“Uzrakstīt bērniem, tas jau vieglais žanrs…” Saruna ar bērnu literatūras speciālistiem par šī brīža aktualitātēm 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kā ierasts, dzejnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā 24. jūlijā tika pasniegtas balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Šo notikumu izmantoju, lai uz sarunu par svaigākajām tendencēm un riskiem grāmatniecībā pulcinātu bērnu literatūras speciālistes: Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāju SILVIJU TRETJAKOVU, starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā žūrijas locekli, Daugavpils Universitātes docenti RUDĪTI RINKEVIČU, izdevniecības “Liels un mazs” direktori ALĪSI NĪGALI, kā arī izdevniecības “Latvijas Mediji” direktori EVIJU VEIDI.
– Vispirms par “Baltvilka balvu 2022” – par kādām tendencēm liecina šogad nominētās grāmatas? Cik viegli vai grūti šogad bija izvēlēties nominantus, cik spēcīga bija konkurence?
S. Tretjakova: – Grāmatu skaits ir bijis ievērojams, izvērtēšanai bērnu literatūras sadaļā 84 grāmatas un vēl papildu 55, kurām vērtējām vizuālo un ilustrāciju darbu. Arī debitantu bija ļoti daudz, 20 radoši cilvēki, tādēļ, domāju, žūrijas darbs bija samērā sarežģīts.
R. Rinkeviča: – Jāsaka, bija sarežģīti, jo grāmatu bija gana daudz – proza, dzeja, starpžanru darbi, turklāt dažādu vecumu lasītājiem. Visraitāk, šķiet, mums veicās ar starptautiskās balvas laureāta noteikšanu, kaut gan diskusijas, protams, bija par katru nomināciju. Ja runājam par tendencēm, tad nominētas tika grāmatas, kurās varēja redzēt pārliecinošus radošos meklējumus, turklāt gan saturā, gan formā.
Dominē it kā ierasti motīvi – piedzīvojums, pieaugšanas stāsts, cilvēku un dzīvnieku attiecības, arī latviešu literatūrā pagaidām vēl netipiska tēma – bērna nāves uztvere, bet to, ka nominētas tika tieši šīs grāmatas, noteica tekstveide, jaunrades potenciāls. Neraugoties uz nosacīti ierasto tematiku, tās ir pārsteigums, notikums bērnu literatūrā, un visas bija cienīgas kļūt par laureātēm. Tāpat grāmatu mākslā akcentēta mūsdienīga pieeja.
– Balvas – tas ir patīkams atskaites punkts, tomēr skaidrs, ka izdevējs izdod grāmatas, pirmkārt domājot par lasītājiem. Kā uz šīgada nominācijām skatāties no izdevēja puses?
A. Nīgale: – Man šķita interesanti, ka šogad Baltvilka balvas nominācijas sakrita ar LALIGABA – parasti tā nav. Ja runājam par nominētajām grāmatām – arī par nominācijām ilustrācijā, runa ir ne tikai par tekstveidi un jaunradi, bet arī par augstvērtīgu izpildījumu, jo neviena no balvai nominētajām autorēm nav iesācēja, visas ir grodas amata māsas.
Mums kā bērnu grāmatu izdevējam vēl daudzi izdotie nosaukumi šķiet augstvērtīgi un nominācijas cienīgi. Bet kopumā, es domāju, visas šīs autores tiešām rāda literāru briedumu, runā par svarīgām tēmām, kas arī starptautiskajā kontekstā ir svarīgas. Ģeopolitiskie notikumi vairo nepieciešamību pēc grāmatām par vēsturi, grāmatām par karu – tās ir absolūti nepieciešamas, lai ar bērniem šos jautājumus varētu pārrunāt, lai būtu tas tiltiņš sarunai.
E. Veide: – Protams, izdevējs neizdod grāmatu tikai tādēļ, lai saņemtu balvu, – izdodot grāmatu, mēs domājam, kāds ir tās mērķis un vēstījums, ko ar to gribam pateikt. Šoreiz tiešām daudzām grāmatām vēstījums izdevies trāpīgs, tātad labā ziņa ir, ka esam bijuši gatavi šīm tēmām, kuras agrāk nav bijušas mūsu dienaskārtībā, bet par kurām ar bērniem jārunā. Tas svarīgi gan no autora, gan izdevēja, gan lasītāja pozīcijām.
