Monika Zīle: Kas notiek, kad politiskajās laulībās aprēķins nav bijis pareizs 3
Piekritīsiet, šis ir savāds laiks. Pretrunīgu notikumu, uzrunu un sajūtu mikslis bliež pa smadzenēm. Lūk, pēc kalendāra mums tagad vajadzētu salīgi tīstīties biezos kažokos, bet dažudien pat bez cimdiem ārā nav auksti. Tradicionālajos Ziemassvētku priekšvakara reklāmu klipos medainās balstiņās skan uzstājīgi aicinājumi neskopoties dāvanu tēriņiem, bet ekonomikas pravieši drūmā lietišķībā pamato vajadzību taupīt pie sliekšņa stāvošām nebaltām dienām. Kuru klausīties?… Dažādu līmeņu un smalko aprindu prominences un par tādām nodēvējušies pie bagātīgi servētiem galdiem pulcējas izgaršot ekselentu dzērienu un delikatešu buķetes, bet labdarības sarīkojumos aicinātie čakli ziedo naudu grūtdieņu iepriecināšanai svētkos. Savukārt un tikmēr valdošās koalīcijas politiķi ar vienu mutes pusi daudzina Latvijas augšupeju un cildina to veicinošās pašu dzemdētās stratēģijas, ar otru liek saprast, ka minētie panākumi dīvainā kārtā nozīmē cieši savilkušos mezglus, ko atraisīt pa spēkam tikai jaunai valdībai. Nu, apmēram tā. Visādā ziņā mulsinošas dienas.
Šis mūsu tagadējās dzīves kokteilis ļoti labi derētu, skaidrojot ābečniekiem jēdzienus “raibs kā dzeņa vēders” un “strīpains kā lupatu deķis”. Taču, nopietni runājot, šis laiks un ar valdības tapināšanu saistītās norises ir brīnišķīgs uzskates līdzeklis ikvienam, kurš Latvijā lolo ieceri nākotnē veidot jaunu rīcībspējīgu politisko spēku. Patlaban iespējams daudz ko mācīties un likt aiz auss, vērojot grūti definējamās enerģiju plūsmas “Vienotības” aurā, un realitātē noskatīties, kas notiek, ja uz aprēķina pamata slēgtajās politiskajās laulībās aprēķins nav bijis pareizs vai arī turpmāk kopdzīvē pavirši pieskatīts un nepietiekami stiprināts. Protams, jebkurā partijā, rietumvalstu tradicionālās ilgdzīvotājas ieskaitot, ne gluži visi allaž lūkojas vienā virzienā. Tomēr varas grožus vissekmīgāk notur un programmas īsteno tāds politiskais spēks, kur izsķirošos brīžos pat skaļākie oponenti spēj, kā saka, aizžmiegt savu dziesmu un pievienoties kopīgā mērķa melodijai. Ka “Vienotības” Saeimas frakcija to diemžēl nespēj, redzams pat neprofesionālam vērotājam – partiju savulaik izveidojošie un tai piestiķētie “spārni” nav kļuvuši par kopīgu politisku organismu. Iemesli dažādi, banāli sadzīviskos neizslēdzot, un tā dēvētos cilvēciskos faktorus arīdzan. Līdz ar to nākotnes saulvežiem der secināt, ka iekšējo domstarpību uguni nedrīkst ielaist zemdegās, kuru kodīgie dūmi nejauki grauž acis un apgrūtina darba spējas.
Pie viena gribētos cerēt, ka šo dienu notikumi liks dažādiem spožu politisko lauru kārotājiem labi apdomāt, vai ir vērts un vai ir jēga pirms kārtējām vēlēšanām sastiķēt kārtējo sīkpartiju tikai tāpēc, lai brītiņu paklaigātu. Jo ietekmes valstī tām, kā patlaban redzams, nav.
