Uldis Šmits: Uzrunāt aizmirstos 4
Amerikāņu žurnālists trīskārtējais Pulicera prēmijas laureāts Tomass Frīdmans pirms 8. novembra bija nolēmis savā komentārā (“The New York Times”) uzrunāt Trampa piekritējus, lai gan atzina, ka viņi to diez vai lasīs. Bet varbūt tomēr – nejauši. Un, iespējams, daži nonāks pie slēdziena, ka ASV vadībā nedrīkstētu nonākt persona ar ačgārnu vērtību sistēmu. Gan jāšaubās, vai publikācijas mērķis bija iespaidot tos, kuru uztverē tieši Trampa sludinātās idejas ir tās īstās, ilgi gaidītās un Amerikai vajadzīgās. Raksts tika adresēts svārstīgajiem, aizkaitinātajiem un ne gluži bez pamata pārliecinātajiem, ka varas gaiteņos ērti iekārtojušies valdošie klani pārsvarā rūpējas par savu kabatu piestūķēšanu, nevis globalizācijas skartajiem vienkāršajiem pilsoņiem. Četrdesmit septiņiem miljoniem cilvēku, kuri pēc ASV mērauklām dzīvo nabadzībā. Tāpēc jāatbalsta jebkurš, kas met izaicinājumu elitei. Jeb nīstajam “istablišmentam”.
Pazīstamais globalizācijas pētnieks (grāmatas “Pasaule ir plakana” autors) ir pārliecināts par pārmaiņu nepieciešamību. Taču ne jau vairāksolītāji un demokrātijas principu apšaubītāji būs spējīgi tās iedzīvināt. Frīdmanam nebija izredžu tikt uzklausītam, bet viņš ir tikai viens no daudzajiem piemēriem, kas apliecina intelektuāļu apņēmību nestāvēt malā valstij kritiskā brīdī. Kaut gan, protams, sistēmas institucionālie balsti, ieskaitot Kongresu un tiesu varu, turas pietiekami stabili, lai iemiesotu slaveno prātulu par demokrātiju kā sliktāko iekārtu, izņemot visas pārējās. Nav šaubu – pilsoniskā sabiedrība un prese turpinās vētīt vadošo partiju politikas strupceļu, un triumfējušo republikāņu aprindās diskusijas būs ne mazāk asas kā zaudētāju nometnē. Amerikāņiem ir iespējas pārvarēt valsti pārņēmušo uzticības krīzi un nācijas sašķeltību. Vēsturē tā ne reizi vien jau noticis. Tomēr tikai retais balsotājs iedomājās, ka 8. novembra vēlēšanu iznākums var noteiktās jomās izrādīties būtiskāks citām valstīm nekā pašām ASV.
Tas dažādā mērā attiecināms uz Rietumiem kopumā. Daudzviet rīkotajās aptaujās ļoti izteikts vairākums apgalvoja, ka atbalstītu Klintoni. No Eiropas Savienības valstīm lielākais neizlēmušo un arī salīdzinoši liels Trampa atbalstītāju īpatsvars bija Bulgārijā un Latvijā. Iemesli tam varētu būt dažādi, un, kas attiecas uz Latviju, pat diametrāli pretēji. Taču mūsu Saeimā sēdošo partiju nespēja atjaunot un vajadzības gadījumā attīrīt savas rindas radītu krietni smagākas problēmas, jo redzams, ka pārējie varas atzari nejaudā koriģēt situāciju. Plašsaziņas līdzekļu brīdinājumi nereti izskan kā saucēja balss tuksnesī. Savukārt daudzi agrāk sabiedriski aktīvi intelektuāļi un tautā cienītas radošas personības par valstiski nozīmīgākajām tēmām vairs nerunā vai izsakās reti. Bet politika ir pārāk nopietna lieta, lai to atstātu politiķu un partiju ziņā vien. Īpaši tagadējā nenoteiktības un šaubu periodā.