A. Nīgale: – Es gribētu piebilst: pieņemu, ka “Liels un mazs” kā ambiciozs bērnu literatūras izdevējs ir uzlicis augstu kopējo latiņu, bet arī kolēģu attīstība ir acīmredzama – gan Jāņa Rozes apgādam, īpaši tulkotās literatūras segmentā, tāpat “Zvaigznes ABC”, “Latvijas Mediju”, “Pētergaiļa” krājumā parādās arvien jaudīgākas grāmatas gan no vizuālā, gan teksta viedokļa. Mēs visi kopā ejam uz to, ka bērnu literatūra Latvijā kļūst arvien spēcīgāka.
E. Veide: – Es drīzāk teiktu, ka tas ir mūsdienīgais, modernais, asociatīvais, askētiskais virziens, bet izdevējiem jāstiprina arī absolūti klasiskais vēstījuma un ilustrācijas flangs, tādēļ laiku pa laikam ir strīds, ka balvu nominācijās neredzam klasisko ilustrāciju. Tas ir viens no aspektiem, par ko diskutējam arī paši savā starpā, jo kvalitātei – attiecīgi arī pamanāmībai un atzinībai – jābūt abās pusēs, gan klasiskajā ilustrācijā, gan mūsdienīgajā pieejā.
– Te varētu jautāt – vai lasītāji, kuriem šīs grāmatas paredzētas, proti, bērni, tās pieņem un iemīl? Jo, protams, tāpat kā žūrijas locekļiem, atšķirsies arī katra lasītāja, vienalga, liela vai maza, individuālā gaume – bet, ja tā ir pārāk atšķirīga, tad iespējams, ka grāmata nemaz nesasniegs savu lasītāju. Un jāņem vērā, ka vecumā līdz deviņiem gadiem teksts un dizains iet ļoti cieši kopā.
R. Rinkeviča: – To jau arī var redzēt nominācijās – jo mazākiem bērniem grāmata domāta, jo vairāk iespējams, ka balvai izvirzīts gan autors, gan ilustrators; ja grāmata domāta lielākiem bērniem vai jauniešiem, tad ilustrācijas un teksts vairs vienotu veselumu lasītāja uztverē tik lielā mērā neveido. Bet, protams, diskusijas par to ir bijušas. Pasekoju līdzi Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas vērtējumiem, arī tur redzams, ka bērnu vērtējumi ne vienmēr saskan ar žūrijas vērtējumu.
S. Tretjakova: – Ja runājam par tendencēm, tās ir objektīvs rādītājs, neatkarīgs no tā, ko mēs ieliekam vai neieliekam sarakstā. Veidojot Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas lasāmlisti, mums ir pavisam desmit kritēriji, un es priecājos, ka ļoti daudzas grāmatas ir arī Baltvilka balvas nominantu sarakstā. Šogad man jāsaka liels paldies Kultūras ministrijai, jo pirmo reizi varējām no izdevējiem iegādāties tik lielu eksemplāru skaitu, 790 eksemplārus katrai no grāmatām, tātad varējām palīdzēt tām izplatīties vismazākajās pagastu bibliotēkās un tālajos diasporas centros. Labām grāmatām ir jānonāk līdz lasītājam.
Bet ziņas no bibliotēkām bijušas diezgan pesimistiskas. Kad aprīlī izsūtījām bibliotēkām žūrijas grāmatu sarakstu, no ļoti daudzām atnāca atbilde “izskatījām, mūsu krājumā nav nevienas no šīm grāmatām”. Un tās bija nosacīti “vecas” grāmatas, jo pagājušajā gadā kolekciju izveidojām jau februārī, tātad sarakstā bija izdevumi, kas iznākuši kopš pagājušā gada marta!
Ņemot vērā, ka grāmatas kļūst arvien dārgākas, šādām programmām ir arvien lielāka nozīme.
– Varbūt šis jautājums tagad jāpārformulē kā vēlme, jo viens no ceļiem, kā grāmatas nonāk pie lasītājiem, protams, ir bibliotēkas, arī vairākiem izdevējiem ir savas lasītprieka veicināšanas programmas. Bet ko vēl var darīti, lai grāmatas nonāktu pie bērniem?
A. Nīgale: – Manuprāt, ir jārunā ar Izglītības un zinātnes ministriju par skolu bibliotēku tīklu, skolām jāattīsta lasīšanas prieks kā daļa no mācību procesa, taču nevis kā mācību viela. Es to esmu piedzīvojusi ar saviem bērniem skolā “Domdaris”, kur viņi katru dienu 15–20 minūtes lasa kādu grāmatu pēc pašu izvēles. Daudziem tas varbūt arī ir vienīgais laiks, ko viņi dienā lasa, un tas zināmā mērā noņem atbildību no vecākiem, jo mēs zinām, ka ne visas ģimenes var atļauties pirkt grāmatas, ne visas ģimenes uzskata, ka mājās jābūt grāmatām.
