“Uztvēra kā politizētu priekšlikumu” 14
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tieslietu ministrijas izstrādātos Krimināllikuma grozījumus (skat. uzziņu), kas paredzēja no trīs līdz pat pieciem gadiem brīvības atņemšanu par apzinātu viltus ziņu izplatīšanu, atbalstīja Saeimas Juridiskajā komisijā, bet parlaments 24. februāra plenārsēdē otrajā lasījumā noraidīja. Par likumu balsoja vien 31 deputāts, galvenokārt “Konservatīvie” un “Jaunā Vienotība”, kā arī pa kādam Nacionālās apvienības un neatkarīgajam deputātam.
Pārējie iebilda, ka neesot novilkta skaidra robeža starp patiesu un nepatiesu ziņu, ka tikšot ieviesta cenzūra, ko drīkst un nedrīkst runāt, ka ziņu izplatīšanas kriminalizācija izskatoties pēc mēģinājuma iebiedēt un apklusināt citādi domājošos un radīt instrumentu oponentu vajāšanai.
Arī organizācija “Žurnālisti bez robežām” aizrādīja – lai gan ir jācīnās ar nepatiesu informāciju Covid-19 kontekstā, kriminalizēšana tam ir nesamērīgs solis.Kādas bija galvenās kļūdas, kāpēc netika pieņemts Tieslietu ministrijas izstrādātais un Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas un Juridiskās komisijas atbalstītais Krimināllikuma grozītais pants, un vai tiks rosināts kas cits, lai nedotu iespējas viltus ziņām kļūt par manipulācijas ieroci?
Par to “Latvijas Avīzes” diskusija, kurā piedalās Saeimas deputāts Andrejs Judins, kurš jau vairākus gadus cenšas ieviest atbildību par viltus ziņu izplatību, tieslietu ministrs Jānis Bordāns (“Konservatīvie”) un zvērinātais advokāts Egons Rusanovs.
Tieslietu ministrija Krimināllikuma jauno pantu “Nepatiesu ziņu un izdomājumu izplatīšana” izstrādāja, lai cīnītos ar kovida un vakcinācijas noliedzējiem. Arī Eiropas Komisija paziņoja, ka pandēmiju pavada vēl nepieredzēta infodēmija. Tātad var secināt, ka ministrija likuma grozījumus gatavoja, lai pieskaņotos konkrētai situācijai, proti, cīnītos ar nepatiesu ziņu izplatītājiem pandēmijas laikā.
Līdzīgi bija arī ar labojumiem Pilsonības likumā – pants par pilsonības atņemšanu tapa ar domu par Krievijas miljardieri Pjotru Avenu, kurš ir iekļauts ES sankciju sarakstos par Krievijas atbalstīšanu. Vai tas ir pieņemami, ka izmaiņas likumos piemēro konkrētiem notikumiem un personāžiem?
J. Bordāns: Var būt situācijas, kad likums tiek pieņemts tad, kad izgaismojas svarīgas problēmas, kā, piemēram, okupācijas piemineklis Pārdaugavā. Valdība bija pārliecināta, ka šādai rīcībai būs sabiedrības atbalsts, ka nenotiks plaši protesti, un tika pieņemts likums “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”.
Ja mēs runājam par viltus ziņu izplatīšanu, tad jāteic, ka es no saviem kolēģiem ministrijā esmu saņēmis informāciju, ka risinājums, kā pret šo kaitniecisko procesu cīnīties, tiek meklēts jau vairākus gadus. Pandēmija vienkārši pasteidzināja lēmuma pieņemšanu par Krimināllikuma papildināšanu. Tas jau nav nekas pārsteidzošs – politikā bieži vien notiek vilcināšanās ar svarīgu lēmumu pieņemšanu, tāpēc konkrēti notikumi vai personas veicina to ātrāku pieņemšanu.
