Saulainā sala 9
Vinteru māja koku pudurī šķiet kā sala Zemgales līdzenumu vidū. Mastā plīvo Latvijas karogs. Četrgadīgais Artūrs rāda mums pelēku cālēnu, ko izārstējis, viņa pārziņā ir cāļu mājiņa. Nāk Jāņa sieva Signija ar mazo Robertu uz vienas rokas un tikko ceptu rabarberu plātsmaizi uz otras un aicina dzert kafiju ar apkārtnes ziedu medu. Izrādās, Signijai ir divi bišu stropi, vienu mantojusi no Jāņa tēva, kuram biškopība bijusi aicinājums. Un tad akā iemitinājies vēl viens bišu spiets, ko Signija saņēmusi. Nē, nav sadzelta, tas bijis ļoti miermīlīgs spiets. – Rīt jāiet skatīties, laikam būs pirmais medus, – smaida Signija un pievienojas sarunai. Tad jau jājautā kas ģimenisks.
– Kā iepazināties ar Jāni?
Signija: – Reiz ar tēti biju Liezērē motokrosa sacensībās, kur Jānis brauca. Tēta drauga dēls arī piedalījās sacensībās un teica: šeit ir arī Jānis Vinters. Tāādāā balsī! Bet iepazināmies internetā.
Jānis: – Man tikko bija nomiris rotveilers, ļoti foršs suns. Tolaik biju viens, skatījos draugos, tur meitenes foto, arī ar rotveileru. Es viņai aizrakstīju: tev foršs sunītis! Un tā viss sākās.
Signija: – Es veiksmīgi no vieniem laukiem tiku vēl dziļākos laukos!
Jānis: – Kā dziļākos? Šitie nav dziļākie!
Signija: – Esmu dzimusi Cēsīs, augusi Vecpiebalgā. Sāku “Air Baltic” mācīties par stjuarti un domāju – beidzot tikšu uz Rīgu! Bet Rīgā sabiju divus mēnešus un pēc tam sāku dzīvot šeit pie Jāņa. Brīnījos par Zemgali – kā vispār var būt taisns ceļš, kā var būt apkārtne bez jebkāda reljefa!?
Jānis: – Es to respektēju un, redz, kur uztaisīju kalnu! (Rāda uzbērumu dārzā.)
Signija: – Vēl jocīgi, ka te nav ezeru. Piebalgā ir veseli desmit.
Bet tagad esmu ļoti pieradusi, sastādījām kokus, krūmus apkārt mājai.
– Šajās mājās ir nākuši pasaulē jūsu dēli. Kā izlēmāt par labu mājdzemdībām? Vai nebija bail?
Jānis: – Kurš tad nebaidās? Bet mājās ir mierīgāk un labāk, slimnīcā no stresa vien var sākt muļķības darīt. No mūsu mājām slimnīcas ir tālu, un tām nav pārāk laba slava. Lēmumu dzemdēt mājās pieņēma Signija, viņa sazinājās ar draudzenēm, kam jau bija šāda pieredze, un juta, ka arī viņai mājās būs labāk. Un es viņu atbalstīju.
–Tagad jums sākuši dēli nākt…
–To jau mēs nevaram paredzēt.
– Te ir tāda mierīga un laba sajūta. Vai pasaules nebūšanas ienāk arī jūsu sētā?
– No terorisma vairs neviens nav pasargāts, izdomā aizbraukt uz Ēģipti atpūsties un neatbrauc atpakaļ. Tas ir briesmīgi un prātam neaptverami. Vairāk mani satrauc bēgļu uzņemšana – kādi cilvēki ienāks Latvijā, vai sadzīvosim. Viņiem būs bērni un bērnu bērni, kultūra nāks viņiem līdzi. Tomēr visi ir cilvēki, un ceru, ka mums trāpīsies tie labie. Cik man bijusi saskarsme ar tālu zemju pārstāvjiem, tā bijusi pozitīva, interesanti cilvēki. Bet, ja viņi ir lielā masā ar citu ticību, izglītību, vērtībām… Bērni varbūt ies ar viņiem vienā skolā. Pašlaik Artūrs apmeklē bērnudārzu, trenējas BMX. Nevaru saprast, kāda viņam tā doma, lai trenētos, kāda motivācija?
– Man gan ir skaidrs – ja reiz tētis slavens motobraucējs, tad taču jātur līdzi! Vai arī Signija prot braukt ar motociklu?
– Esam bijuši kopā sacensībās “APasaule” un braukuši astoņas stundas no vietas. Tās ir tādas kā moto piedzīvojumu sacensības. Iedod karti, jāatrod punkti, pie tiem abiem jānobildējas.
– Un kā svinat Jāņus?
– Kūpinām zivi, cepam šašliku, dziedam, mana mamma dzied korī, ar māsām atbrauc šurp tautas tērpos. Uzliekam ekrānu, dziedam karaoki. Man vispār šķiet, ka Jāņus vajag uztvert viegli. Nevis nopietniem ģīmjiem ievērot tradīcijas, bet lai ir jautri.
