Uzskatīja, ka sieviete ir vainojama Latvijas fiziskajā iznīkšanā 0
Demogrāfu un arī darba devēju ik pa laikam celtā trauksme par to, ka pārāk zemā dzimstība šobrīd jau uzskatāma par galveno draudu valsts attīstībai, rosina atskatīties vairāk nekā 80 gadus tālā pagātnē. Jo arī 20. un 30. gadu Latvijā nepieciešamība vairot un saglabāt tautas dzīvo spēku bija tikpat aktuāla.
Par nepieciešamību aktīvāk rīkoties iedzīvotāju dabiskā pieauguma lietā aktīvi sprieda jau Latvijas pastāvēšanas pirmajos gados, tomēr par nacionālās ideoloģijas sastāvdaļu ar noteiktu rīcības programmu tā kļuva Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā, kad šīs problēmas centās risināt arī ar tolaik populārās “zinātnes” – eigēnikas – palīdzību.
Kas valstij svarīgāks?
Jau 1919. gada 18. novembra priekšvakarā Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste vērsās ar “diskrētu lūgumu” pie savām tautietēm: “Padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus! Ja katrā mūsu ģimenē būtu sešas mazas galviņas, tad jau pēc vienas paaudzes mēs skaitītu Latviju nevis divos ar pusi, bet septiņos ar pusi miljonos iedzīvotāju!” Kā vēlāk vēstīja “Jaunākās Ziņas”, šis ierosinājums gan izsaucis dāmu iebildumus, aizrādot uz “nenormālajiem apstākļiem, kuros Latvijā nokļūst bērni, ja vecāki nespēj tos uzturēt”. Tikpat smagā situācijā nonāca arī jaunās mātes – vēl 20. gadu vidū iekļūšana Rīgas pilsētas dzemdētāju nodaļā bija uzskatāma par lielu privilēģiju. Tāpēc nebija brīnums, ka “medicīniskās palīdzības trūkuma dēļ dzemdētājas aiziet bojā gandrīz tikpat lielā skaitā kā vīrieši kara laukā”.
Iedzīvotāju skaita samazinājumam Latvijā, protams, bija objektīvi iemesli – Pirmā pasaules kara gados tā bija zaudējusi gandrīz miljonu iedzīvotāju. Taču arī vēlāk, pat neraugoties uz vispārējo dzimstības kāpumu pārējā Eiropā pēckara gados, Latvija ar 25 – 30 jaundzimušajiem uz 1000 iedzīvotājiem bija no tās atpalikusi vidēji par 10 000 jaundzimušo gadā, turklāt latviešu vidū pieaugums bija viszemākais.
Pēc Rīgas pilsētas statistiķa Ernesta Bulmerinka 30. gados veiktajiem aprēķiniem, 1950. gadā Latvijā vajadzētu dzīvot ap 1 958 000 iedzīvotāju. Taču jau 2000. gadā šis skaitlis samazināšoties līdz 1 550 000, kuru vidū būšot daudz vecāku ļaužu.
Ģimeņu un bērnu atbalstā visu starpkaru laiku iespēju robežās ieguldījumu sniedza gan valsts, gan pašvaldības, turklāt uz pēdējo pleciem gūlās visa tiešā sociālā aprūpe. Valsts saviem 20 kategorijās “saskaitītajiem” darbiniekiem piešķīra ģimenes piemaksas, kuras 20. gadu beigās veidoja 10% no algas par katru ģimenes locekli (1929. g. vidēji – 12 – 18 latu). 20. gadu beigās šādu cilvēku bija 56 tūkstoši ar 77 tūkstošiem apgādājamo. Tiesības saņemt ģimenes piemaksas – 225 rubļus (4,50 latus) mēnesī – bija arī obligātā dienesta karavīriem. No valsts aplaimoto vidus ilgi gan bija izslēgtas vismaz 12 tūkstošu valsts autonomo uzņēmumu strādnieku ģimenes (20. gadu beigās – ap 22 tūkstoši apgādājamo). Savukārt laukstrādnieki ģimenes piemaksas sāka saņemt tikai ar 1937. gadu – par bērniem līdz 11 gadiem atkarībā no viņu skaita. Ja ģimenē bija viens vai divi bērni, tad – četrus latus, ja vairāk – piecus latus par katru bērnu.
1929. gada vasarā, apspriežot pārgrozījumus noteikumos par valsts darbinieku atalgojumu, kura pieaugumam nākamā gada valsts budžetā bija paredzēti pieci miljoni latu, Saeimā notika visai karsti strīdi arī par ģimenes piemaksām. Līdzās tiem, kas atbalstīja ideju par visas naudas piešķiršanu tikai ģimenēm, netrūka arī piekritēju uzskatam, ka piemaksas “patiesībā ir sociālās apgādes institūts, kam sevišķa nozīme bija tad, kad valsts darbinieku stāvoklis bija ārkārtīgi grūts”. Turklāt, daudziem negaidot, izrādījās, ka ģimenes cilvēki 20. gadu beigās bija vien mazāk nekā puse visu valsts darbinieku.