A. Judins: Runājot par viltus ziņām, nav pamata uzskatīt, ka šis likums tika izstrādāts, ņemot vērā pandēmiju. Tiesa, atsevišķi gadījumi izgaismo problēmu – ja problēma ir redzama, tad šie gadījumi palīdz to saprast. Negribu piekrist arī piemēram par Avenu. Manā lietvedībā ir gadījums par pavisam citu cilvēku, kuram ir ļoti līdzīga situācija kā Avenam, un es tagad mēģinu saprast, kā rīkoties. Pateicoties tam, ka jau izstrādāts un pieņemts regulējums, mēs varam virzīties uz priekšu.
E. Rusanovs: Skaidrs, ka likumdevējam ir jāreaģē uz konkrētām situācijām un notikumiem. Ja tie veidojas lielākā skaitā, tad tie var satraukt sabiedrību, radīt arī zināmus draudus savstarpējās attiecībās. Ja rodas vajadzība kriminalizēt vienu vai otru darbību, tad tas ir jādara. Es gan negribētu apgalvot, ka kāds konkrēts Krimināllikuma pants būtu pieņemts tieši kādai konkrētai personai. Konkrētais gadījums var iezīmēt problēmu kopumā, bet konkrētā likumdošanas akta iniciators nekad savā anotācijā nenorādīs, ka viņš vēršas pie likumdevēja, lai uz konkrēto cilvēku tiktu attiecināta tāda vai citāda likuma norma. Pret to, ka tiek kriminalizētas konkrētas situācijas un notikumi, man nav iebildumu. To, ka tas nav nekas īpašs, rāda krimināltiesību vēsture.
Kādas bija lielākās kļūdas, kas liedza ieviest skaidru un nepārprotamu atbildību par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu?
J. Bordāns: Visticamāk, ka deputāti tieši aiz politiskiem apsvērumiem nobijās pieņemt šādus likuma grozījumus. Tuvojās Saeimas vēlēšanas, un varbūt kāds no viņiem domāja, ka saņems sodu, ja kritizēs un izplatīs neglaimojošas ziņas par saviem konkurentiem. Tas gan ir tikai mans pieņēmums, jo kritika vairāk izskanēja tieši no politiskajiem oponentiem. Jāteic, ka pieaicināto krimināltiesību ekspertu viedoklis pārsvarā bija atbalstošs šiem likuma grozījumiem, bet viņu vidū bija arī atšķirīgi viedokļi. Politiskie oponenti balstījās tieši uz šo atsevišķu juristu atšķirīgo viedokli.
A. Judins: Pamatproblēma ir tā, ka nav izdevies izskaidrot likuma grozījumu būtību. Faktiski tie nebija nekas principiāli jauns. Tieslietu ministrija četru gadu laikā skaidroja Krimināltiesību politikas apakškomisijai, ka pašreizējā Krimināllikumā ir pants, kuru var piemērot, ja ir rupji traucēta sabiedriskā kārtība, sabiedriskais miers. To nosaka likuma pants par huligānismu. Bet Tieslietu ministrija piedāvāja izdalīt no šī panta speciālu normu un to fokusēt uz konkrētu nodarījumu, proti, nepatiesu ziņu publisku izplatīšanu. Saturiski tas neko nemainītu, bet būtu skaidrāk formulēts.
Arī pats vairākas reizes skaidroju, ka nekas šeit netiek paplašināts, bet jaunais formulējums cilvēkiem, kuri nav juristi, tomēr šķita biedējošs. Atceros, ka arī žurnālisti bija satraukušies, ka, lūk, kaut ko ne tā uzrakstīs un būs kriminālatbildība. Tie, kas nebija juristi, lasot likuma grozījumus, nevarēja saprast vienkāršu lietu – ir nepieciešamas sekas, proti, ir vajadzīgs, lai būtu traucēta sabiedriskā kārtība.
Es neuzskatu, ka šī speciālā panta neesamība nedod iespēju rīkoties arī tagad. Šāda iespēja pastāv, jo Krimināllikuma 231. pants paredz, ka, ja kāds izplata viltotas ziņas, nepatiesu informāciju, traucējot cilvēku mieru un kārtību, viņu var saukt pie atbildības. Tieslietu ministrijas priekšlikums bija to pateikt skaidrākā valodā, lai atvieglotu noziedzīgā nodarījuma pierādīšanu, kā arī lai speciālā norma kalpotu preventīvi, proti, atturētu personas no tādu nepatiesu ziņu izplatīšanas, kas rada rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu.
