Uzticamie draugi – Bordo dogi 0
Lieli lācīgi, atlētiski suņi ar ļoti labsirdīgām acīm un it kā norūpējušos sejas izteiksmi. Tie ir Bordo dogi – viena no vecākajām franču suņu šķirnēm. Līgas Eņģevīres ģimenē Rīgā patlaban mīt deviņi šīs suņu šķirnes pārstāvji. Tiesa, pieauguši tikai divi, pārējie – kucēni.
Viss sākās ar to, ka reiz Līga skatījās filmu “Tērners un Hūčs” un viņai ļoti iepatikās Hūčs. Tolaik viņa pat nezināja, kas tā par suņu šķirni, bet nodomāja – tādu suni reiz noteikti sev vēlētos. Kad pēdējais ģimenes mīlulis – bokseris – bija devies uz citiem medību laukiem, Līga lūkojās pēc jauna suņa. Kopš tā laika jau desmit gadus viņas mājās nav citu dzīvnieku kā vien Bordo dogi.
– Esmu sapratusi, ka no visām suņu šķirnēm man vispiemērotākie ir Bordo dogi, – teic Līga. Viens no iemesliem – šiem suņiem ir ļoti augsts intelekta līmenis. Tie baidās izdarīt ko tādu, kas saimniekam varētu nepatikt. Mājās nekad nekas nav sagrauzts. Lielākā daļa suņu klausa saimnieka komandas, bet Bordo dogi domā paši ar savu galvu, teic Līga.
Patlaban Līgas ģimenē dzīvo divas pieaugušas Bordo dogu meitenes – septiņus gadus vecā Brita un viņas māsasmeita četrus gadus vecā Prada –, kā arī septiņi Pradas kucēniņi, kuri šobrīd ir nedaudz vairāk kā mēnesi veci. Tie ir Pradas pirmie mazulīši. Kad kucēni piedzima, Prada bija tik ļoti izbrīnīta par pīkstošajiem kamoliņiem, ka no bailēm mēģināja saimniecei ierāpties klēpī. Kad Līga mazulīšus pielika kucītei pie pupiem, jaunā māmiņa pamazām nomierinājās. Šobrīd, kad kucēni jau paaugušies un ar tiem var rotaļāties, mātei ar bērniem izveidojušās pavisam labas attiecības.
Līga stāsta, ka Bordo dogi ļoti pieķeras saimniekam. Lielākais sods, kas var būt, – saimnieks kaut kur aizbrauc uz ilgāku laiku. Tas sunim var izraisīt pat smagu depresiju. Šā iemesla dēļ rūpīgi apdomājiet, pirms iegādājaties Bordo dogu, jo saimnieka maiņa dzīvniekam sagādās ļoti lielu pārdzīvojumu.
Bordo dogu ikdienas aprūpe nerada īpaši lielas pūles. Šīs šķirnes dzīvniekiem tāpat kā citiem suņiem ir vajadzīgas kustības un spēles, bet ne forsēti, ilgi treniņi. Minimāli pietiek ar 20 līdz 30 minūšu garām pastaigām divas reizes dienā. Pārējā laikā suņu meitenes mājās uzvedas mierīgi un klusi, galvenokārt guļ. Nevar pat just, ka dzīvoklī atrodas divi liela auguma suņi, stāsta Līga. Bet, ja kāds grabinās pie durvīm vai loga, suņi momentā pielec kājās un ir gatavi aizsargāt savu teritoriju. Dzīvokli droši var atstāt neaizslēgtu, stāsta suņu saimniece. Arī ja Līga, kopā ar Pradu izgājusi pastaigāties, apsēžas uz soliņa, suns saimnieci tūdaļ sāk sargāt un nevienu nelaiž klāt. Taču bērnu draugi droši var nāk ciemos un staigāt dzīvoklī iekšā un ārā. Suņu meitenes vien paver acis, lai piefiksētu, ka atnācēji ir bērni, un guļ tālāk. Mazās atvasītes var pat sēdēt un gulties uz Pradas un Britas muguras, suņu meitenes to uztver absolūti mierīgi.
Lai gan šie suņi ir lieli un ar atlētisku augumu, tie nav īpaši ēdelīgi. Apēd tikpat daudz, cik vācu aitu šķirnes un citi līdzīga auguma suņi. Brokastīs Brita un Prada saņem sauso barību, vakariņās – svaigu vai vārītu liellopu gaļu un gaļas pārstrādes atlikumus – rīkles un kuņģus. Līga atzīst, ka Bordo dogi ēšanas ziņā ir diezgan izvēlīgi. Tiem diez kā negaršo putras, bet no veikalos nopērkamajiem suņu konserviem vispār atsakās. Labāk ēd mazāk, bet kvalitatīvu barību.
Abām suņu meitenēm ļoti patīk ūdens. Brita gan nepeld, bet ielien ūdenī līdz kaklam un stāv vai arī skraida pa seklu ūdeni un spēlējas ar akmentiņiem un kociņiem. Suņu meiteni tikai ar grūtībām var dabūt prom no ūdenstilpes. Savukārt Pradai ļoti patīk peldēties. Tiklīdz arī Līga ieiet ūdenī atveldzēties, Prada uzskata par savu pienākumu viņu glābt – vispirms riņķo apkārt, pēc tam satver aiz rokas un velk uz krastu. Būtu jāredz, kāds prieks mirdz suņu meitenes acīs, kad viņa kārtējo reizi ir “izglābusi” saimnieci!
IZCELSME
Grāfs Gastons Febus savā grāmatā “Livre de Chasse”, kas sarakstīta jau 14. gadsimtā, par šo suņu šķirni teicis: “Viņš (Bordo dogs – red. piez.) ar žokļiem notur stiprāk kā trīs vēja suņi kopā”. 19. gadsimta vidū šos suņus galvenokārt izmantoja mežacūku u.c. dzīvnieku medībām, suņu cīņās, māju un lopu aizsardzībai u. tml. Pēc Otrā pasaules kara Bordo dogi tikpat kā izzuda, šķirni atjaunoja ap 1960. gadu. 1963. gadā Parīzē notika pirmā suņu izstāde, kurā piedalījās Bordo dogi.
