“Nu negānies pa labi un kreisi! Citām paaudzēm bija daudz grūtāk.” Saruna ar vēsturnieku Mārtiņu Mitenbergu 3
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen uzzinājām, ka Babītes novadā izveidota brīvdabas vēstures ekspozīcija “Izauklētā Brīvība Babītes pagastā”, kuras objekti dabā iezīmēti ar senajiem jūdžu stabiem. Labs iemesls tikties ar šīs oriģinālās idejas autoru, Latvijas Kara muzeja speciālistu, kā allaž azartisko un dedzīgo Mārtiņu Mitenbergu.
Kāpēc projekts īstenots tieši Babītē? Jo tieši šeit dzīvo pats vēsturnieks, turklāt viņa dzimtas saknes esot jau apmēram 400 gadus senas. No tēva mātes puses nācis Šķērstenu zars, dzīvojuši vecajā Beberbeķu pagastā. Daudzas ziņas par dzimtu guvis no baznīcu grāmatām.
Mārtiņa vecvectēvs Mārtiņš Šķērstens vecuma dēļ nekļuva par strēlnieku, taču, būdams vezumnieks, piedalījies Ziemassvētku kaujās – vedis ievainotos un kritušos. Salā apsaldējis kāju, ko pēcāk vajadzēja noņemt… “Brīvība izcīnīta sūri, tāpēc man ir svarīgi izpētīt un atklāt sabiedrībai tos cilvēkus un notikumus, kas būtiski ietekmējuši Babītes novada vēsturi, jo tā ir arī manas dzīves neatņemama daļa,” uzsver Mārtiņš.
Ar ko jūsu veikums varētu ieinteresēt plašāku sabiedrību?
Kopš pagājušā gada izveidoti dažādi objekti, kas atklāj vietas vēsturi, būtiskākos notikumus Babītes pagastā un ciemos, kontekstā pieminēti apkārtnes cilvēki, arī dzimtas. Apzinātas visai mūsu tautai svarīgas, bet piemirstas personības, piemēram, publicists Ansis Leitāns (1815–1874) – viens no jaunlatviešu kustības dalībniekiem.
Viņš dzimis 1815. gada 28. aprīlī Piņķu muižas “Ļutās” muižas kalpa ģimenē. No vienkārša lauku puiša kļuva par ietekmīgu personību – bija latviešu žurnāla “Mājas Viesis” dibinātājs (1856), redaktors un tulkotājs.
Daudzi nezina, ka Kalnakrogā dzimušais Augusts Raņķis bija viens no 40 Tautas padomes locekļiem, kas 1918. gada 18. novembrī lēma Latvijas likteni. Interesanti, ka pirms Pirmā pasaules kara Beberbeķu muižā baptisti bija iecerējuši veidot koloniju, kurā celtu arī patversmes grūtumcietējiem, diemžēl karš ieceri pārtrauca.
Šīs piemiņas vietas izvietotas konkrētā vidē – kā brīvdabas eksponāti?
Jā, nu jau kopā ir deviņi objekti, dizainiski iezīmēti kā senie jūdžu stabi, kādi bija zviedru laikos, kad te vijās ceļš uz plašo Eiropu. Pluģu ciemā, kur māju vairs nav, palikusi vien kūts, šis stabs ir novietots gandrīz vai sākotnējā tā atrašanās vietā.
Arī Dumpju ciems aizgājis zudībā – kā liecība palikusi viena māja. Tāpēc ir svarīgi apzināt to, ko vēl spējam. Pie vecās skolas izveidojām lielu laika grāmatu ar vēstījumu. Tātad pavisam kopā ir divi apmēram 5 km gari loki, kuros izvietoti šie piemiņas objekti.
Lokus var izstaigāt, iznūjot vai izbraukt ar auto vai velosipēdu. Ja nu atklāšu vēl kādu ievērības cienīgu faktu, tad tam visam, iespējams, būs turpinājums.