Jautājums, protams, ir arī par pedagogu un bibliotekāru izpratni par literatūru, lai tā nebūtu novecojusi. Daudzviet, kur bērniem tiek piedāvāts izvēlēties, ko viņi paši lasīs, tiek dotas norādes, ka tas nedrīkst būt komikss. “Sibīrijas haiku”, “Runājošie suņi” ir komikss, un tās ir grāmatas, kas ir pirmie soļi uz to, ka bērni lasa arī liela teksta apjoma grāmatas. Turklāt vēl mūsdienās, kad bērni patērē tik daudz dažāda veida vizuālo saturu, viņiem vizuālā uztvere attīstīta pilnīgi citā līmenī nekā mums.
Tas, ko mēs darām, sadarbojoties ar pedagogiem un psihologiem, kā arī citiem speciālistiem, – veidojam savus izglītojošos materiālus, sūtām tos skolām, tie krājas arī mūsu mājaslapā, un tas ir vēl viens veids, kā var darboties ar grāmatu, pārrunāt tās saturu. Bet, protams, kaut arī materiāli ir bez maksas, tie tomēr prasa arī skolotājiem iesaistīties, pirmkārt jau pašiem izlasot grāmatas. Jo es neticu, ka var runāt par tēmām un grāmatām, ja tās netiek lasītas kopā. Vēl nav gana daudz atbalsta programmu, lai lasītprieks ienāktu skolās kā pašsaprotama lieta.
S. Tretjakova: – Es gribēju atzīmēt “Zvaigznes ABC” “Lasīšanas stafeti” un “Grāmatonu”, ko veido “Latvijas Mediji”, bet gribēju pievienoties arī sarunai par Izglītības un zinātnes ministriju. Pagājušajā gadā mēs pirmo reizi panācām Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijai Izglītības un zinātnes ministrijas līdzfinansējumu – aptuveni tikpat lielu kā no Kultūras ministrijas.
Es saku, ka mēs sadarbojāmies ar Izglītības un zinātnes ministriju, bet patiesībā jau finansējums bija no Eiropas Sociālā fonda, izpildot ļoti sarežģītas birokrātiskās prasības. Vai, teiksim, “Grāmatu starts”, kam šogad pirmo reizi piešķirts 50 000 eiro valsts finansējuma – līdz šim tas tika īstenots tikai par ziedojumiem.
Arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija šogad atkal ir atpakaļ pie Kultūras ministrijas finansējuma, un mēs nekad nezinām, cik liels tas būs, nemitīgi plānojam, rakstām trīs gadu plānus, cenšamies sekot līdzi, lai mūs neizmet ārā no prioritārajiem virzieniem, pasākumu plāniem.
Līdz ar to gribu teikt, ka, protams, mums vajadzētu arvien vairāk izdevniecību projektu, tāpat vietējo bibliotēku projektus, bet es uzskatu, ka lasīšanas veicināšanas programmām no bērna piedzimšanas brīža ir jābūt valsts atbildībai. Igaunijā, piemēram, ir tādas “Lasīšanas ligzdas”, lasītprasmes veicināšanas programma bērnudārziem.
A. Nīgale: – Tur jau vēl ir jautājums par programmu “Skolas soma”, kas nedarbojas bērnudārzos.
S. Tretjakova: – Jā, arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijai, iespējams, nepiešķīra līdzekļus “Skolas somas” programmā, tāpēc ka neatbildām formālajiem vērtēšanas kritērijiem, jo jaunākā lasītāju grupa mums ir 5+.
– Bet varbūt jāpielavās no pavisam citas puses? Cik esmu novērojusi no savas meitas vienaudžiem, viņiem vislielākās problēmas sagādā teksta uzdevumi. Varbūt jāsaka: ja bērniem nebūs lasīšanas veicināšanas programmu, mums būs problēmas arī ar valsts līmenī daudzināto STEM priekšmetu attīstību?