Būtu aplam apgalvot, ka ministrija neizpildīja savu darbu skaidrojošajā jomā. Taču neizdevās pārliecināt tos cilvēkus, kuri nav juristi – viņiem tik un tā šķita, ka likuma grozījumi ir nesamērīgi. Man to bija grūti saprast, jo es neuzskatīju, ka šī norma ir biedējoša un represējoša.
E. Rusanovs: Jāteic, ka būtībā šī iecere un likuma norma nav slikta, ja neņem vērā atsevišķus “bet”. Judina kungs ir atzinis, ka varētu būt atsevišķi gadījumi, kad policijas darbinieki šos likuma grozījumus piemērotu nepareizi. Bet kopumā tomēr likuma grozījumi būtu atbalstāmi. Tad kādēļ tomēr liela sabiedrības daļa no tiem nobijās un tos kritiski vērtēja? Tas liecina par to, ka sabiedrībā ir uzticības deficīts tām institūcijām, kurām šī likuma norma būtu jāpiemēro – ne bez pamata. Būdams praktizējošs advokāts, esmu saskāries ar ļoti daudzām Kriminālprocesa likumu normām, par kurām Tieslietu ministrija savā anotācijā raksta un deputāti uzstājoties ir skaidri definējuši likumdevēja gribu. Taču praksē notiek pilnīgi pretēji.
Tomēr jāatzīst, ka bija nepietiekama komunikācija par ministrijas izstrādātajiem Krimināllikuma grozījumiem, kā arī savu lomu nospēlēja politiskie faktori, kā to jau norādīja Bordāna kungs. To ņemot vērā, tomēr nevar apgalvot, ka šī likuma norma ir slikta vai biedējoša. Kā norādīja atsevišķi Saeimas deputāti, nepatiesas ziņas tā jau ir spekulācija, tāpēc ir jābūt konsensusam [vienprātībai], kas tad ir šī objektīvā patiesība – ka balts ir balts un ka zaļš ir zaļš. Saeimas deputātiem bija šaubas par to, kas tad īsti ir nepatiesas ziņas. Šobrīd mums var būt konsensus tikai par vienu – par to, ka Ukrainā notiek karš. Krievijas Federācija uzskata diametrāli pretēji – ka balts ir zaļš.
A. Judins: Es piekrītu Rusanova kungam, ka bija neveiksmīga komunikācija par Krimināllikuma papildināto pantu. Neslēpšu, ka ministra Bordāna aktīvā darbība šajā procesā nostrādāja diezgan negatīvi, jo to uztvēra kā politizēto priekšlikumu, kaut gan būtībā tas ir krimināltiesību, nevis politisks jautājums. Bet diemžēl tas tika pasniegts politiski un tādēļ radīja pretestību.
Krimināllikumā iekļautais pants par huligānismu pastāv kopš padomju laikiem, to neapšaubāmi vajadzētu modernizēt.
Man gribētos uzsvērt vēl vienu svarīgu lietu, proti, atbildība par viltus ziņu izplatību joprojām pastāv – to noteic Krimināllikuma 231. pants. Tāpēc es nevienam neiesaku izplatīt viltus ziņas un pārbaudīt šādā veidā mūsu tiesībsargājošo institūciju spēju reaģēt.
Vai tas nozīmē, ka tieši viltus ziņu kriminalizēšanai ir atmests ar roku un nepieņemtie likuma grozījumi vairs netiks celti gaismā?
