Uzšūt perfektu priekšautu nav nemaz vienkārši. Vienkoču parka saimniece neslēpj sveci zem pūra 1
Nu jau kādu laiku Vienkoču parka saimniece tekstilmāksliniece Agnese Laudere šuj skaistus un pamatīgus priekšautus amatniekiem. Tie atšķiras, jo galdniekiem, lai būtu ērti strādāt, ir vienas prasības pret šo darba apģērba sastāvdaļu, bet pavāriem pavisam citas.
Gan dēlam, gan vīram
Pirmo priekšautu Agnese uzšuva vecākajam dēlam (ģimenē pavisam ir trīs dēli!), kad viņš gāja bērnudārzā un zīmēšanas nodarbībās bija jāapsien priekšauts, lai apģērbu nenotraipītu ar krāsām. Nākamais tika vīram Rihardam Vidzickim – masīvkoka apstrādes lietpratējam, kokgriezējam, koktēlniekam un galdniekam, Vienkoču parka un Kokamatniecības muzeja izveidotājam.
“Līdz šim priekšautus pārsvarā esmu šuvusi tiem, kas darbojas ar koku, jo labi pārzinu viņu vajadzības, piemēram, to, ka kabatām jābūt ar klapēm, lai ēvelējot tajās neiebirtu skaidas. Vīrs arī ieteica priekšauta krūšu daļā uzšūt nelielu kabatiņu, kur ielikt mobilo telefonu. Šai kabatai, tāpat kā sānu lielajām kabatām, ir klape ar speciālu magnētisku aizdari, lai liecoties telefons neizkristu no kabatas. Vēl galdniekam pa rokai vienmēr jābūt zīmulim, tāpēc priekšauta labajos sānos uzšuvu šauru kabatiņu–tunelīti,” ar būtiskām galdniekmeistara priekšauta detaļām iepazīstina Agnese. “Tas nav tikai auduma gabals, ar ko nosegt pamatapģērbu, priekšautam jāpilda vēl citas funkcijas.”
Lai lences nešļuktu no pleciem, kas ir kaitinoši un traucējoši, tās aizmugurē savienotas ar īsu lences posmu. “Šāda detaļa bija priekšautam, ko vīrs pārveda no starptautiska koksnes dienu pasākuma Ķīnā. Sapratu, ka tas ir ļoti pārdomāts un praktisks elements, ko vajadzētu pārņemt, šujot priekšautus amatniekiem.”
Ilgai kalpošanai
Agnese priekšautu kabatu stūros ievieto metāla kniedes, kurām ir gan dekoratīva, gan praktiska nozīme. “Arī džinsiem kniedes ir tieši šajās vietās. Kabatās parasti liekam vajadzīgas lietas, pa reizei – rokas, līdz ar to ir liela berze un audums nodilst ātrāk nekā citviet,” skaidro priekšautu šuvēja. “Noteikti jāpievērš uzmanība kabatu izvietojumam. Galdnieka vai kurpnieka priekšautam nevar šūt lielu kabatu priekšpusē, jo šie meistari strādā arī sēdus, tāpēc kabata ielocīsies klēpī un traucēs. Praktiskāks risinājums – palielas kabatas priekšauta abos sānos. Tāpat jāraugās, lai kabatas nebūtu novietotas par augstu vai par zemu, jo tad būs grūtāk ielikt un izņemt instrumentus.”
Gādāts arī par to, lai varētu regulēt lenču garumu. Lencē ir iesisti pieci metāla caurumi (luversi), tātad garumu iespējams fiksēt piecos atšķirīgos līmeņos.
Agnese stāsta, ka uzšuvusi vairākus priekšautus namdariem, kas pārstāv aptuveni 30 Vidzemes amatnieku ģildi Northmen. Viņas šūto priekšautu valkā arī pazīstamais šefpavārs Ēriks Dreibants, taču vairākums Agneses darinājumu aizceļo uz ASV, Vāciju, Lielbritāniju un citām valstīm, kur roku darbs ir lielā cieņā.
Materiālu izvēle
Prasmīgā šuvēja amatnieku priekšautus šuj no kokvilnas brezenta. “Lins arī ir dabisks materiāls, taču audums lietojot un mazgājot diezgan ātri kļūst irdens. Stingrai kokvilnai šāda īpašība nepiemīt, tāpēc tā kalpo ilgāk.”
Latvijā kvalitatīvu brezentu esot grūti atrast, tāpēc iegādājoties Polijā ražoto. Materiāla aprakstā norādīts, ka tas iztur 50 industriālas mazgāšanas reizes 90 °C. Pēc vairākkārtējas mazgāšanas mazliet saraujas un arī krāsa vairs nav tik spilgta. Savukārt pavāru priekšautus, kas paredzēti intensīvākai lietošanai, šuj no darba apģērbu auduma.
Agnese atklāj vēl kādu būtisku galdnieku un kurpnieku priekšautu detaļu – tiem ir odere (50% kokvilna un 50% poliesters). “Brezents neslīd, tāpēc, ja nebūtu oderes, priekšauts uzsēstos uz pamatapģērba,” piebilst pieredzējusī šuvēja.
Metāla sprādzes, kniedes un veidnes kniežu iesišanai pērk furnitūras veikalā ARTA-F, kas atrodas Maskavas ielā Rīgā. Nepieciešami arī izturīgi diegi – Agnese izmanto zīmola COAT armētos poliestera diegus, kas ir īpaši savērpti, lai būtu izturīgāki. Plānākiem brezenta priekšautiem noder 80. numura diegi, bet blīvāku brezentu šuj ar 50. numura diegiem.
Interesanti, ka galdniekiem un namdariem domāto priekšautu garums ir līdz celim, lai netraucē strādāt, bet pavāriem tie sniedzas krietni pāri celim – līdz puslielam. Tam ir būtisks pamatojums – ja, gatavojot ēdienu, kaut kas izlīst, lai nenošļaksta bikses, bet notek gar brezenta priekšautu. “Agrāk šo apģērba gabalu izmantoja ne vien strādājot, bet greznu priekšautu sievietes apsēja arī godos. Tas bija vai nu izšūts, vai bagātīgi papildināts ar mežģīnēm vai darināts no smalka batista. Vēl mani pārsteidza fakts, ka vienu laiku modē bija pat melni un oranži priekšauti.”
