Uzturēt, nevis iemidzināt. Jenotsuņu paralīze 0
Poliradikuloneiropātija jeb tautā sauktā jenotsuņu paralīze ir slimība, kuras izraisītājs nav zināms. Simptomi ir vārgums, kustību traucējumi, kas beidzas ar daļēju vai pilnu ķermeņa paralīzi, dažreiz līdz tādai stadijai, ka suns nevar aizvērt acis vai nokārtoties. Šķietami šausminoša situācija, kurā daudzi suņu īpašnieki izvēlas iemidzināt savu mīluli, taču šī slimība ir pārejoša.
Stāsta veterinārās klīnikas Senso-Vet vadītājs un dibinātājs, veterinārmedicīnas maģistrs, neirologs Aleksandrs Ozols.
Jenotsuņu paralīze Latvijā ir konstatēta vairākiem suņiem. A. Ozolam ir zināmi četri suņi, kuru saimnieki ir vērsušies tieši viņa klīnikā. Jāatgādina, ka pagājušā gada rudenī masu mediji ziņoja par vairākiem gadījumiem Rīgā, kas beigušies ar dzīvnieku nāvi. Pēc neoficiālas informācijas, līdzīgi gadījumi konstatēti arī vairākiem suņiem Liepājā.
Pati slimība
Pirmo reizi tā identificēta Amerikas Savienotajās Valstīs, kur suns tika paralizēts pēc tam, kad viņam iekoda jenots. Tā ka tehniski tā ir jenotu paralīze. Pēc savvaļas dzīvnieka koduma vai saskar-smes ar tā siekalām ierosinātājs nonāk organismā. Kairinājums izraisa organisma reakciju, kā rezultātā tiek grauta perifērā nervu sistēma – nervi, kas iet no galvas smadzenēm uz muskuļiem. Slimības attīstība noris visai strauji. No nelieliem koordinācijas traucējumiem līdz lupatiņas stāvoklim paiet tikai divas trīs dienas, skaidro A. Ozols.Izrādās, iespēja nonākt kontaktā ar savvaļas dzīvnieku nav ļaunuma sakne. Nav tāda noteikta iemesla slimībai. Jebkas var kalpot kā palaišanas mehānisms.
Atsaucoties uz Austrālijas kolēģu pētījumiem, Dr. A. Ozols norāda, ka jenotsuņu paralīzi var izraisīt arī kāda baktērija. Citos avotos tiek minēts, ka saslimšana var sākties pēc jebkura cita veida imūnsistēmas kairinājuma, tajā skaitā pēc vakcinācijas, traumas vai insektu kodieniem. Kaut kas organismu kairina, imūnsistēma reaģē un kaut kādu iemeslu dēļ tā pieņem, ka ienaidnieks ir perifērā nerva apvalks, un sagrauj to. Rezultātā nervs zaudē funkcionalitāti. Uz laiku, uzsver veterinārārsts, tikai uz laiku.
Līdzīgi simptomi, dažādas slimības
Jenotsuņu paralīzes gadījumā suņa ķermenis ir ļengans. Dzīvnieks nevar pakustēties, kustības ir nespēcīgas, visbeidzot sākas pakāpeniska paralīze. Slimībai pakļauti jebkuras šķirnes un bezšķirnes suņi neatkarīgi no vecuma vai izmēra. Ir vēl vairāki jenotsuņu paralīzei jeb, pareizāk sakot, akūtam poliradikuloneirītam līdzīgi stāvokļi: botulisms (Clostridium botulinum), vielmaiņas krīzes, toksoplazmoze (Toxoplasma gondii). Līdz ar to prognozes un ārstēšana ir pavisam atšķirīgas.
Ir slimības, kas lokalizējas muskuļos. Nervi strādā labi, bet muskuļi nesaņem signālu. Tā notiek miastēnijas (Myasthenia gravis) gadījumā. Jāatgādina, ka šī saslimšana tika nosaukta par vienu no iespējamiem suņu barības vada paplašināšanas epidēmijas iemesliem saistībā ar Latvijā ražoto sauso barību Dogo. Dr. A. Ozols norāda, ka ir vēl virkne stāvokļu, kas radīs jenotsuņu paralīzei līdzīgus simptomus, piemēram, sirds slimības.
Profilakse
Nav iespējas izvairīties no inficēšanās, ja vien dzīvnieks nedzīvo sterilā, slēgtā vidē. Nav arī nekādas iespējas noteikt, vai sunim ir predispozīcija pret šo slimību vai nav. Imūnsistēmas stiprināšana šajā gadījumā nebūs risinājums. Dr. A. Ozols skaidro, ka var rīkoties pretēji un novājināt to, taču arī šāda pieeja nenostrādā tā, kā vajag.
Ārstēšana
Protams, pirmais, kas ir jādara, ievērojot nosauktos simptomus, – suns jānogādā pie veterinārārsta. Ir labi, ja veterinārārsts spēj izvērtēt, kura nervu sistēmas daļa ir skarta. Konstatēt, vai bojājumi ir tieši perifērajā nervu sistēmā, ir samērā vienkārši. Ļoti svarīgi veikt pilnu asinsanalīzi un urīna analīzi, tajā skaitā arī toksoplazmozes atklāšanai. Ja analīzēs nekas neparādās, bet neiroloģiskas izpausmes ir, suni nepieciešams parādīt neirologam.Gadījumos, kad ir perifērās nervu sistēmas iekaisums bez redzama iemesla, medikamenti netiek lietoti. Cilvēka uzdevums ir tikai uzturēt suni pie dzīvības.Ir jāseko līdzi, kā suns kustas, kā ēd, nokārtojas. Ir gadījumi, kad suns vairs nespēj norīt barību vai pat aizvērt acis. Attiecīgi saimniekiem ir jārūpējas, lai ēdiens nonāk kuņģī. Var nākties taisīt klizmas un izspiest urīnpūsli ar rokām.
A. Ozols iesaka šādiem pacientiem dot ar šķiedrvielām bagātu barību, kas kairina zarniņas un veicina izeju. Ja paralīze ir skārusi acu muskuļus, ir jāseko līdzi acu stāvoklim, jāmitrina tās. Otrs svarīgs suņa saimnieka uzdevums ir fizioterapija. Ja muskuļiem nepienāk nervu signāls, tie noārdās un atrofējas. Ekstremitātes ir jākustina un jāmasē, lai saglabātu vismaz kaut kādu muskuļu apjomu, lai tie var sākt strādāt, kad slimība beigsies.
Dr. A. Ozols skaidro, ka akūtās reakcijas dēļ radušās slimības pazīmes izzudīs, tiklīdz imunitāte sapratīs, ka ir kļūdījusies. Nervu apvalku noārdīšanās apstāsies. Kad tie būs atjaunojušies, kas notiek dabiskā veidā, organisma funkcijas atgriezīsies pilnībā. Atkopšanās notiek divu triju mēnešu laikā.Tikai retos gadījumos, kad slimība skar elpošanas sistēmu vai diafragma nestrādā, suns ies bojā.Svarīgi! Veterinārās neiroloģijas nodaļas ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārajā klīnikā Jelgavā, veterinārajā klīnikā Mazo brāļu hospitālis, Senso-Vet un Viva-Vit klīnikā Rīgā.
Vairāk lasiet žurnāla Medības februāra numurā
