– Jā, būt uzņēmējam mūsu valstī ir ārkārtīgi riskanti. Tomēr aptaujas liecina, ka lielākās daļas Latvijas iedzīvotāju sapņu profesija ir – būt par sava uzņēmuma vadītāju. Dot cilvēkiem darbu, tā noteikti ir laba sajūta… 9
– Uzsākot saimniekot, domāju, ka tūlīt vietējam pagastam celsim ekonomiku, bet no trīsdesmit siltumnīcu strādniecēm tikai trīs ir no Lielplatones. Pārējās no Elejas, blakus pagastiem, Līvbērzes, Bauskas, brigadiere brauc no Rīgas. Vecajās siltumnīcās kadri turas, taču jaunajās darbinieki nāk un iet. Ja esi strādājis, piemēram, lielveikalā, nevari uzreiz siltumnīcā, te ir cits ritms, jābūt roku veiklībai. Augkopībā ar vismodernāko tehniku strādā desmit vīri, viņi ir gan no Lielplatones, gan Elejas, gan tuvējiem pagastiem.
– Toties ziemas lauksaimniekiem brīvas…
– Tā Zemgales lauksaimnieku izlaidība, kad, sākot ar novembri, nav ko darīt, ir beigusies. Saimniekojam cauru gadu. Atvaļinājumu paņemam uzreiz pēc jaunā gada, kad siltumnīcās ir miera periods, un pāris nedēļas aizbēgam no šejienes. Pērn ar Signiju un manām meitām aizlaidāmies uz emirātiem pēc saules. Mūsu biogāzes stacija gan strādā nepārtraukti.
– Vai atliek laiks arī motosportam, uzvarām?
– Abi ar brāli un viņa dēlu enduro, cross country sacensībās braucam divas stundas no vietas. Nesen piedalījāmies Eiropas čempionāta posmos Itālijā, Francijā. Šad tad gan nesanāk kāpt uz pjedestāla… Nākuši klāt jaunie, ļoti spēcīgi. Man traumas traucē braukt, ko padarīsi – jāpalaiž viņi pa priekšu. Nevar vienmēr uzvarēt, bet es jau tāpēc nepametu braukšanu. Es iegūstu arī bez uzvarām. Sports ir vajadzīgs, lai nedaudz atpūtinātu galvu. Motokrosā nogursti fiziski, bet tev ir viens konkrēts mērķis, par ko domāt, galvai tas ir vajadzīgs. Brīžos, kad ir traumas un nevari braukt, paiet viena nedēļa, otra, un pa sapņiem sāc braukt, nevis šad un tad, bet katru nakti. Gan pa tuksnesi, gan tepat, vietējos krosus. Ja sapņo par to, tad tev to vajag. Ja Dakaras rallijs 2008. gadā netiktu aizliegts, domāju, ka mans rezultāts būtu vēl labāks par 6. vietu, turklāt divos posmos uzvarēju. Mērķis bija. Cīnījāmies. Fiziskā un tehniskā kondīcija bija sasniegta ļoti laba.
– Dakaras ralliju aizliedza “al-Qaeda” teroristu draudu dēļ, bet arī bez viņiem bija daudz nelaimju, reiz pazuda britu premjerministres Mārgaretas Tečeres dēls, gāja bojā pats rallija dibinātājs Tjerī Sabīns… Vai Dakaras ralliju var salīdzināt ar citiem motokrosiem?
– Dakaras rallijs ir cits līmenis, citas prasības, cita sagatavošanās, cita domāšana, to sapratīs tikai tas, kas to ir pamēģinājis. Piemēram, igaunis Tomass Trīsa, šeit uz vietas viņš ir daudz labāks par mani, es netieku viņam līdzi. Bet Āfrikā viņš ne tuvu nav sasniedzis to rezultātu, kāds bija man. Ne tuvu. Dakaras rallijs ir īpašs pasākums, īpašs izaicinājums. Jābūt ne tikai izcilam braucējam, bet arī ar ļoti asu prātu, lai regulāri noturētos priekšgalā. Tie, kas to var, ir izcili cilvēki ar ļoti īpašām spējām.
– Un jūs ar brāli tādi esat?
– Mēs esam mērķtiecīgi. Pusaudžu gados mūs iespaidojuši mopēdu laiki, to būvēšana. Tagad jau katrs var tikt pie mopēda, bet tolaik ņēmāmies melnām mutēm, skrūvējām, pētījām, kuram braucamais labāk iet, tas bija īsts piedzīvojums.
– Sportot kopā ir viena lieta, bet kā ir kopā saimniekot?
– Labāk nevar būt! Brālis man un es viņam esam uzticības personas nr. 1. Mēs viens otram varam uzticēt to, ko nevienam. Tas ir pilnīgi skaidri un noteikti. Neviens nevar aizvietot manu brāli. Tas nav iespējams. Viņš saimniecībā dara ļoti daudz, ja man vēl tas būtu jāpaveic, es mājās nebūtu vispār un par sportu būtu jāaizmirst.
Nākamgad, iespējams, uztaisīsim nelielu muzeju ar močiem no Dakaras. Speciāli būvējam telpu savai vēsturei. Esmu saglabājis motociklu, ar kuru dabūju 6. vietu. Mūsu saimniecību bieži apmeklē viesi. Kad saimniecībai pa vidu izlieku savu Dakaras rallija moci, lauksaimniecība nevienu vairs neinteresē. (Smejas.)
