Īpašvārdu atveides tradīcija, ticams, atmirs. Saruna ar tulkotāju Maimu Grīnbergu 21
Atšķirībā no rakstniekiem, kuri gluži teorētiski var palikt savā valodas komforta zonā, brīvi izvēloties izteiksmes līdzekļus, tulkotājiem jāspēj iejusties visdažādāko autoru stilā. Starp šīs jomas profesionāļiem, kam tas izdodas vislabāk – par to liecina gan lasītāju atzinība, gan profesionāļu balvas –, ir MAIMA GRĪNBERGA, kura latviešu lasītājus iepazīstinājusi ar daudziem somu un igauņu rakstniekiem.
Starp autoriem, kuru grāmatas Maima Grīnberga tulkojusi, ir Jāns Kross, Mika Valtari, Andruss Kivirehks, Sofi Oksanena, Pireta Rauda un daudzi citi. 2009. gadā Maima saņēmusi Igaunijas – Latvijas tulkotāju balvu, arī “Latvijas Literatūras gada balvu 2009” par Miko Rimminena darba “Alus tarbas romāna” latviskojumu un 2014. gadā – par Katjas Ketu grāmatas “Vecmāte” tulkojumu, bet 2010. gadā saņēmusi Somijas Lauvas ordeņa bruņinieka ordeni.
Ielasieties kaut šajā vienā fragmentā: “Lai mirst visi ungurējamie mūļi un kamieļi. Lai kirgīzi paši ieraudina sevi miegā, lai ēd lopvirumu un mušu kāpurus. Mēs uzmetīsim medaināko garu pasaulē, vaivariņu garu, tādu, kas liek prātam rimt un dusēt zilgani sveķainā miegā vēl ilgas stundas pēc peldes.” Vai arī: “Izgāšlaikos brāļiem māsas par maukām nelamāja un matus šamām nevienc nost nešņikāja. Kas tas i, ka visi taga grib sieviešus apcirpt?”
Kā apgūst šādu valodas lietojuma virtuozitāti?
Pieļauju, ka pat ļoti pieredzējušam tulkotājam noder vārdnīcu palīdzība. Kuras lietojat visbiežāk, un kādēļ tieši tās?
M. Grīnberga: Vienmēr esmu bijusi atkarīga no vārdnīcām, esmu un būšu, jo neuzticos savai atmiņai un zinu, ka daudz ko nezinu. Agrāk tā bija grāmatu armāda, tagad – elektroniskie resursi. Kad tulkoju, vaļā stāv “Letonika.lv”, Latviešu literārās valodas vārdnīca, Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca un Tēzaurs. Vajadzības gadījumā – “MEV”, proti, Mīlenbaha un Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīca”, tiesa, to man joprojām labāk patīk šķirstīt.
Vēl regulāri lietoju dažādas man noderīgas somu un igauņu skaidrojošās un tulkojošās elektroniskās vārdnīcas. Pat man labi zināmu svešvalodu (un galu galā arī latviešu valodas) vārdiem var būt nozīmes, kas man ne sapņos nerādās.
Nepārbaudīt katru kaut mazliet dīvainu vai aizdomīgu vārda lietojumu ir nolaidība.
Katrai valodai ir sava, ja tā var teikt, “pasaules karte”. Atšķirības teikumu uzbūvē ir būtiskas, cik (teorētiski) zinu, igauņu un somu valodā pavisam citādi veido laikus – kā panākt, lai igauņu / somu rakstnieki latviešu valodā izklausītos “pēc sevis”?
Ir tāds jociņš – somugriem nav ne seksa, ne nākotnes. Proti, nav dalījuma sieviešu un vīriešu dzimtēs, nav verba nākotnes formu. Visu nosaka konteksts un rakstnieka nodomi. Manai mīļajai Rozai Liksomai ir vairāki teksti, kur monologa runātāja dzimums atklājas tikai pēdējā teikumā. Tā kā viņas valoda bieži ir ļoti groteska, dialekta iekrāsota, risinājumu var atrast. Grūtāk ir neitrālāka reģistra tekstos, kur pārgalvīga izdarīšanās nav pieļaujama.
Neko darīt, piemēram, Emmi Iterantas grāmatas “Ūdens atmiņa” latviešu un citu indoeiropiešu valodu tulkojumu lasītāji galvenās varones dzimumu uzzina nedaudz agrāk nekā somu lasītājs. Ar autores piekrišanu. Arī Tommi Kinnunena “Četru ceļu krustojuma” ievads dažos tulkojumos ir mazliet nodevīgāks nekā somu oriģināls, taču arī šajā gadījumā autors teica, ka tas nav tik svarīgi.
Tulkotājam jāizsver un jāizsāp, no kā var atteikties, kas ir prioritārs, kad un cik apjomīgi var mainīt teikumu, autora vēstījuma “struktūru”.
Tāpat katrā valodā ir vārdi, jēdzieni, kuri tiešā veidā citās valodās vienkārši nepastāv. Vai jums ir kādi mīļākie somu / igauņu “nepārtulkojamie” vārdi, un kā ar tiem tiekat galā?
