Uzsvars jāliek uz izglītību. Saruna ar Horvātijas prezidentu 0
“Kā mazām valstīm Latvijai un Horvātijai jāsaglabā sava nacionālā identitāte, bet tajā pašā laikā mums jādomā, kā būt veiksmīgiem lielajā Eiropas Savienības tirgū,” ekskluzīvā intervijā atzina Horvātijas prezidents Ivo Josipovičs, kurš divu dienu vizītē apmeklēja Latviju.
– Kā Horvātijai izdevās tikt pāri 20. gadsimta 90. gadiem, kad Balkāni bija ierauti bruņotā konfliktā?
– Mēs atguvām neatkarību, bet tad sekoja agresija un Horvātijai bija jācīnās par savu neatkarību. Konflikta laikā bija daudz upuru, trešdaļa valsts bija okupēta. Taču būtiski ir, ka pēdējā daļa mūsu teritorijas tika atbrīvota sarunu ceļā, kas bija apliecinājums, ka reģionā esošās valstis var sadzīvot. Esam lepni, ka attiecības starp valstīm kļūst labākas un labākas. Kad visas mūsu reģiona valstis būs Eiropas Savienībā, situācija būs atrisināta. Dalība ES ir mūsu reģiona drošības garants.
– Baltiju un Balkānus bieži mēdz salīdzināt kā pretpolus, kā pārvarēt pārmaiņas.
– Jums bija citi politiskie apstākļi, un spējāt situāciju atrisināt miermīlīgā ceļā. Mums arī bija ambīcijas atrisināt konfliktu miermīlīgi, taču toreiz nebija citu iespēju. Arī ekonomiskie apstākļi bija citādi. Karš izcēlās dažādu iemeslu dēļ. Mums bija trīs pārmaiņu virzieni – neatkarības atgūšana, tad no kara uz mieru un vēl no sociālisma uz kapitālismu. Tas nebija viegls ceļš, ko esam gājuši.
– Kas Latvijai un Horvātijai ir kopīgs mūsdienās?
– Abas valstis ir jaunas.
Kā mazām valstīm Horvātijai un Latvijai jāsaglabā sava nacionālā identitāte, bet tajā pašā laikā mums jādomā, kā būt veiksmīgiem lielajā tirgū, tādēļ mums ir līdzīgas ambīcijas un mērķi. Mums ir svarīgi piedalīties vienlīdzīgās lomās ne tikai tirgū, bet arī starptautiskajās organizācijās.
– Kādas abu valstu sadarbības iespējas jūs redzat?
– Mums ir labas iespējas sadarboties ziemeļu–dienvidu transporta koridora jautājumos. Horvātija var piedāvāt savu pieredzi kuģubūvē, esam labs tūrisma galamērķis, kā arī varam labi sadarboties kultūrā. Gan Latvijā, gan Horvātijā pašlaik tiek īstenotas reformas izglītībā, tādēļ varam mācīties viens no otra, kā labāk veikt pārmaiņas šajā jomā. Galvenokārt sadarbībai jābūt starp mūsu valstu uzņēmējiem, jo ekonomiskā interese ir labākais dzinulis. Mūsu valstīm jāsadarbojas vairāk un jāveicina projekti kultūras un izglītības jomās. Kā mazām valstīm mums ir svarīgi, lai mūsu cilvēki būtu izglītoti, tad spēsim konkurēt lielajā tirgū. Ar zināšanām var piedāvāt labus pakalpojumus, piemēram, tūrismā un kultūrā. Izglītība ir priekšnosacījums veiksmīgai attīstībai.
– Ko Horvātija sagaida no dalības ES?
– Visvairāk sagaidām iespēju attīstīt lauksaimniecību. Varēsim arī vairāk attīstīt tūrismu, ražošana arī augs straujāk. Varam cīnīties par lielo tirgu. Mēs esam laimīgi, ka esam iekļauti Eiropas kopējā izglītības telpā. Jaunā paaudze ar tai dotajām izglītības iespējām var būt ļoti veiksmīga.
– Jūs uzsvērāt, ka Horvātijai ir būtiska lauksaimniecība. Kā jūs lūkojaties uz ES kopējo lauksaimniecības politiku?
– Horvātijai jāpārveido sava lauksaimniecība, jo ir daudz mazu saimniecību, taču mums uzsvars būtu jāliek uz lielākām saimniecībām un jāveido tās. Jāatceras, ka mums ir daļa neapgūtas zemes kara dēļ.
ES lauksaimniecības tiešmaksājumi starp valstīm ir nevienlīdzīgi. Tomēr mēs esam veikuši aprēķinus par potenciālajiem tiešmaksājumiem un uzskatām, ka ar potenciālo atbalstu lauksaimniecībai Horvātija varēs veiksmīgi konkurēt.
– Kā jūs skatāties uz ES fondu iespējām, kas jūsu valstij pavērsies?
– ES fondi ir laba iespēja jaunajām ES valstīm. Līdz pilnīgai uzņemšanai ES mums jābūt spējīgiem investēt naudu izglītībā. Valdība tagad īsteno programmas, lai skaidrotu cilvēkiem, kā labāk apgūt ES fondus.
– Jūs esat komponists. Vai mūzikā esat risinājis arī politiskas tēmas?
– Pirms daudziem gadiem spēlēju futbolu, arī tagad laiku pa laikam to uzspēlēju. Esmu sakomponējis vairāk nekā 50 modernās klasiskās mūzikas skaņdarbu, taču mūzikā politiskus jautājumus nerisinu. Kādreiz pasniedzu lekcijas augstskolās tiesību zinātnē un mūzikā, taču pašlaik mans darbs ir būt par prezidentu.
– Esat arī pazīstams cilvēktiesību aktīvists un devis ieguldījumu ANO Starptautiskās krimināltiesas izveidē. Kādēļ gājāt šādu ceļu?
– Pirms iesaistījos politikā, darbojos dažādās nevalstiskajās organizācijās, kas bija saistītas ar cilvēktiesībām. Pamats labai sabiedrībai ir spēja uzņemties atbildību par kara noziegumiem. Miers nav iespējams bez taisnības. Tas ir pamats cilvēciskai sabiedrībai.
– Kā jūsu valstī attiecas pret Otrā pasaules kara mantojumu?
– Par Otro pasaules karu ir jāatšķir divas lietas – politiskais un morālais mantojums. Otrā pasaules kara laikā Horvātija bija nacistiskās Vācijas vasaļvalsts. Horvātijā tolaik radās viena no pirmajām pretošanās kustībām Eiropā. Lielākā daļa horvātu atbalstīja pretošanās kustību, un kopējo vēstures apstākļu dēļ karā uzvarēja sabiedrotie. Mēs esam lepni par savu antifašismu. Horvātijas konstitūcijā ir ierakstīts, ka mūsu valstiskuma pamati, no vienas puses, ir antifašistiska nostāja, no otras puses, mēs apzināmies 90. gadu vietējo konfliktu. Cilvēciskā līmenī jebkurš cilvēks, kurš Otrajā pasaules karā tika nogalināts vienā vai otrā pusē, ir pelnījis cilvēcisku piemiņu. Politiski antifašisti bija pareizajā pusē. Reizēm pie mums parādās neveiksmīgi mēģinājumi pārrakstīt vēsturi. Taču jautājums ir pilnībā skaidrs.