S. Tretjakova: – Tā ir bijis vienmēr, atceros, 20. gadsimta 90. gadu beigās Latvijā ienāca kritiskās domāšanas projekts, kur bija sajūgta lasītprasme un rakstīšana kritiskās domāšanas attīstībai. No tā izveidojās arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas pakāpjveida pieeja. Tur bija iesaistīti visu priekšmetu skolotāji, un bija tieši tāda doma, ka attīstām lasītprasmi visos priekšmetos, izmantojam tekstus un strādājam ar tiem, lai attīstītu kritisko domāšanu. Bet varbūt atbilde slēpjas sarežģītajā izglītības reformā? Mēs satiekamies ar saviem ārkārtīgi aizrautīgajiem skolotājiem lasīšanas veicinātājiem, kuri ar to milzīgo papīru gūzmu, kas viņiem tagad jāaizpilda, vairs nepaspēj ne lasīšanas pulciņus vadīt, neko. Somijā ir labas lasītprasmes veicināšanas programmas, un par skolotājiem viņi teica: ierēdņi viņiem uzticas, formālus papīrus skolotāji neraksta, bet veido ļoti interesantas programmas skolēniem.
E. Veide: – Piekrītu iepriekšējiem runātājiem un aizdomājos, ka varbūt varam spridzināt birokrātiskos šķēršļus no šīs puses – mums jau valstī nav bērnudārzu, mums ir pirmsskolas. Un ar šo skolas vārdu ikviena iestāde apņēmusies veikt zināmu darbu, lai sagatavotu bērnu skolai. Protams, tas nenoņem atbildību no ģimenēm, jo diezin vai jebkāds mehānisms strādās efektīvi, ja ģimenē vispār neatpazīs grāmatu kā priekšmetu, bet, jā, tas ir vēl viens veids un ceļš, kā radināt bērnus pie lasīšanas.
Ja runājam par “Grāmatonu”, mēs to pērn aizsākām, jo šķita, ka vide ir pārāk klusa. “Zvaigzne ABC”, kas neapstrīdami ir lielākais Latvijas izdevējs, bija pieklusuši ar “Lasīšanas stafeti”. “Grāmatons” bija veiksmīgs, un atšķirība no citiem lasīšanas konkursiem ir tāda, ka iekļāvām arī vizuālo daļu. Pilnīgi piekrītu Alīsei, ka bērnu uztvere mainās, sociālo tīklu fenomens vedina uz to, ka daļa lasītāju vairāk pieprasa vizuālo komunikāciju, tā viņiem ir svarīga arī lasītveicināšanas aktivitātē, tādēļ ietvērām aicinājumu “Lasi, raksti un…”. Tas ir tas kopīgais darbs, ko varam darīt, lai katrs pa savam aizķertu iespējamo lasītāju, lai viņš bez bailēm un aizspriedumiem tuvojas grāmatai.
R. Rinkeviča: – Atgriežoties pie jautājuma par bērnu uztveri, jāteic, ka lasītāja gaume ir jāveido. Gan Baltvilka balvu, gan LALIGABA kā kultūras notikumu pamana arī vecāki un pedagogi, protams, ne visi. Balva rosina šīm grāmatām pievērst uzmanību mājās, skolā, kur, piekrītu Alīsei, mēdz būt aizspriedumi pret jaunāko literatūru. Bieži vien dažādos lasīšanas konkursos redzu, ka galvenokārt izvēlas klasiķu tekstus, jo “jaunākajā dzejā neko nevar saprast, tur nav ritma, komatu un punktu”.
– Mans nākamais un pēdējais jautājums ir par pasaules tendencēm, kuras parādās vai neparādās mūsu bērnu literatūrā, bet gribu papildināt arī ar otru pusi – vai ir kādi virzieni mūsu literatūrā, kuriem ir potenciāls izveidot plašāku tendenci?
A. Nīgale: – Mums ir absolūti aizspriedumaina sabiedrība par viendzimuma ģimenēm, viendzimuma attiecībām, un latviešu autoru darbos šī tēma vispār neparādās. Izņēmums ir Elīnas Brasliņas ilustrētās Lorensa Šimela divas grāmatiņas mazajiem bērniem. Kas ar tām noticis dažādās valstīs, rāda kopējo barometru, kāda ir sabiedrības iecietības un atvērtības latiņa. Krievijā šo grāmatu izdošana bija par iemeslu slēgt lielu sabiedrisku organizāciju, Ungārijā sodīja grāmatnīcu, kas tās tirgoja.