Pēc lieliem strīdiem nolēma piemaksu procentu no algas palielināt līdz 13%, mazāko likmi paceļot no 12 uz 18 latiem, bet augstāko – no 24 uz 26 latiem. Lai kaut cik pielīdzinātu valsts darbiniekiem arī kara un civilresoru, autonomo uzņēmumu un valsts apsaimniekoto muižu strādniekus, tika izveidota jauna piemaksa sešu latu apmērā ik mēnesi.
“Esmu dzirdējis sakām, ka turpmāk būšot tā, ka mazas stacijas priekšnieks pelnīšot mēnesī 100 līdz 120 latus, bet dzelzceļa sargs ar desmit bērnu lielu ģimeni – 280 latus. Kāpēc arī ne? Kas nes lielākus pienākumus un atbildību Latvijas valstij? Vai tas, kas vientulis, vai arī tas, kas audzina desmit krietnu un labu pilsoņu?”
Saeimas sēdē retoriski vaicāja Nacionālā bloka deputāts Gustavs Reinhards.
Atmodināt latvietī samarieti
Pamatos sociālā apgāde Latvijā tomēr bija uzvelta pašvaldību pleciem. Piemēram, Liepājā smagajā 1920. gada ziemā trūcīgajām ģimenēm regulāri izsniedza zupu un maizi, kurināmo, daļēji sedza ārstēšanu, šiem un citiem mērķiem tērējot vairāk nekā trešdaļu pilsētas budžeta. Kopumā situācija tomēr nereti bija ļoti dramatiska, kas spilgti atainojas laikabiedru vērojumos. “Mums jārunā par tiem mazturīgajiem bērniem, kas apmeklē skolu, bet cieš pilnīgu trūkumu. Nonīkuši, bāli, bez pietiekamas pārtikas un apģērba tie padoti visām iespējamībām. Tāpēc gribētos katrā latvietī atmodināt samarieti, kurā runā tikai sirds un žēlsirdība,” 1924. gada 5. februārī rakstīja “Jaunākās Ziņas”, atgādinot, ka vācieši 1923. gadā savu trūcīgo bērnu atbalstam gan spējuši savākt 15 miljonus rubļu (300 tūkstoši latu).
Kaut kas lietas labā tomēr tika darīts – no 1923. gada Rīgas trūcīgo ģimeņu bērniem bija iespēja vasarās doties uz vasaras kolonijām, kuras vispirms izveidoja Vecāķos, Dubultos, Mīlgrāvī. 30. gadu vidū bērnus pasāka sūtīt atpūtā uz lauku saimniecībām. Šai vasaras dzīvei tomēr netrūka arī ēnas pušu. Kā apgaitā pa nometnēm bija konstatējusi Tautas labklājības ministrijas ierēdne E. Ritenberga-Lieknis, nereti gadījies, ka bērni aizbildinājušies: “Man māte pieteica kolonijā nestrādāt, jo esmu atpūtā.” Bet citi pie galda tielējušies: “Es mājā nekad zupu neēdu, bet tikai gaļu un saldo ēdienu.” Trīsdesmito gadu sākumā Latvijā bija arī divi atpūtas nami, kuros varēja atpūsties 50 trūcīgās mātes kopumā ar simt mazajiem bērniem.
1929. gadā Latvijas ģimenēm radās arī iespēja pieņemt audzināšanā bērnus atradeņus un bāreņus, par katru pieņemto bērnu no Labklājības ministrijas Sociālās apgādības departamenta saņemot 25 latus mēnesī (sākumā – 30 latus).
Toreiz publiskajā telpā izskanēja, ka “tagadējos grūtos laikos bāreņus “audzināt” vēlas pat ļoti trūcīgas ģimenes, kurām jau ir bērni un kas jau tā saņem pašvaldības pabalstus”.
Saimnieciskās krīzes karstumā 30. gadu sākumā daudzās Latvijas pilsētās izveidojās palīdzības komitejas trūcīgiem bērniem. “Var piekrist ierēdņu un pārējo algoto darbinieku mēneša noteiktām iemaksām trūkumcietējiem. Bet tādas pašas iemaksas sagaidām arī no visiem pārtikušiem pilsoņiem samērā ar viņu ienākumiem,” 1931. gadā rakstīja “Bauskas Vēstnesis”, kā pozitīvu tendenci atzīmējot to, ka viena otra ģimene pēdējā laikā pasākusi ēdināt pazīstamos trūcīgos bērnus.
Ceļā uz ģimenes kultu
“Sabiedrībā iesakņojies uzskats, ka valdība izsniedz daudzbērnu ģimenēm naudas pabalstus, kurus tās nelietderīgi izmanto,” 1939. gada sākumā vēstīja “Zemgales Balss”. Patiesībā visu starpkaru laiku atbalstu tām sniedza vairāk graudā nekā naudā. Aukstajos ziemas mēnešos bērnus skolās centās nodrošināt ar siltām pusdienām, palīdzot arī ar apģērbu un apaviem. Naudu to iegādei saņēma attiecīgā pašvaldība, kura uzdeva savai bērnu aizgādības komitejai iegādāties apģērbus un apavus ģimenei, kurai valsts bija piešķīrusi pabalstu. Arī produktus tās saņēma tikai vienai nedēļai (pienu vienai dienai). Rīgas pilsētas sabiedriskās palīdzības komiteja ziemā izveidoja siltēdināšanas punktus trūcīgiem bērniem un ģimenēm. Tādi darbojās arī citās lielākajās pilsētās.