Kāda ir šo objektu pievienotā vērtība?
Objektiem ir gan uzziņas, atceres, gan ierosmes vērtība, piemēram, tie var rosināt attīstīt vietējo gidu kustību. Kurš spēs labāk pastāstīt, ja ne vietējais iedzīvotājs?
Kādi atklājumi un secinājumi bijuši pašam sev, īstenojot Babītes projektu?
Tās ir jaunas iepazīšanās, uz kaimiņu palūkojies ar citādu redzējumu, domās viņu salīdzini, kāds bija pirms vairākiem gadiem. Ne jau visur ir cieņā tā kaimiņu būšana, latvietis ir piesardzīgs un nevēlas, ka viņa sētā ienāk svešinieks…
Taču, ja nāc ar labvēlību un mērķtiecīgu domu, kaimiņš kļūst ieinteresēts. Atver ģimenes albumu, sāk stāstīt dzimtas vēsturi… Atklājas, ka vienā skolā mācījies kāds no mūsu radiem, ka pa vienu un to pašu ceļu ejam uz veikalu…
Un, ja ir kāds mājdzīvnieks, tad saprašanās uzreiz, jo, raug, dzimst idejas par suņu vai kaķu klubiņa dibināšanu. Mazajās apkaimēs jūtama tendence, ka kļūstam līdzatbildīgāki viens pret otru. Tā ir jauna pozitīva iezīme, pirms kādiem trīsdesmit gadiem tā nebija, dzīvojām savrupāk.
Protams, nav jālien otra cilvēka dvēselē, taču reizēm paši gribam uzsākt sarunu, un tas ir jauki. Ar cilvēku ir jārunā! Šāda kaimiņu būšana ir arī kā drošības spilvens – būs kāds, kurš prombūtnes laikā pieskatīs tavu īpašumu.
Jau studējot vēsturi, sākāt strādāt Kara muzejā.
Jā, varbūt daudzi nemaz nezina, ka šā muzeja apmeklējums iekļauts ārvalstu valdību vizītes protokolā. Jāatgādina, ka Latvijas Kara muzeja pirmsākumi saistās ar Pirmā pasaules kara notikumiem Latvijas teritorijā, ar nacionālo militāro vienību – latviešu strēlnieku bataljonu – veidošanos cariskās Krievijas armijas sastāvā 1915. gadā.
Jau 1916. gada septembrī muzejs sāka savu darbību kā strēlnieku muzejs. Neatkarīgās Latvijas valsts laikā līdz 1940. gadam muzejs bija Kara ministrijas pārziņā. Latvieši ir miermīlīga tauta – nelec uz ecēšām, bez iemesla nekaros, bet savu valsti gan aizsargās.
Manuprāt, daudzi muzeja darbinieki, dokumentējot foto faktus, kuros redzamas līķu grēdas, nejūsmo par karu, tieši pretēji – kļuvuši par pacifistiem.
Latvijas dzimšana notika ļoti sarežģītos apstākļos. 1918. gadā Latvijas teritorija ir izpostīta pēc Pirmā pasaules kara, daļa latviešu ierauti Krievijas pilsoņu karā, Latvijas teritorijā atrodas citu valstu karaspēks, un vācu muižnieki kaldina plānus par Baltijas hercogisti. Bet te piepeši dzimst brīva Latvija! Kā vienkāršam cilvēkam to visu izskaidrot?
Vēsturi pēta, analizē speciālisti, sabiedrībai nozīmīgie fakti jāpieņem kā patiesība, kā, piemēram, reizrēķins, to taču neapstrīdam. Tik un tā daudzi nesapratīs, kurš ar kuru toreiz karoja…
Tas ir cilvēciski, ticiet man, arī lielākā sabiedrības daļa 1918. gadā paši nesaprata, ar ko un kāpēc karo… Karavīriem, kas bija tuvāk virsniecībai, gan bija plašāka informācija un skaidrāka ideja. Daudzi vienkārši paļāvās uz skaidroto, ka pēcāk būs miers un labi.