A. Judins: Vai 14. Saeima to aktualizēs? Mums ir jāskatās Krimināllikuma 231. panta virzienā. Izpratne par huligānismu ir mainījusies – tā vairs neatbilst mūsdienu situācijai, līdz ar to Saeimai ir jāmodernizē šis likuma pants. Huligānisms iespējams arī virtuālajā pasaulē, izmantojot internetu. Lai rastu lielāku skaidrību, nākamajai Saeimai vajadzētu pie šī jautājuma atgriezties un turpināt darbu.
J. Bordāns: Es piekrītu Rusanova kungam, ka pieminētā Krimināllikuma panta piemērošana ir problēma. Ne tikai policija, bet arī tiesa pantu par huligānismu nereti piemēro sabiedrībai nesaprotami. Tas liecina, ka šis likuma pants ir nekavējoties jāprecizē un jāpieņem ar labojumiem. Piemēram, Rusanova kungam bija lieta, kur tiesībsargājošās institūcijas par Ukrainas karoga lietošanu izraisītu vardarbību nosauca par prastu huligānismu. Tas liecina, ka ir jāprecizē likums, lai vairotu uzticību tiesu sistēmai. Šobrīd Krimināllikuma piemērotāji, bet ne tikai, atzīst, ka pants par huligānismu esot ļoti ērts – zem tā var paslēpt daudz ko. Novēlu Judina kungam tuvākajā laikā atrisināt šo dilemmu.
A. Judins: Skaidrības labad gribu informēt, ka pirmo reizi par speciālās normas nepieciešamību par viltus ziņu izplatīšanu runājām 2019. gadā. Toreiz Tieslietu ministrijas pozīcija bija noraidoša. Ministrija uzskatīja, ka pilnīgi pietiek ar pašreizējo 231. pantu. Ministrija skaidroja, ka nevajadzētu praktiķus mulsināt ar Krimināllikuma grozījumiem. Taču vēlāk ministrija mainīja savu pozīciju. Tas, kā šis priekšlikums tika pasniegts vēlēšanu gadā, nepalīdzēja to aizstāvēt. Cilvēki to uztvēra kā mēģinājumu ierobežot vārda brīvību. Paldies ministram par novēlējumu – nākamajā Saeimā mēs atgriezīsimies pie šī jautājuma, lai to risinātu nepolitiski. Šis nav jautājums par politiskajām partijām, šis ir jautājums par to, ka izdomājumi var radīt lielu kaitējumu cilvēkiem.
E. Rusanovs: Huligānisms kā noziedzīgā nodarījuma sastāvs ir bez kontūrām, izplūdis. Tas ir tipisks padomju laika mantojums. Padomju laikā, būdams prokuratūras izmeklētājs, labi atceros, ka mētelīšu virinātājus sauca pie atbildības tieši par huligānismu, kas, manuprāt, bija pilnīgs absurds, jo tā bija seksuāla rakstura uzmākšanās. Ar šo pantu universāli var izlīdzēties visos laikos.
Ne jau vienmēr, izplatot viltus ziņas, rodas sekas – panika vai kādas citas izjūtas. Piemēram, parādās nepatiesa informācija, ka kādā Latvijas vietā darbojas maniaks, kas slepkavo un izvaro sievietes. Bet daudzi par to neliekas ne zinis, un nekāda panika neiestājas. Vai tas nozīmē, ka cilvēks, kurš izplata šādas viltus ziņas, nebūtu jāsoda? Pēc Krimināllikuma panta pašreizējā redakcijā nekāda rupja sabiedriskās kārtības traucēšana nav notikusi, iestādes turpina strādāt. Es uzskatu, ka tamlīdzīgas darbības būtu jākriminalizē. Diemžēl šobrīd tas netiek darīts. Likumdevējam būtu ļoti pamatīgi jāstrādā pie šī jautājuma.
Vai jūs uzskatāt, ka, mainoties iekšpolitiskajai un ārpolitiskajai situācijai, rodas arvien labvēlīgāka augsne viltus ziņu vairošanai?
A. Judins: Tas būs aktuāli, taču jāņem vērā, ka patlaban nav tāda situācija, ka par viltus ziņu izplatību nav nekādas atbildības. Tāpēc tiem, kas plāno izplatīt izdomājumus un radīt konfliktus, traucēt sabiedrisko mieru, ir jārēķinās, ka viņus arī tagad var saukt pie kriminālatbildības.
