Ar ko atšķiras dietologs no uztura speciālista 0
Atgādināsim, ka bez uztura speciālista, dziļas zināšanas par uzturu ir ārstiem dietologiem. Atšķirība starp abiem – otrajam ir ārsta izglītība, pirmajam – funkcionālā speciālista izglītība. Dietologs vispirms apgūst ārsta profesiju un tikai tad specializējas dietoloģijā.
“Lai kļūtu par dietoloģi, esmu mācījusies desmit gadus,” saka L. Nei¬mane, kuru medijos nereti dēvē arī par uztura speciālisti. Pašlaik dietologa specialitāti Latvijā var apgūt, mācoties rezidentūrā dietoloģijā.
Savukārt uztura speciālists pie mums ir salīdzinoši jauna profesija: 2003. gadā L. Neimane izveidoja profesionālo bakalaura studiju programmu “Uzturs”. Kopš tā laika Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Rehabilitācijas fakultātē var iegūt uztura speciālista izglītību. Studijas ilgst četrus vai četrarpus gadus atkarībā no tā, vai studē pilna vai nepilna laika programmā. Bakalaura studiju programmas ietvaros studenti apgūst anatomiju, fizioloģiju, ķīmiju, bioloģiju un ģenētiku, histoloģiju, mikrobioloģiju, bioķīmiju, farmakoloģijas pamatus un citus priekšmetus.
Latvijā šādu specialitāti var iegūt tikai RSU. Uztura speciālists ir rehabilitācijas komandas dalībnieks, proti, funkcionālais speciālists, līdzīgi kā fizioterapeits vai ergoterapeits. Viņš var strādāt rehabilitācijas iestādēs, stacionāros, veselības centros vai institūcijās, kas nodarbojas ar uztura politiku, piemēram, Veselības ministrijā, Slimību profilakses un kontroles centrā, zinātniski pētnieciskajā institūtā “BIOR” vai pašvaldībās. Uztura speciālists var veidot arī savu privātpraksi vai koppraksi ar citiem speciālistiem vai strādāt fitnesa un sporta centros.
Tomēr jāatceras, ka ārstam dietologam ir tiesības noteikt diagnozi un izrakstīt medikamentus, turpretī uztura speciālists to nedrīkst darīt. Ja ir aizdomas par kādu slimību, vispirms jādodas pie ārsta un jāveic izmeklējumi. Pēc tam ar ārsta slēdzienu var iet pie uztura speciālista, lai saņemtu atbilstošas uztura rekomendācijas. Bieži šādi pārpratumi rodas pārtikas alerģiju dēļ, proti, pacienti dažkārt domā, ka alergologa konsultāciju var aizstāt ar uztura speciālista apmeklējumu, tomēr tikai alergologs var noteikt, vai pacientam ir alerģija pret kādu pārtikas produktu. Tikai pēc tam, kad alergologs ir iepazinies ar analīžu rezultātiem un devis slēdzienu, jādodas pie uztura speciālista pilnveidot ēdienkarti, lai tajā nebūtu alergēnu un netrūktu organismam nepieciešamo uzturvielu.
Beidzot studijas un gūstot pieredzi savā specialitātē, gan dietologiem, gan uztura speciālistiem ir iespēja sertificēties, nokārtojot eksāmenu. Reizi piecos gados notiek resertifikācija. Lai to nokārtotu, nepieciešama nepārtraukta tālākizglītošanās. Šādi noteikumi attiecas arī uz dietologiem.
