dara, otrs atkal par 2000 eiro stundā arī pats būtu gatavs kļūt par “valkātāju”…
– Mūsu filma jau uz to būvēta, ka Pepiņš pašā sākumā perfekti izstāsta savu stāstu, ko divus vai trīs gadus stāstīja katrai tiesai, un tās īsti nevarēja neko iebilst, bet tajā daudzbalsībā visas domas tomēr ir patiesas, tās ir cilvēka šaubas.
Mēs ziemā nosaluši iebraucām apēst kotleti tādā kafejnīcā “Krabītis”, tur saimnieko divas kundzītes, sākām ar viņām runāt, tad diezgan ātri vari patiesās domas un šaubas uzzināt, un jā, viņas tā arī prātoja – vai vajag kotletes cept vai tomēr varētu pārvest vjetnamiešus pāri robežai. Viņas ir gandrīz kā simbols, vai tur kāds cep kotletes, šuj jakas vai strādā bibliotēkā, tā viņas lielākā daļa noteikti domā.
Turklāt cilvēkam jau ir tieksme sevi attaisnot, un filmā tas parādās:
mēs jau neko sliktu, palīdzam tikai tiem cilvēkiem tikt no viena punkta uz otru.
Man tas ļoti sasaucās ar Purva Intas savulaik teikto – ja ņem pēc mežu likumiem, ja nepieturas pie kaut kādiem cilvēku izdomātiem noteikumiem un robežām uz zemes, tad neviens no viņiem tiešām neko sliktu nedara – palīdz tiem cilvēkiem, kuri nedēļu briduši pa Krievijas purviem, izmirkuši, izsaluši, tikt līdz mašīnai, kas tur uz ceļa stāv…
– Šogad jums bagāts filmu birums.
– Jā, tāds pirmizrāžu birums sanācis. Šogad vēl bija īsfilma “Meikots Īrijā” un kopā ar Latvijas Radio projekts, kur īsos gabaliņos stāstījām par vecākiem, kas vieni Īrijā audzina bērnus.
Mēs turp aizbraucām, sākumā cilvēki bija priecīgi, bet, kad televīzija sāka tās sērijas rādīt, tās nonāca publiskajā vidē, vairāki zvanīja un teica, ka negrib, lai to rāda, ka viņi ne tā domājuši un ne tā teikuši. Vienai kundzei tā arī sacīju, ka viņa grib aizbēgt, noslēpties pati no sevis. Mēs jau tā filmējām no mugurpuses, lai sveši nepazīst, bet savējie, kaut kāds cilvēku loks, tevi tik un tā pazīs, ja esi kaut cik patiess.
Tad vēl radi, draugi un komentētāji, kuri saka – tu tur tāds un šitāds, un sirsniņa apskrienas.
Es uzskatu, ka no varoņu puses tā ir bēgšana. Ja tu nelaid iekšā, tad nelaid, never durvis vaļā, es ar varu nelaužos. Bet, ja esi atvēris durvis, tad cieni arī manu darbu.
Es arī negribu sastrīdēties, necelt telefonu un pateikt – tāds tu esi, un viss. Tad sākas tā otrā psihoterapijas kārta, kur tu kaut kā mēģini ar saviem varoņiem sadzīvot.
Īrijā jau nebiju pirmoreiz ar pīpi uz jumta, pirms desmit gadiem tur filmēju “Bēgumu”. Dokumentālistiem tā ir, ne jau velti Ivars Seleckis tik daudz filmu par Šķērsielu uzņēma. Vienīgais sabiedrotais dokumentālistam ir laiks, viss pārējais neko daudz nevar palīdzēt.
– Sacījāt, ka dokumentālais kino ir daudzveidīgs. Tas, ko esat izvēlējies, ir jūtīgākā sadaļa, to, ko atklājat, patiešām ne katrs gribētu citiem rādīt un pats par sevi uzzināt. Kāpēc tāda izvēle jau pašos pamatos?
– Man liekas, tas ir visīstākais dokumentālais kino. Nereti citēju vecmeistaru Selecki, esmu mācījies gan no viņa, gan no sava skolotāja Anša Epnera un piekrītu tiem Rīgas kinostudijas dokumentālistiem, kuri pagājušā gadsimta 70. un 80 gados veidoja latviešu poētisko dokumentālo kino.
Ja kāds pēc 20–30 gadiem gribēs redzēt, kāda bija pierobeža pirms 20–30 gadiem, vai viņš ņems kādu dokudrāmu vai “Valkātāju”? Drīzāk “Valkātāju”.