E. Rusanovs: Viltus ziņu augsne ir kļuvusi pārāk auglīga. Demokrātija ir domāta tikai demokrātiem, bet pret tiem, kuri ar šo domu nespēj samierināties, jāizturas tieši tā, kā to dara Krievijas Federācijā pret tiem, kas pauž Kremlim pretēju viedokli. Iedziļinoties statistikā, redzams, ka Krievijā kopš 24. februāra pie administratīvās atbildības ir saukti 4500 cilvēki par Krievijas Federācijas armijas diskreditāciju – naudas sodi ir ļoti iespaidīgi.
Savukārt simt cilvēki ir saukti pie kriminālatbildības par dezinformāciju par Krievijas Federācijas darbībām Ukrainas teritorijā. Šobrīd ir karš, tāpēc viennozīmīgi mums pret tiem, kas apdraud Latvijas demokrātisko iekārtu, ir jārīkojas tieši tā, kā to dara Krievijas Federācija pret sava režīma opozicionāriem. Tā taču ir skaidra objektīvā patiesība – Krievijas Federācija veic agresiju Ukrainā. Tātad par jebkāda veida šīs patiesības diskreditāciju jāsaņem pietiekami iespaidīgs administratīvais sods, savukārt par jebkura veida dezinformācijas izplatīšanu nepārprotami ir jāsauc pie kriminālatbildības. Likumdevējam būtu šajā virzienā jāvirzās – jāapzina tās patiesības, par kurām ir sabiedrības vairākuma konsensus, un nežēlīgi jācīnās pret tiem, kas šo konsensusu brutāli neievēro. Šī ir pilnīgi citāda situācija nekā Covid-19 pandēmijas laikā – tur nebija nekādas demokrātiju atbalstošās (to, kuriem demokrātija domāta) sabiedrības vienprātības.
A. Judins: Man Krievijas likumi nav iedvesmas avots. Esmu dziļi pārliecināts, ka demokrātijai ir jābūt stiprai, mums jāspēj aizstāvēt savas vērtības. Aizsargājot demokrātiju, cilvēku mieru, sabiedrisko kārtību, mēs piemērosim gan administratīvo atbildību, gan arī kriminālatbildību.
Nevajag likumā meklēt vārdus “viltus ziņas” un teikt, ja to nav, tad nevar saukt pie atbildības. Kaut likumā nav šo vārdu, tomēr kriminālatbildība par cilvēku miera traucēšanu ir paredzēta, ja tas notiek rupjā veidā. Protams, ka nav viegli pierādīt šādus nodarījumus, jo tas nav vienkāršs nodarījums, kad viss ir acīmredzams. Mēs aicinājām arī Valsts policijas darbiniekus uz sēdēm. Vismaz tie, kuri pārstāvēja policiju, apgalvoja, ka viņi saprotot šo pantu un nepieciešamības gadījumos to piemēros.
E. Rusanovs: Diemžēl realitātē tā gluži nav.
Arī citās ES valstīs, kā arī Lielbritānijā ir šaubas par to, kādam vajadzētu būt likumam, kas novērš viltus ziņu izplatību. Grieķija, kura 2018. gadā pieņēma likumu, kas pieļauj brīvības atņemšanu līdz pat pieciem gadiem par nepatiesu ziņu izplatīšanu, saņēma pamatīgu kritiku no ES institūcijām un organizācijas “Human Rights Wattch”. Grieķija 2019. gadā sodu mīkstināja līdz trim gadiem, taču kritika nerimās un Eiropas institūcijas spiež to atcelt. Grieķija šī iemesla dēļ preses brīvības indeksā noslīdēja par piecām vietām. Vai Latviju nesagaida līdzīgs liktenis, ja ar likumu tiks noteikta kriminālatbildība par viltus ziņu izplatību?