Īpaša uzmanība ģimenēm un it sevišķi tām, kurām bija vismaz trīs četri bērni, tika pievērsta līdz ar Kārļa Ulmaņa nākšanu pie varas 1934. gadā, jo “tautas dzīvā spēka veicināšana” tad kļuva par valsts ideoloģijas sastāvdaļu.
1939. gada martā pie Tautas labklājības ministrijas nodibināja Tautas dzīvā spēka fondu (pastāvēja arī valsts finansēts Tautas dzīvā spēka izpētes institūts, kura interešu lokā bija arī ar eigēniku saistītas tēmas), kam darbu vajadzēja uzsākt ar jauno budžeta gadu. Fondam bija jāveicina ģimeņu kults, izsniedzot priekšzīmīgajiem laulātajiem naudas balvas dažādos svētkos, kā arī jāizlīdzina ģimeņu nastas. Pēdējais nodoms bija patiesi slikta vēsts neprecētajiem un bezbērnu ģimenēm, kurām nu būtu jāmaksā īpašs nodoklis, nemaz jau nerunājot par jaunajām iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmēm, kas šīm personām varēja sa-sniegt pat 40%. Pēc Finanšu ministrijas Nodokļu departamenta ziņām, daudzbērnu ģimenēm toties bija paredzētas īpašas nodokļa atlaides – ar ceturto bērnu – par 5%, piekto – 10%, bet sešu un vairāk bērnu ģimenei – 15% no likmes (Latvijā tolaik bija spēkā progresīvā šā nodokļa aprēķināšanas sistēma). Ģimenes ar vienu un diviem bērniem joprojām varēja saņemt valsts piemaksas, taču nodoklī bija jāmaksā vairāk – attiecīgi par 5 un 10%. Savukārt bezbērnu pāriem paaugstinājums bija paredzēts 25%, bet neprecētajiem – 40%.
Kā 1939. gada martā vēstīja laikraksts “Kurzemes Vārds”, turpmāk, izsniedzot pabalstus, bija paredzēts ievākt ziņas arī par vecāku krietnumu un eigēnisko vērtību.
Daudzbērnu ģimenes paredzēja iedalīt trijās grupās: pirmajā – pilnvērtīgie, kurām pienāktos vislielākais atbalsts; otrajā – alkoholiķi, kas iztikas nopelnīšanai būtu ievietojami darba namā (ģimenes uzturēšanu tad daļēji uzņemtos valsts); trešajā – vecāki, kas cieš no garīgiem defektiem un kurus aicinātu brīvprātīgi sterilizēties.
“Ne kultūra, bet aprēķins mazina tautas dzīvo spēku,” 1938. gadā vēstīja “Brīvā Zeme”, uzsverot, ka nav pieņemami, ka latviešu ģimenēs vidēji ir tikai 1,6 bērni. Šīs idejas labā tika izmantoti gan praktiski pasākumi, gan arī morāla argumentācija, īpaši vēršoties pie daiļā dzimuma, jo tieši sieviete esot vainojama Latvijas fiziskajā iznīkšanā, un nonākot līdz pat aicinājumiem aizliegt viņām strādāt algotu darbu. “Latvju dēli izcīnīja Latviju latvietim, bet latvju sievas straujā gaitā uzsāk Latviju nodot cittautiešiem,” var lasīt kādā tā laika publikācijā. Kuplākās ģimenes toties centās īpaši izcelt un godināt – 1939. gadā bērniem svētītākā ģimene – ar 15 atvasēm – dzīvoja Abrenes apriņķa Augšpils pagasta Ozolkalnu jaunsaimniecībā. Ar lozungu “ģimene – tautas spēks un lepnums” no 1938. gada 8. maija Latvijā arī svinēja ģimeņu dienu, kurā ar vismaz četriem bērniem apveltītiem vecākiem pasniedza īpašas goda kartes, kurām kaut vai teorētiski vajadzēja arī būt par izšķirošu faktoru, vienādos apstākļos konkurējot par pieņemšanu darbā.
Uzziņa Ģimenes pabalstu saņēmēju īpatsvars (1939. gada dati): Latgalē: 37%, Vidzemē: 20%, Kurzemē: 14%, Zemgalē: 22%. 1940. gadā valsts atbalstu 480 tūkstošu latu apmērā “graudā” saņēma 13 tūkstoši bērnu. Sniegtais atbalsts: 29 tūkstoši kg sviesta, cukura un speķa, 453 tūkstoši litru piena. Apģērbam un apaviem valsts bija iztērējusi 66 tūkstošus latu. |
