Aivars Madris: Uzruna katram un katrai! 0
Aivars Madris, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Man nepatīk runāt skaļos lozungos un aģitēt, tomēr šajā brīdī nespēju arī klusēt – jūtu vajadzību to pateikt ārpus dzīvokļa četrām sienām. Vakardienas notikumi kārtējo reizi apliecina, ka varam paļauties tikai uz sevi. Jā, formāli mūs aizsargā 5. pants utt., bet raudzīsimies uz lietām pragmatiski – ja Rietumi un militārās organizācijas baidās aizsargāt Ukrainu tieši šādu te formālu iemeslu dēļ, tas, teiksim tā, nevieš īpašu optimismu arī attiecībā uz mums. Tikmēr par agresora spējām un nolūkiem šaubu nav – kā arī par to, ka Putins veiksmes gadījumā ies tālāk un pēc Ukrainas, visticamāk, nebaidīsies ne no 5. panta, ne no amerikāņu karavīriem Ādažos. Gan jau arī tagad ne īpaši viņu tas uztrauc. Attiecīgi šis ir brīdis, kad mums katram un katrai jāizlemj, kā mēs rīkosimies tieša apdraudējuma gadījumā. Es negrasos nevienam pārmest došanos bēgļu gaitās – bērniem, veciem cilvēkiem un galu galā visiem, kas nevēlas un nespēj sevi iztēloties karojam, ir jānokļūst drošībā. Ukrainā notiekošais apliecina, ka agresoram ir un būs pilnīgi vienalga par mierīgajiem iedzīvotājiem. Taču tiem, kas uzskata, ka otru 1940. gadu mēs nedrīkstam pieļaut, ir iespēja rīkoties jau tagad. Es pats iestājos Zemessardzē 2018. gadā, un pavisam godīgi – nebūt ne spārnotu patriotisku mērķu vadīts, kaut zinu, ka daudzi mani biedri, kas iestājās 2014. gadā, tādi bija. Taču, pašsaprotami, ka mana motivācija un skatījums uz dienestu šo gadu laikā un īpaši šobrīd ir mainījusies. Es nesaku, ka nebaidos – būtu muļķīgi to noliegt, es baidos par savu ģimeni, savām meitām, vecākiem, vectēvu, brāli un arī par sevi. Taču banālā frāze “sašķelti mēs krītam, vienoti mēs stāvam” nekur citur sevi nav pierādījusi tik labi kā dienestā, un tas ļauj pieklusināt arī bailes. Šobrīd katram un katrai, kas vēlas redzēt savu iesaisti šīs valsts un zemes aizsardzībā, ir pienācis pēdējais brīdis sākt gatavoties to darīt – un dienests Zemessardzē vai kļūšana par rezerves karavīru tam ir nevis labākā, bet pašreiz – kamēr mūsu augstākie spēki nejēdzīgi tūļājas ar obligātā militārā dienesta atjaunošanu – arī vienīgā iespēja.