Dažreiz dzirdam nievājošus izteikumus par latvju strēlniekiem, kas bijuši Kremļa sargi… Kā to vērtēt?
Vai tad mūsdienās politiķi nemaina uzskatus, partijas? Ko mēs, tik tālu no to laiku notikumiem, varam viņiem pārmest. Ko tad toreiz lielinieki solīja? Mieru, maizi, zemi. Ko gan citu varēja vēlēties, kad Tēvzeme izpostīta…
Skaidrs, ka latvieši bijuši drosmīgi karotāji, kam uzticējās. Turklāt latviešu strēlnieku vienības no pārējās Krievijas armijas atšķīrās ar gudru cīnītāju, jo tajās bija liela radošās inteliģences pārstāvniecība.
Piemēram, viens no uzsaukuma “Pulcējaties zem latviešu karogiem!” autoriem – Kārlis Skalbe – 1916. gada beigās brīvprātīgi iestājās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā (kurā bija arī leģendārais Ēvalds Valters!), Skalbi iedalīja 2. latviešu strēlnieku brigādes transporta nodaļā, kur viņš veica rakstveža pienākumus.
Strēlniekos bija arī latviešu mākslinieki, piemēram – Kārlis Baltgailis, Romans Suta, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns, Indriķis Zeberiņš un daudzi citi. Un kur nu vēl rakstnieki!
Vai esat redzējis spēlfilmu “Dvēseļu putenis”, kas veidota pēc Aleksandra Grīna romāna?
Šķiet, ja kādā kompānijā pateiksi, ka neesi redzējis šo filmu, vari dabūt pa muti… Uzticos kolēģiem, kas teikuši, ka filma ir izdevusies, taču man ir sava, personiski izdzīvotā pieredze Tīreļpurvā, kur piecpadsmit gadus no septembra līdz agram pavasarim esmu vadījis ekskursijas astoņas stundas dienā. Sniegā, salā, strēlnieka šinelītī un zābakos.
Tāpēc man ir izveidojies savs priekšstats par Pirmo pasaules karu, Ziemassvētku kaujām. Nereti pat šķita, ka esmu ierauts tā laika notikumos, ierakumos fiziski izjutis sāpes…
Man nevajag kādu citu, kas radītu izjūtas manā vietā. Zināmā mērā filmu neskatos arī sava iekšējā protesta dēļ…
Kā to saprast?
Sabiedrībā, stāstot par Pirmo pasaules karu, strēlnieku cīņām, galvenokārt izmanto tikai divu autoru – Aleksandra Grīna un Aleksandra Čaka – daiļradi, bet kāpēc tiek aizmirsti visi citi – vēl apmēram divdesmit autori un viņu darbi?
Piemēram, Kārļa Štrāla romāns “Karš”, kura pirmās divas daļas pirmoreiz izdotas 1922.–1926. gadā, tātad agrāk par Grīna “Dvēseļu puteni” (1933.–1934.).
Piemirsts arī rakstnieks un mākslinieks Jānis Spriņģis, kurš dienēja 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā, viņam ir stāstu krājums “Veļu dumpis Tīreļpurvā”, kura kompozīciju veido piecu 1915. gada Ziemassvētku kaujās kritušu karavīru stāstījums par savu dzīvi un nāvi.
Ziemassvētku kaujās 1917. gada 10. janvārī krita literatūras kritiķis un dzejnieks Kārlis Kārkluvalks.
