Māte bez pastāvīga darba, tēvs – tālbraucējs. Kuram uzticēt bērnus pēc šķiršanās? 0
“Esam šķiršanās procesā. Man šobrīd nav pastāvīga darba, jo sezonas darbs būs atkal tikai no pavasara. Vīrs uzstāj, ka bērnus prasīs atstāt viņam, jo es nevarēšot viņus materiāli nodrošināt. Bet viņš pats ir tālbraucējs šoferis un bieži vien dodas garos komandējumos. Ja viņš maksās normālus uzturlīdzekļus, tad bērniem nekā netrūks. Kurā pusē ir likums?” jautā lasītāja.
Uzturlīdzekļu apmērs atkarībā no vecuma
Neatkarīgi no tā, kāds katram vecākam ir darbs un neatkarīgi no viņu mantiskā stāvokļa, katram no vecākiem ir pienākums nodrošināt minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam, ņemot vērā valstī noteikto iztikas minimumu un bērna vecumu.
Minimālo uzturlīdzekļu apmēru nosaka LR Ministru kabinets. 2019. gadā, kad minimālā mēneša alga Latvijā ir 430 eiro, minimālais uzturlīdzekļu apmērs ir šāds:
• 25% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas katram bērnam no viņa dzimšanas līdz 7 gadu vecumam (107,50 eiro mēnesī);
• 30% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas katram bērnam no 7 gadu vecuma līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai (129 eiro mēnesī).
Tomēr šie ir tikai minimālie uzturlīdzekļi – pats minimums, kas nodrošina bērna pamatvajadzības. Katra vecāka pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu (Civillikuma 179. pants), kas nozīmē – ja vien ir iespējams, jānodrošina bērnam vairāk par minimālajiem uzturlīdzekļiem.
Kas ir bērna aprūpe?
Likums skaidro arī to, kas ir bērna aprūpe. Civillikuma 177. panta ceturtā daļa nosaka – bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).
Tas nozīmē, ka arī tad, ja mātei ir sezonāli ienākumi, tie jāsadala līdzvērtīgi visam gadam, lai varētu nodrošināt bērnam minimālo uzturlīdzekļu apmēru no savas puses. Tāds pats pienākums ir arī bērna tēvam.
Civillikuma 178. panta pirmā daļa nosaka – ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo.
LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments savā 2011. gada 18. maija spriedumā lietā Nr. SKC-863/2011 norādījis, ka uzturlīdzekļu sniegšanas pienākums primāri saistīts ar vecāku mantiskā stāvokli un šim stāvoklim atbilstīgu bērnu nodrošinājumu, lai, nosakot uzturlīdzekļu apmēru, maksimāli tiktu nodrošinātas bērna intereses.
Turklāt likumdevējs nav ierobežojis nosakāmo uzturlīdzekļu apjomu, izņemot minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru katram vecākam neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam.
