Egils Līcītis: Tieslietu sistēmu pārņem latgaļi, bet mājas čībiņu tīkotāju gvarde paliek aiz strīpas 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vecajam, desmit gadus amatvietā vadījušam ģenerālprokuroram pēdējie termiņa gadi izvērtās grūti, mazražīgi, un nācās ciest politiskus pazemojumus, kad tevi pašu publiski izkrata līdz pēdējai vīlītei kā aizdomas turamu rūdītu žuliku.
Pēc 36 Saeimas deputātu iesnieguma Augstākās tiesas uzdevumā ģenerālprokurora (bez)darbību izskatīja iecietīgā tiesnese Seņkāne, kura atrada par iespēju attaisnot izvērtējamo Temīdas kalpu kā personību, kura “necieš skaļus blīkšķus”, tomēr notikums valsts galvenajam apsūdzētājam un likumu pārraugam – ļoti nepatīkams.
Diez vai tā bija, ka oligarhi valstīja Ēriku Kalnmeieru kā bumbu pēc savām iegribām un ka viņš bij kādam iztapoņa, bet neapšaubāmi, ka atbildības nasta bij kļuvusi pārāk smaga Kalnmeiera spēkiem.
Ģenerālprokuratūra uz daudz ko nereaģēja. Piemēram, likuma uzraugiem jāuzņemas daļa pārmetumu par naudas atmazgāšanas nepieskatīšanu Latvijas komercbankās un pārkāpēju nevilkšanu pie tiesas, kamdēļ Latvija gandrīz nonāca pelēkajos un melnajos sarakstos.
Nereti prokurori nezināja ne bū, ne bē, kur atrodas kukuļņēmēji un kāda ir viņu apetīte, tad vēl saņemtā pļauka no taisnās tiesas Zolitūdes traģēdijas prāvā bij sāpīga – pelnīta vai nepelnīta.
Tas finalizējās ar pazīstamā jurisprudences spīdekļa, zināma arī kā Valsts prezidenta Egila Levita nesaudzīgi izlikto atzīmi prokuratūras darbam – zemāka par vidējo. Neieskaitīts! Īsi sakot, novēlēsim Kalnmeiera kungam stabilizēt veselību, labi atpūsties un pēc tam uzņemties piemērotākus izpildāmos pienākumus.
Pēc Kalnmeiera amata vakances kā daždien pēc biļetēm pie lodziņa dzelzceļa kasē stāvēja rindā un drūzmējās pulciņš kandidātu. Konkursantu vidū bij septiņi gabali ar prokuratūru saistītu vīra cilvēku un viens nesaistīts, kuri grasījās aizvietot veco ģenerālo.
Ērikonkuļa atstātajās mājas čībiņās gribēja iekāpt sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors un prokuroru personāla un profesionālās izaugsmes nodaļas prokurors.
Kalnmeiera krēslā vēlējās iesēsties divi virsprokurori un bijušais prokuratūras darbinieks. Pēc kādas jaunas kaklasiksniņas tiecās ilggadējais Ingūnas Sudrabas klēpja Kūtrītis – mārrutks viņu zina.
Starp kandidātiem bij dzelzu ķēdēs nenoturami un niknāki par habanero čilī piparu prokurori un tādi valsts apsūdzības uzturētāji, kurus vēsā mierā var izlaist paskraidīties pa Esplanādes tuvējo parciņu bez uzpurņa, taču neviens Ģenerālprokuratūras gvardes pārstāvis neguva virsroku.
Tieslietu padome izlēma, ka uzvara jāpiešķir “skatījumam no malas” – Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājam Jurim Stukānam.
Pārsteigums? Diez vai. Solists noknābāja Ģenerālprokuratūras vīru vokālo ansambli, jo vairākums padomes locekļu gluži pareizi uzskatīja, ka laiks sabangot valsts apsūdzētāju iestāvējušos, zaļām dūņām aizaugušos dīķa ūdeņus.
Ja Kalnmeiers izrādījās slikts ģimenes goda glabātājs, tad amatvietā jāliek ar bijušo ģenerālprokuroru nesapinamu, profesionālu, juridiski izglītotu un apkaltu personu no malas, kura maksimāli īsā laikā mainītu uz labo pusi nelāgo mantojumu un atjaunotu prokuratūras prestižu.
Stukāna piedāvājums pilnīgi pārvērst prokurora lomu – reformēt, lai prokurors iesaistītos izmeklēšanā jau sākotnēji un vadītu kriminālprocesu, lai plašāk notiktu sadarbība ar presi, lai ĢP nebūtu tik noslēgta rakstura, nesabiedriska iestāde – likās pārliecinošs.
Katrā ziņā labāks par iespēju nodot prokuratūru mazkustīga kantorista rokās, kas nodrošinātu tālāku mierīgu eksistenci ēnā zem banānkoka.
Stukāns apgabaltiesā bij sabiedriski aktīvs, redzams tiesnesis, iesniedzis priekšlikumus likumdošanā, piedalījies VDK maisu zinātniskās izpētes komisijā – jedritvaikociņ, jaunā amatā ar dūrēm, ko lieto āmura vietā, būs jāstrādā tā, lai pieraujas kriminālā Latvija, varai pielīdušie spekulanti, korumpanti, masonu brālība un Krievijas specdienesti!
Ja Saeimas deputāti apstiprinās ģenerālprokurora amatam virzīto, tad ar likuma spēku tieslietu sistēma, trešās varas zars tiks atdots latgaļiem. Tieslietu ministrs ir balvenietis Bordāns, AT priekšsēdētājs viļānietis Strupišs, un ģenerālprokuratūras vadībā vēl viens Latgales dēls, ludzānietis Stukāns.
Uzticēsimies šim trio no Māras zemes – taisnību viņi izsitīs kaut ar mietiem!
Ne velti dienā, kad pieņēma lēmumu Stukāna atbalstam, Latvijā, īpaši ap Rīgu, nobira neredzēti lieli krusas graudi. Vai tik tā nebij zīme no debesīm, ka noziedznieki tiks kapāti nežēlīgi, lielāki un mazāki blēži saņems algu pēc nopelniem.