A. Judins: Jautājums nav par sodiem, kas ir paredzēti. Jautājums ir par to, kā mēs formulējam pārkāpumu. Likumā netiks ierakstīts tik vienkārši, ka par viltus ziņu izplatīšanu draud kriminālatbildība. Tieslietu ministrijas pieeja ir ļoti pareiza – atskaites punkts ir nodarītais kaitējums, sekas.
Ja būs nepieciešams, mēs iestrādāsim likumā normu, ka viltus ziņu izplatīšana, kas vērsta pret demokrātiju, valsts pamatu iznīcināšanu, kas traucē sabiedrisko kārtību un mieru, ir krimināli sodāma. Tādu normu nebūs pamata kritizēt. Šo ceļu mēs turpināsim 14. Saeimā.
J. Bordāns: Mūsu juristi ir pietiekami kompetenti, lai izvērtētu gan tiesu praksi Eiropas institūcijās, gan arī Latvijas realitāti.
E. Rusanovs: Demokrātiskai sabiedrībai ir jāspēj sevi aizstāvēt, un tas nedrīkst notikt ar baltiem cimdiem, jo tādā gadījumā tas var beigties ļoti bēdīgi.
13. Saeimas deputātu nepieņemtie Krimināllikuma grozījumi
Krimināllikuma 231. pantu “Huligānisms” bija paredzēts papildināt ar jaunu 231.² pantu “Nepatiesu ziņu un izdomājumu izplatīšana”:
“Par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas apzināti nepatiesu ziņu vai izdomājumu publiskā izplatīšanā, traucējot cilvēku mieru, iestāžu vai uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), vai organizāciju darbu, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās. (2) Par šā panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ja tas izdarīts, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu, vai ja ar to radīts būtisks kaitējums, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās. (3) Par šā panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ja tas izraisījis smagas sekas, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.”
Pārvalde cīņai ar viltus ziņu izplatītājiem
No 1. augusta ir veikta Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes restrukturizācija un tās paspārnē izveidota jauna – Kibernoziegumu apkarošanas – pārvalde, informē Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Simona Grāvīte. Pārvaldes uzdevums ir arī stiprināt sabiedrības izpratni par drošu interneta lietošanu. Jaunās pārvaldes kodolu veido kādreizējā Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes Kibernoziegumu apkarošanas nodaļa un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes Informācijas nodaļas Infotehniskā grupa.
Veicot informācijas pārbaudi par viltus ziņu izplatīšanas gadījumiem 2022. gadā, šādi iesniegumi vai ziņas neesot nonākušas Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes redzeslokā. Taču šīs pārvaldes amatpersonas nevienā brīdī nav pārtraukušas interneta monitoringu un rūpīgi seko līdzi interneta resursos notiekošajam, t. i., vērtē gan atsevišķu indivīdu izteikumus, gan publikācijas interneta vietnēs.
Piespiedu darbs par cēsnieku maldināšanu
Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2020. gada 30. jūlijā piemērojusi piespiedu darbu jaunietim, kurš internetā bija publicējis viltus ziņas, tostarp par it kā Covid-19 izplatību Cēsīs. Tiesa apstiprināja prokurores noslēgto vienošanos par sodu, un personai piemērotas 260 stundas piespiedu darba. Persona interneta vietnē bija uzrakstījusi: “Cēsīs reģistrēti pirmie koronavīrusa inficēšanās gadījumi; cilvēkus lūdz uzmanīties!” Minētie apgalvojumi neatbilda patiesībai, jo konkrētajā periodā oficiāli netika reģistrēts neviens saslimšanas gadījums. Valsts policija iepriekš norādīja, ka minētās viltus ziņas, kas bija saistītas ar veselības drošības apdraudējumu, sabiedrībā radīja būtisku satraukumu un nedrošības sajūtu, kā arī traucēja valsts un pašvaldību iestāžu darbu veselības aprūpes jomā. Kriminālprocesā ātri izdevies lokalizēt vietnes reģistrāciju, servera atrašanās vietu un citu informāciju, kas ļāvis identificēt šo viltus ziņu autoru.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