Vēl latviešu strēlnieku pulkos dienēja Jānis Akuraters un Edvarts Virza, kurš uzrakstīja “Izpostīto Latviju” (1918), 3. Kurzemes strēlnieku pulkā – Rutku Tēvs (Arveds Mihelsons)…
Iespējams, daudzi nezina, ka strēlniekos bijis arī rakstnieks, mākslinieks Alberts Kronenbergs, karš viņu tā satriecis, ka savu turpmāko daiļradi veltījis tikai bērniem – paša ilustrētās, sirsnīgās grāmatas “Mazais ganiņš”, “Tuntuļu Jurītis”, “Pieci kaķi”.
Esat bijis pedagogs, strādājis privātajā skolā, kā arī izglītojis muzeju darbiniekus. Kā vērtējat vēstures apguvi skolās?
Iemācīt nevienam neko nevar, var tikai pats iemācīties, un mācības ir mijiedarbība starp skolotāju un skolēnu. Turklāt liela nozīme ir pedagoga personībai, cik viņš zinīgs, kā prot ieinteresēt skolēnu, lai viņš pats turpinātu apgūt vajadzīgo.
Piemēram, mani par vēsturi ieinteresēja izcilais stāstnieks Mārcis Gerhards, vitālā skolotāja Aina Kvēpa, kura bija tieša: “Ja nezini, tā arī saki, nevis izliecies. Cilvēks jau nevar visu zināt!”
Salīdzinājumā ar maniem skolas gadiem tagad mācību iestādēs ir daudz plašākas iespējas tehnisko līdzekļu izmantošanai, taču zināmā mērā zūd skolotāja emocionālais stāstījums. Izrādi jau arī var skatīt no attāluma, taču nebūs aktieru un skatītāja klātbūtnes efekta…
Trešā atmoda vēstures skolotājiem bija liels izaicinājums, atceros, ar kādu entuziasmu darbojās vēstures skolotāju biedrība, notika semināri, konferences, pieredzes apguve.
Manuprāt, tieši vēstures skolotāji bija vieni no pirmajiem, kas iekļāvās jaunajos mācīšanās apstākļos, bija vislabāk sagatavoti.
Vēstures apgūšanā svarīga ir līdzdarbošanās, tikai ar filmu skatīšanos, mācību stundām nepietiek, skolotājam ir jārada iespēja skolēnam gūt savu pieredzi, kas nodrošina spēju analizēt, vērtēt notikumus, provocēt, interpretēt…
Tāda bāze var rasties, ja cilvēks daudz lasa. Diemžēl mūsdienās bērni lasa maz un lēni – netiek līdzi stundas ritmam.
Skola jau ir sabiedrības spogulis. Šobrīd arī kovidkrīze par mums kā sabiedrību daudz atklāj nesaudzīgā gaismā.
Cilvēks mainās līdzi laikam, nereti sociālajos tīklos tarkšķam gandrīz vai par visu, it kā mēs būtu speciālisti visās jomās. Nu beidzam mācīt citus, cik bieži sūkstīsimies, ka nav tā un tā. Māciet dzīvot nevis citus, bet sevi – kā uzvesties, kā runāt.
Nu negānies pa labi un kreisi! Nekurni, ka jāvalkā sejas maska, lieto un ievēro speciālistu ieteikumus. Citām paaudzēm bija daudz grūtāk.
Mārtiņš Mitenbergs
Vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja sabiedrisko attiecību vadītājs, izstāžu, grāmatu, mācību filmu, televīzijas un radio raidījumu līdzautors, lektors
2019.–2020. g. Babītes novada pašvaldības granta kultūrvēstures projekta īstenotājs.
2007.–2019. g. izglītojošo nodarbību “Kā tapa Brīvības piemineklis” un “No Lāčplēša leģendas līdz Lāčplēša ordenim” vadītājs.
2007.–2010. g. muzejpedagogs jauniešu militāri patriotiskajā nometnē Oskara Kalpaka “Liepsalās”.
1998.–2013. g. izglītojošās nodarbības Ziemassvētku kauju vietās “Latviešu strēlnieka likteņstāsts” autors un vadītājs.
