Uzticīgs džerkam. Edvīns Priede specializējies uz monstrīgām zivīm 0
Mainās laiki, mainās paradumi, makšķerēšanas veidi, vietas un topa zivis, tikai paši konservatīvākie un tādi, kuriem kāds konkrēts makšķerēšanas veids nesis labus rezultātus, paliek pie sava copes veida un to arvien pilnveido un cenšas izprast līdz galam. Domāju, ka viss uzrakstītais pilnā mērā attiecas uz vīru, kurš tukumnieku aprindās zināms kā televizormeistars. Nu jau vairāk nekā desmit gadus par savu copes veidu Edvīns Priede dēvē džerkošanu un par savām mīļākajām copes vietām sauc Babītes ezeru un Lielupi. Pirmos gadus, kad Edvīns devās uz savām copes vietām, neatsverams palīgs bija eholote, tagad ilgo gadu gaitā pieredzējušais makšķernieks copes takas iemācījies no galvas, perfekti pārzina gultnes reljefu un katru niecīgāko sēkli vai dziļuma kranti, uz kuras varētu sagaidīt lielās iznācienu.
Savā pieredzē un piedzīvojumos Edvīns labprāt dalās ar citiem.
– Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad modē nāca džerkošana, nebiju domājis, ka šim makšķerēšanas veidam pievērsīšos ar tādu nopietnību. Toreiz jau to izmēģināja daudzi, tagad Tukumā esam palikuši vien daži džerkotāji. Nevaru tā īsti pateikt, kas mani piesaista šajā makšķerēšanas veidā, varbūt tas, ka džerkojot iespējams gūt labu trofeju. Nav jau tā, ka iemet ūdenī džerku un tad tik smeļ lielās. Nē, lai noķertu lielu līdaku, ir nopietni jāstrādā, jāapgūst visas džerkošanas nianses, jāizprot, kur katrā konkrētā gada laikā uzturas lielās līdakas un kāda mānekļa krāsa un vadīšanas tehnika tām tīk vislabāk.
– Cik bieži iznāk izrauties uz copi?
– Makšķerēt man patīk ļoti. Vismaz vienu reizi vai, ja iznāk, divas reizes nedēļā cenšos izrauties pie ūdeņiem. Ne jau katru dienu māte raušus cep, un ne jau katrā copes izbraucienā tieku pie milzenes, divpadsmit kilogramus smagu zaļsvārci esmu pieveicis divreiz, manis vadīto džerku grābuši arī lielāki eksemplāri, bet diemžēl norāvušies. Sezonā noķeru ap piecpadsmit līdakām svarā no pieciem līdz desmit kilogramiem.
– Vai liellīdakas ķeras arī karstajā vasaras spelgonī?
– Nē, lielajā vasaras karstumā tikt pie lielas līdakas iespējams agros rītos un vēlos vakaros, bet esmu atradis lielisku veidu, kā aizpildīt karsto dienas cēlienu. Biju daudz lasījis par džigošanu un ēdamgumiju efektivitāti, sadomāju pamēģināt, varbūt tikšu pie kāda zandarta vai meža vimbas. Vēlāk sapratu, ka meženei vairāk pa prātam varētu būt voblers, pie zandartiem svarā līdz pusotram kilogramam tiku.
– Kāds ir labākais makšķernieka stāsts?
– Bija divdesmit trešais jūlijs. Pats vasaras karstums. No rīta džerkojot biju ticis pie četrinieces līdakas un nolēmu apdžigot man zināmu bedri, kur dziļums svārstās no sešiem līdz astoņiem metriem. Manā rīcībā bija 2,25 metrus garš džigošanai paredzēts spinings ar testu 5 – 35 gramiem, uz vecās labās “Shimano Catana 3000” biju uztinis 0,12 mm tievu pīto aukliņu, kurai galā ar Albrehta mezglu piesēju centimetrus astoņdesmit garu 0,3 mm fluorkarbona pavadiņu. Piekabināju zaļganrozā gumijzivtiņu ar 12 gramu “čeburašku” un sāku mētāt.
Kādā metienā, kad ēsma bija aptuveni sešu metru dziļumā, sajutu smagu copi. Nopriecājos, ka beidzot būs paņēmis labs zandarts, bet, kad sajutu pumpējienus, nodomāju, ka tā būs prāva līdaka, un gaidīju momentu, kad aszobe pārkodīs pavadu. Zivs gāja pa labi, pa kreisi, spiedās pie grunts, bet es to centos nokausēt.
Apmēram pēc trīsdesmit minūtēm pretinieks sāka nedaudz pagurt un celties uz augšu. Vēl pēc piecām minūtēm parādījās milzu burbuļu virtene, caur smadzenēm izskrēja zibensdoma, vai tiešām sams. Kad ieraudzīju lielās zivs asti, šaubas izgaisa, manu gumijzivtiņu bija pagrābis sams. Vēl pēc piecām minūtēm man to izdevās iesmelt savā milzīgajā uztveramajā tīkliņā. Kad to nopirku, visi jautāja, kam man tāds. Tagad visi prasa, kur tādu var nopirkt. Ar lomu laivā metos ātri vien uz malu, lai zivs nesāktu trakot, krastā svari rādīja astoņpadsmit kilogramus.