Droši vien kolēģiem, kuri tulko no arābu vai japāņu valodas, šādu problēmu ir stipri vairāk. Manu darba valodu telpas ir ģeogrāfiski un arī citā ziņā mums ļoti tuvas. Taču arī igauņu un somu valodā ir daži vārdi, kuriem es neņemtos rakstīt šķirkli tulkojošā vārdnīcā. Tomēr, ja tie lietoti tekstā, konteksts dod kaut kādu pavedienu.
Vēl joprojām atkal un atkal mēdz atskanēt paziņojumi, ka latviešu valoda nav pietiekami bagāta šim vai tam. Kā izjūtat latviešu valodas bagātību, daudzveidību, vai ir kāda joma, kur bijušas grūtības piemeklēt autora izteiksmei atbilstošu latviešu vārdu? Uzreiz nez kādēļ nāk prātā klasiskais piemērs ar latviešu valodas puritānisko attieksmi pret lamuvārdiem un dažādu ķermeņa daļu un funkciju apzīmēšanu, bet varbūt ir vēl arī kas cits?
Galvenais ir uztvert pareizo reģistru, un gan jau tad vajadzīgie risinājumi atradīsies (protams, izņemot gadījumus, kad neatrodas un nemaz nav iespējams atrast, tādu tekstu labāk vienkārši netulkot). Reizēm man šķiet, ka somu un igauņu valodā ir bagātāks onomatopoētiskais arsenāls. Un bieži gribas šīs valodas apskaust par vieglumu, ar kādu tiek radīti jauni salikteņi, cik cak, gatavs – un neviens nebrīnās.
Kā ar īpašvārdiem, kurus mēs latviešu valodā spītīgi cenšamies atveidot pēc izrunas? Mēdz taču būt personāžu vārdi, kuriem svarīga gan to nozīme, gan skanējums. Vai varat atklāt kādus piemērus, kad nācies krietni palauzīt galvu?
Vismaz man ar īpašvārdiem visvairāk nocīnīties nācies bērnu grāmatās. Un arī tad iemesli ir bijuši citi.
Pret īpašvārdu atveidi man ir divējādas… jā, jūtas. No vienas puses, man šī tradīcija patīk kā interesants rēbuss un oriģinalitāte. Traku padara tas, ka nav iespējama konsekvence.
No otras puses, visticamāk, jau tuvā nākotnē šī tradīcija atmirs. Par to parūpēsies sociālie mediji ar visām ietagošanas iespējām un tamlīdzīgi. Acs pieradīs pie tā, ka īpašvārdi netiek atveidoti. Viss oriģinālā, viss nominatīvā. Un tad nu mani pat vairāk uztrauc, ka pamazām izzudīs arī personvārdu deklinēšanas prasmes.
Pirmajā reizē, kad radio “Klasika” kāda raidījuma vadītāja pateica “Friča Bārda vārdi”, es domāju, ka cilvēks pārteicies.
Taču tad viņa to pateica vēlreiz… un arī drukātā vārdā tādi brīnumi ir redzēti. Nu, cerams, es tomēr pārspīlēju.
Tāpat tulkotājam neizbēgami laiku pa laikam nākas jaunveidot – kaut vai tikai vienas grāmatas dēļ – pašam savus jaunvārdus. Kuri pašai ir vismīļākie no sevis izveidotajiem vai varbūt – no vārdnīcu dziļumiem izceltajiem?
Uz jaunveidotājas godu es laikam tomēr nepretendētu… lielākoties viss ir labi aizmirsts vecais un zināmais, varbūt tikai jaunās skaņās.
Nu labi, kaut kādas ēverģēlības bija Miko Rimminena “Alus tarbas romānā”, bet tas bija tik sen, ka viss pagaisis no atmiņas. Atceros tikai, ka man brangi patika tulkot un bij’, ko ņemties. Ar izloksnēm esmu kaitējusies un ar dažiem risinājumiem esmu apmierināta, piemēram, Katjas Ketu romānā “Vecmāte”.
Vai tulkotāju vidē pastāv neformāla diskusiju vide par jēdzienu atveides, tulkošanas lietām?
Man ir vairāki kolēģi, kuriem prasu padomu, ar kuriem apspriežos. Dace Meiere, Silvija Brice, Māra Poļakova, Dens Dimiņš, Vineta Berga, Dace Deniņa, Ingmāra Balode, Jānis Krastiņš u. c. Lieliskais redaktors Arturs Hansons.
Arvien biežāk izkliedzu jautājumus arī sociālajos medijos: agrāk tā kautrīgi “Cibā”, pēdējā laikā jau drosmīgāk – feisbukā. Tiesa, ir daudzas problēmas, ko var saprast tikai cits tulkotājs, bet, kolīdz ir stāsts par sarunvalodu, terminu reālo lietojumu, nozaru ideolektiem un tamlīdzīgi, tā pulku spēks ir grandiozs palīgs.