Bet redzam arī otru pusi, piemēram, Velsā šīs grāmatas tiek dāvinātas visām pirmsskolām. Tāpat ekoloģija ir tendence, kas mūsu rakstnieku darbos pārstāvēta ļoti maz vai nemaz. Komikss kā žanrs – es gan ceru, ka nākamgad izdosim veselus četrus, kur divi būs vietējie, un zinu, ka arī citi izdevēji meklē, kā šo žanru iedzīvināt. Dzeja mums ir spēcīga, arī bērniem domātā, autori to sacer un izdevēji izdod. Frankfurtes grāmatu tirgus direktors Jirgens Boss īpaši atzīmēja, ka ir ļoti pārsteigts par lielo dzejas pārstāvniecību mūsu literatūrā.
S. Tretjakova: – Es gan atbalstu pasūtījuma literatūru, uzskatu – par zināmām tēmām grāmatas jāpasūta. Tā Tallinas Centrālā bibliotēka Igaunijā dzīvojošam somu autoram Mikam Keranenam bija pasūtījusi grāmatu par puiku, kurš ieradies Igaunijā, tēvs viņam ir no Brazīlijas. Viņš to uzrakstīja tik veiksmīgi, ka lasītāji grāmatu “Armando” ļoti augstu novērtēja, tā izdota arī Latvijā.
A. Nīgale: – Runājot par pasūtījuma literatūru – tā ir Latvijas īpatnība, ka izdevēji biežāk saņem manuskriptus, nevis pēta, kādā virzienā katrs no autoriem strādā, un pasūta viņiem konkrētus darbus. Varētu būt arī dažādi konkursi, bet, kad bija “Baltā Vilka” oriģinālliteratūras manuskriptu konkurss, kvalitāte darbiem nebija tāda, ka tos varētu uzreiz publicēt. To, kas grib rakstīt, ir daudz, bet ne viss, kas top, ir publicēšanas vērts. Bet labs bērnu oriģinālliteratūras konkurss varētu būt vēl papildu stimuls literārajai videi attīstīties.
E. Veide: – Mēs šajā jomā strādājam, mums ir oriģinālliteratūras konkurss. Varu apliecināt, ka interese bija liela, mums iesniedza vairāk nekā 90 manuskriptus. Potenciāls daļā autoru mīt, bet ir nepieciešams resurss, lai viņus audzētu, stiprinātu, saprastu, vai tur kaut kas tiešām izšķilsies. No šiem 90 mēs izdošanai izvēlējāmies mazāk par desmit, ar kuriem var darboties un skatīties, kas no tā sanāks. Bet reizēm šķiet, ka autori dzīvo savā – pat ne burkā, drīzāk spainītī, viņi neredz, kas notiek apkārt un neinteresējas par to.
A. Nīgale: – Ļoti sāpīgs ir bērnu literatūras redaktoru jautājums. Jā, mums ir īss autoru soliņš, turklāt daudzi darbi būtu rediģējami, pārstrādājami, un trūkst redaktoru, kas saprastu, kā autorus audzināt. Piekrītu Evijai arī par to spainīti, bieži vien manuskriptos ir didaktika, ļoti daudzi autori grib pamācīt, uzrakstīt, lai bērns saprot, kā tieši ir dzīvē jārīkojas. Man to negribas lasīt, kur nu vēl bērnam. Un arī valodas ziņā bieži vien ir paviršāka attieksme: tā teikt, kas tad tur grūts, uzrakstīt bērniem, tas jau vieglais žanrs… Bet tā nav, jādomā ļoti dziļi gan par valodas lietojumu, gan lasītāju izpratnes līmeni.
S. Tretjakova: – Atceros Rūtu Šepeti, viņa rakstīja, ka septiņreiz pārstrādājusi pirmo romānu [“Starp pelēkiem toņiem”], pirms iesniegusi izdevniecībā, tad vēl izdevniecības redaktors ar viņu septiņreiz strādājis uzlabojot. Rudīte neļaus samelot, mums arī Baltvilka balvai iesniegtajās grāmatās bija redzams, ka varētu būt ļoti laba literatūra, bet redaktors nebija līdz galam nostrādājis. Es gribētu teikt tādu maksimu: bērnu labā nav izdarīts pietiekami, ja nav izdarīts viss iespējamais. Tādēļ arī bērnu literatūrā latiņai jābūt ļoti augstai. Balvā bija daudz grāmatu un izvērtēšana bija sarežģīta, bet es skatos uz šiem darbiem un visos redzu novitāti. Tās ir grāmatas, kas nāk ar visneparastākajām tēmām, tā nav garlaicīga ļurināšana – mums ir potenciāls un jāstrādā, lai būtu arvien labāk.
