Jānis Vinters: Ar lielummāniju un kārību būtu lielākie Latvijā 9
Saule kveldē pakausi un plecus, bet puika sparīgi kaplē bietes bezgalīgajās Zemgales lauku vagās. Vai gan viņš varēja paredzēt, ka šie lauki reiz piederēs viņam? Taču tā ir noticis. Puika ar vecāko brāli Eināru melnām mutēm ķimerējas ap mopēdu. Vai gan varēja ienākt prātā sapnis par traukšanos Dakaras rallijā? Un arī tas ir piepildīts! Jāņu priekšvakara saruna ar JĀNI VINTERU, motosportistu un īpašnieku vienā no lielākajām Zemgales lauku saimniecībām. Kāpēc saimniecību sauc “Līgo”? – Tāpēc, ka esmu Jānis! – smej Jānis un aicina ciemos.
Saimniecība. Brālis. Dakara
– Rakstam, ko publicēs pirms Līgo vakara (žurnālā “Mājas Viesis” – red.), labāk nevar būt – zemnieku saimniecība “Līgo”, pats saimnieks – Jānis. Vienīgi uzvārds jums tāds ziemīgs – Vinters. Vai jums ir kādi vācu senči?
– Diezin vai. Tēvatēvs ir no Baltkrievijas. Padomju laikā viņš šeit bija brigadieris, jāja ar zirgu un pārraudzīja darbus. Viņš prata visu ko – bija kalējs, skroderis, prata gan bikses šūt un ar īpašu metodi no govs ādas zābakus taisīt. Bet mammas mamma padomju laikā uz darbu braukāja ar motociklu. Viņa mums ar brāli moču lietas iepotēja. Mana mamma bija vetārste, tēvs – mehanizators. Lai mums būtu lielāka rocība, vecāki mēģināja mazdārziņā kaut ko izaudzēt. Arī mūs ar brāli iesaistīja darbos, mārrutkus audzējām Krievijas tirgum, cimdiem rokās bārkstis kasījām nost, samtenes audzējām, pēc tam dzīvoklītī sēdējām un graizījām sēklas pārdošanai, arī rožu potcelmus acojām. Par lauku darbiem nebiju sajūsmā. Kad man bija sešpadsmit, reizēm ar tēvu pat sagāju ragos – tēvs man liek kaplēt kartupeļu vagas, bietes. Šausmas! Domāju – lauki? Nē, nekad nebūšu laukos! (Smejas.)
– Tad jau taisnība teicienam – nekad nesaki nekad! Bet
1989. gadā, kad dibinājāt saimniecību, taču vilināja zemes darbi?
– Nē, tēvs sāka saimniekot, skatos – man tūlīt paliks astoņpadsmit, un, lai gan bija atmodas laiks, puišus vēl sauca padomju armijā. Domāju – kādā sakarā? Aizsūtīs kaut kur ellē ratā, kam man tas vajadzīgs. Brālis tolaik jau dienēja armijā. Tēvs no ciempadomes palūdza izmantošanā zemi, domāju – man arī vajag. Ja man būs zeme, diez vai mani varēs uzreiz iesaukt. Tā bija motivācija ņemt un kopt zemi. Tas nebija tā – par katru cenu gribu kaut ko audzēt, galīgi ne.
Pirmie lauki, ko no ciempadomes dabūju izmantošanā, bija tie paši, kurus, mazs būdams, biju pārstaigājis krustu šķērsu. Divpadsmitgadīgs kolhozam bietes kaplēju un nekādi nespēju ar vārpatu tikt galā, gucuļi nāca palīgā. Kolhozam govis ganīju, mušas ķēru, viendien saskaitīju – 170 mušas!
– Uz jūsu šodienas saimniecības fona to jautri atcerēties un salīdzināt – milzu siltumnīcas, grandiozi biogāzes ražošanas torņi, gluži kā ieskats nākotnē.
– Jā, saimniecība ir liela, bet žēl, ka daudzas labās idejas valdība tagad nopulgo. Izrādās, mēs, biogāzes ražotāji, esam pārsubsidēti. Ekonomikas ministrs mēģina samazināt atbalstu tik tālu, ka būs jārēķina, vai biogāzes stacija vispār atmaksājas. Man nav pieņemams arī valdības stils. Nav sadarbības. Ir noteikumi, lēmumi, kas man jāpilda. Neviens nepajautā – sak, esat par daudz saņēmuši, varbūt vajag kaut ko mainīt. Mēs jau neesam pretim, ka kaut ko maina, bet nevar pieņemt likumus ar atpakaļejošu datumu. Tagad top likuma projekts, kur rēķinās uzņēmuma iekšējo peļņas normu, kas nedrīkstēs pārsniegt 9% par visu atbalsta periodu. Ko nozīmē – par visu atbalsta periodu? Rēķinās no tā brīža, kad ieguldītas sākotnējās investīcijas. Tā nedrīkst. Turklāt mēs taču neesam “uzvārījušies”, viss ir ieguldīts – siltumnīcas ir, cilvēkiem darbs ir, IKP pieaugums, siltumnīcās izaudzētajam 100% eksports. Viss ir nācis plusā mūsu valstij. Mēs, 57 biogāzes ražotāji, esam pārāk maza saujiņa, lai kaut ko ļoti varētu ietekmēt. Protams, mūsu asociācija iet un runā ministrijās, cīnās, bet… Turklāt, kad sākās atjaunojamās enerģijas programma, mēs jau nekur nerāvāmies, mēs gājām valsts ekonomiskajai politikai līdzi. Ir programma, kāpēc mēs nevaram, mēs varam…
