Uzticīgi pašmāju labumiem. “LA” lasītāji atklāj iepirkšanās paradumus 1
Kā iepērkoties izvēlaties pārtikas produktus? To vaicāju “LA” zelta fondam – lasītājiem, kas laikrakstu lasa kopš tā pirmā numura, kas iznāca pirms 25 gadiem.
Aina Karpoviča Jelgavā: “Ja pats savā dārziņā izaudzē saknes un kartupeļus, tad tirgū atliek nopirkt vien gabaliņu gaļas. Neēdiet desas, baltmaizi! Jāēd klona maize. Es pērku mūsu pusē iecienīto Svētes maizi, tā ir ļoti laba, veselīga. Nepērku un nelietoju treknos piena produktus. Tikai mazbērniem vasarā pienu ņēmām no kaimiņiem.”
Valentīna Kalvāne Nīcgalē: “Mums ar vīru 76 un 77 gadi, bet vēl turam vienu piena devēju. Mums ir lauku piens, biezpiens, krējums, arī sviestu dažreiz uztaisām. Saskābējam kāpostus, bet gaļu pērkam no zemniekiem, iepriekš izpētot, vai tajā saimniecībā audzē kartupeļus un graudus cūkām. Tagad ir dažādas fermas, kur nevar saprast, ar ko suķus baro, ka tik ātri izaug. Saka gan, veciem cilvēkiem gaļa nav jāēd, bet mēs ēdam katru dienu, tā esam pieraduši, un arī Danilāns saka – speķītim nav ne vainas!”
Aiga Zariņa Jūrmalā: “Atzīšos, meklēju ne tikai veselīgāko, bet arī lētāko – pērku lietuviešu un igauņu pārtiku. No maizes piedāvājuma izvēlos kviešu maizi ar klijām un Limbažu rudzu miltu “ķieģelīti”. No Valmieras man šad tad atved milzu rupjmaizes kukuli, kas maksā Ls 1,80. Šo maizi var ēst vienu pašu – līdz pēdējai garoziņai! Tik garda! Gaļu ik ceturtdienu pie mums tirgo ražotājs no Smārdes. Ar visām atļaujām. Gan svaigo, gan žāvējumus. Ja gribas sevi palutināt, aizbraucu uz Centrāltirgu, kur “Lauku kūpinājumi” piedāvā īstu lauku speķi – tādu, kas uz mēles kūst, un burvīgas vistu krūtiņas. Cena mūsu pensijām un algām pieņemama.”
Valentīna Latkovska Preiļu novadā: “Mums, lauciniekiem, tomēr ir tā priekšrocība, ka daudzus labus, veselīgus produktus varam nopirkt no kaimiņiem. Es 20 gadus pienu neesmu pirkusi veikalā, un biju šokā, kad “Latvijas Avīzē” izlasīju, ka veikalā tirgoto pienu ražo no piena pulvera. Prasīju mūsu pārdevējai Ludmilai, vai tas tiesa. “Ko tu brīnies, to taču zina visi,” viņa atbild. Agrāk man pašai bija gotiņa, bet tagad pienu un arī olas pērku no kaimiņiem. Litrs piena maksā 30 santīmu, bet desmit olas – vienu latu. Gaļu cenšos pirkt tikai svaigu vai žāvējumus, dažreiz atļaujos žāvētas desas līkumu, bet vārīto nekad – to pat mana sunenīte neēd.”
Edgars Rozenbergs Bauskā: “Mūsu ģimenē desu vispār neēdam, pērkam svaigu gaļu un visu gatavojam paši. Izvēloties maizi, priekšroku dodam mazajām ceptuvēm – “Donai”, “Lāčiem”, bet ne lielo rūpnīcu produkcijai. No našķiem visdabiskākais ir Rūjienas saldējums. Mans vēlējums – lai tiktu sastādīts veselīgāko produktu saraksts, kuru varētu paņemt, dodoties uz veikalu.”
Vilis Jēkabsons Rīgā: “Skolā, kur strādā mana kundze, reizi nedēļā atved gan vakuumā safasētu šķiņķi, desu, sieru, gan kafiju, jogurtu, kā arī veļas pulveri. Tirgotāji to visu iegādājas tieši no ražotāja Polijā, tāpēc preces ir lētākas. Mūsu ģimene šo iespēju neizmanto, jo esam uzticīgi pašmāju ražojumiem. Caur radiem un paziņām esam uzņēmuši kontaktus arī ar kādu zemnieksaimniecību 50 km attālumā no Rīgas. No turienes vienreiz nedēļā mums atved gaļu, olas, citus produktus. Tādā veidā mēs, apejot lielveikalus, atbalstām mazos un vidējos zemniekus. Bet, pērkot maizi, skatāmies pēc mazo ceptuvju – Salaspils, Salas novada “Donas”, Kuldīgas – produkcijas. Tā ir garšīgāka, nav uzpūsta un arī E piedevu mazāk vai nemaz.”
