Latvijas basketbolam liela diena 0
Pirms 90 gadiem notikušās basketbola vēsturē patiesi ievērojamās spēles dalībnieki savu nozīmību neapzinājās, jo Eiropā groza bumba tik tikko sāka nostiprināties – trīsdesmit gadus pēc tam, kad to izgudroja Amerikā.
1924. gada 29. aprīlī Tallinā notika pati pirmā basketbola spēle, kurā sacentās Eiropas valstsvienības. Varam būt lepni, ka Igaunijas ekipa, kā tolaik sauca komandas, tajā sev pretī izvēlējās Latvijas izlasi.
Protams, basketbols pirms 90 gadiem ar mūsdienās redzamo salīdzināms gandrīz vien tiktāl, ka sacensība rit uz diviem groziem, kuros jāiedabū bumba, un uzvar tie, kuri samet vairāk. Tallinā latvieši uzvarēja igauņus ar 20:16 (6:6).
Tolaik garie vīri varēja stāvēt zem pretinieku groza tik ilgi, cik pašiem tīk. Komandas rīkošanos ar bumbu neierobežoja sekunžu limits. Sedzot pretinieku, tam ar roku nedrīkstēja ne pieskarties, aizsardzībā stāvot, nebija ļauts kustēties uzbrucēja priekšā. Pēc iegūta groza bumbu spēlē neievadīja no gala līnijas, bet gan devās uz centru izspēlēt strīdus bumbu. Ja komandas pieteikumā bija septiņi basketbolisti, tad tas jau rādījās varen daudz. Soda laukums atgādināja šauru koridoru – apmēram puse soda apļa diametra. Spēlētāju maiņas notika ļoti reti. Nomainīts spēlētājs vairs atpakaļ laukumā netika laists. Par to šodien nāk smiekli, toties tajās dienās viss ritēja vairāk nekā nopietni.
Par Eiropā pirmās valstssacīkstes gaitu ziņu nav daudz – tolaik mediji sportam ne tuvu neveltīja tādu uzmanību, pie kādas esam raduši mūsdienās. Nevaru pateikt neko vairāk kā Latvijas Basketbola savienības (LBS) jubilejas izdevums “Latvijas valstsvienības 90 spēles 90 gados”:
“Tallinā notikusī spēle “modināja dzīvu publikas interesi, un skatītāji ieņēma zālē ikvienu svabadu vietiņu”. Latvijas piecnieks sagaidīts ar aplausiem, tam par godu atskaņota valsts himna. Pirmo grozu guva Nikolajs Mūzis, taču igauņi drīz izlīdzinājuši rezultātu. Cīņa bijusi nervoza un asa, pirmais puslaiks beidzies neizšķirti, bet otrajā pēc sīvas spēkošanās virsroku guvusi Latvijas komanda.”
Izlasi komplektējot, tolaik stingri raudzījās, lai savas valsts godu pārstāvētu vien labāko klubu basketbolisti. No Latvijas startēja tikai YMCA (Jaunatnes kristīgās savienības, JKS) un LSB (Latvijas sporta biedrības) komandas. Abas bija nupat notikušo Latvijas pirmo meistarsacīkšu neapšaubāmas līdervienības, par pirmajiem čempioniem kļūstot LSB ekipai.
Tātad pirmajā basketbola valstu sacīkstē Eiropā no Latvijas piedalījās N. Mūzis, K. Ploriņš, V. Liberts, A. Ramiņš (visi LSB) un V. Baumanis, Ā. Grasis, J. Birkmanis, B. Maļinovskis (visi JKS). Komandu vadīt uzticēja amerikānim JKS speciālistam H. D. Andersonam, kurš pirmos grozus uz Latviju bija atvedis jau 1920. gadā. Protama lieta, ka igauņiem pēc zaudējuma pienācās revanšs, un nākamajā gadā viņi posās uz Rīgu. Basketbolam neērtajā Vingrotāju ielas zālē viesi 1925. gada 5. janvārī arī guva gandarījumu ar 30:23 (10:13).
“Abas komandas rādīja dzīvu un skaistu spēli. Igauņiem bija saskaņotāka kopspēle, strauji uzbrukumi, bet vāji iesviedēji. Latviešiem kopspēle daudz vājāka, bet labi prot iesviest bumbu grozā. Pirmajā puslaikā igauņiem pavisam neveicās. Otrajā puslaikā turpretim Rīgas grozā balle ielidoja vairākas reizes no vietas. Igauņi atguva zaudēto, spēles straujums sasniedza kulminācijas punktu.”
Neatkarības pirmajā periodā Latvijas izlasei visvairāk spēļu bija tieši pret igauņiem – 21 no 56 vispār aizvadītajām. Par cīņu sīvumu liecina skaitļi: katrai komandai pa desmit uzvarām, bet 1936. gadā viena spēle beigusies neizšķirti (32:32), kas tolaik bija pieļaujams. To, kā PSRS laikos Rīgas VEF spēkojās ar Tallinas “Kalev”, esam jau savām acīm skatījuši.
