Uzsūkt indi, rādīt dzīvi. Kārļa Vērpes recenzija par izstādi “Laktācija” 0
Kārlis Vērpe, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) no 1. augusta līdz 20. septembrim apskatāma Olgas Šilovas, Ances Vilnītes un Nila Jumīša tēlniecības izstāde “Laktācija”.
Mākslinieka amats starp citām profesijām, kuras tieši saistās ar kultūras veidošanu – rušināšanu, ravēšanu, audzēšanu, ražas vākšanu un sēju vai, vienā vārdā izsakoties, kultivēšanu –, saistās ar uzsvērtu balstīšanos intuitīvā pieredzē. Vispirms izjūtā un pēc tam analītiskā, jēdzienus veidojošā tvērienā.
Tomēr, ja vien mākslinieks neuzstājas kā konceptuālists, tēlu, tēmu un stāstu ceļš no personiskās pieredzes uz “Word” papīrlapas, digitālās foto matrices vai skulpturāla veidojuma ir teorētiskiem jēdzieniem neaizsprostots un nesavaldīts.
Tēlniece Olga Šilova šo procesu trāpīgi salīdzina ar laktāciju: “Domas un jūtas, kas, pārtopot mākslas darba formā, līdzinās mātes pienam. Enerģija, ar kuru tēlnieks pielādē materiālu, un magnētisms, kas rodas, ilgstoši aplūkojot veidojumu, ir garīgā un fiziskā barība, ko autors ieliek savās skulptūrās.”
Izstādi veido Šilovas un viņas audzēkņu, Ances Vilnītes un Nila Jumīša, darbi LNMM kupola zālē. Autori tēmu ir izvēlējušies risināt, galvenokārt pievēršoties zīdaiņa tēlam, bet apspēlējot arī šūpuli (gultiņu ar margām). Jumītis izstādi papildina ar īsu video, kurā rīkles dziedātāju zemi dobjas, šamaniskas melodijas pavadījumā var skatīt metāla skulptūru liešanas norisi kādā pilsētas dzīvojamo māju pagalmā.
Izstādes koordinatores, Ievas Kalnačas, sniegtais apraksts, manuprāt, ir maldinošs. Tajā teikts, ka Šilova skata “[..] sievietē iekodēto mātes instinkta saistību ar profesionālo jaunradi, bet Ances Vilnītes multimediālie objekti runā par jaunas sievietes bailēm un šaubām kļūt par mammu.” Savukārt Jumītis saskaņā ar tekstu tiecas atgriezties savas bērnības sākumposmā.
Ja tā, tad izstāde rādās murgaina; kā ielūgums dēmoniem un citām tumšām radībām uz ballīti. Sieviete nav kodētāka par vīrieti bērnu lietām. Bērna radīšana ir brīnums, no kā baidīties nevajadzētu, savukārt personīgajā bēbja vecumā nav ko meklēt. Vismaz es no tā laika neatceros burtiski neko. Izstādes vēstījums ir saprotamāks, ja neaizmirst tās nosaukumu un Šilovas piedāvāto salīdzinājumu.
Skaidrs, kā jau labai izstādei pienākas, tā ir tematiski daudzslāņaina. Bēbja tēls vedina domāt par: cilvēka laišanu pasaulē un visu, kas ap to saistās; tēva vai mammas lomu; cilvēcisku atvērtību vides ietekmēm, radošu jauneklīgu aizrautību, ne vien labi bruņotu racionalitāti. Uzmanība gan ir pievērsta kam citam – tēlniecības amata pamatam, ar ko saistās arī darbu konceptuāla analīze un vērtējums.
Pamatu mākslas darbam veido intuitīva pieredze, rosinošu pārdomu – konceptuālas analīzes – pavadīta, un amatnieciska lietpratība. Tādēļ nav mazsvarīgi, ka bēbis izstādē parādās monstrozi. Izstādes centrā ir izvietota milzīga Šilovas darināta “biste”, pretīgs un kropls jaundzimušā vieplis “Piena galva”. Baltais putupolistirola darinājums efektīgi iederas kupola zāles atmosfērā un nosaka tēmu. Tēlniece zīdaiņa tēlu rāda kā lielu, neveiklu mākoni (mēdzam taču debesu formās ieskatīt līdzības); kā lellītes sabērtas mēģenē; kā putnēnus ligzdiņā vai kāpostgalvā.
Varētu cerēt, ka izstāde sniedz arī mierinājumu – skat, te jaukāki bērniņa aspekti. Šādas ilūzijas pagaist, nonākot pie krātiņam līdzīgas, milzīgas gultiņas, kurā iegūlies Vilnītes fotoattēls; tālāk pieticīgāka apmēra šūpulītis ar sakņupušu, iemigušu Jumīša foto atveidojumu. Tuvojoties izstādes noslēgumam, kļūst tikai baisāk. Jumītis ir uzbūvējis tādu kā telti, pie kuras durvīm ir noskatāms jau minētais video, savukārt iekšā, pilnīgā tumsā vāri izgaismoti bleķa zīdainīši.
Acīm redzami mākslinieku uzņemtais “mātes piens” ir bijis indīgs. Atliek tikai ieskatīties bērnu radīšanas, ģimeniskuma priekšstatos, kuri laika gaitā uzkrāti gan no teorētiskas literatūras, mākslas, gan arī ikdienišķas komunikācijas vides.
Dažādas runas par bērnu rūpīgu plānošanu, pamatīgo vecāka atbildību un jaundzimušā dresūru un uzraudzīšanu, bērna konkurenci ar vecāka izaugsmi un profesionālo karjeru ir salīdzinoši mērens valodu līmenis. Spermas un olnīcu bankas kā iespēja ne vien cilvēkiem ar īpašām vajadzībām; bērna radīšana ārpus ķermeņa (mēģene); zīdaiņa ģenētisks tjūnings, kamēr šis vēl mātes vēderā, rada pamatīgāku nemieru, īpaši, ja situāciju apdomā tikai ar prātu, nevis ieklausās šādu runu atskaņās sirdī.
Ieklausoties skaņa ir drausmīga, un tas ir labs sākums izpratnei par “Laktācijas” atgādinājumu. Vispirms jau par stipri dabiskāku dzīves, tai skaitā ģimenes veidošanas un bērna radīšanas izpratni. Izpratni, kurā var paļauties arī uz izjūtu, intuīciju, ne tikai zinātnieku formulētām atziņām un ārstu padomiem.
Cilvēks piedzimst ar izdzīvošanai nepieciešamām iemaņām, atliek vēl tikai pieslīpēt sajēgu un būt uzmanīgam iepretim informācijai, kuru uzņem. Mūsdienās valodu lauki ir džungļi, bet tur nelabvēļu vai bīstamu radījumu ir tikpat biezs, cik interesantā, uzticamā un pamācošā.
