“Uzrakstīju atvadu vēstuli un devos gar jūras krastu…” Ieva Veide ar drosmīgām atklāsmēm debitē latviešu literatūrā 0
Viktorija Slavinska-Kostigova
“Te viss notiek kā labā prozā, jo autorei ir rakstnieces ķēriens savīt virspusi ar dziļumu, miesu ar dvēseli. Garlaicīgi un vienmuļi lasītājam nebūs nevienu brīdi, jo savu dzīvi autore apraksta tik patiesi un empātiski, kā tas izdevies reti kuram rakstniekam,” tādus vārdus līdz šim vēl rakstnieces godā neieceltajai latviešu trīs bērnu mammai velta īstā latviešu rakstniece Inga Ābele. Īstā, jo viņas grāmatas gadiem ilgi var atrast grāmatu mīļotāju plauktos vai uz nakts galdiņiem. Mazsalacā dzīvojošajai koklētājai un kokles skolotājai tikko dienasgaismā nonākusī grāmata “Piens un asinis” ir viņas debijas darbs latviešu literatūrā.
Līdz šim Ievas pārdomas un dažādu kuriozu, skaudru un reālistisku dzīves situāciju aprakstus ar labām atsauksmēm lasīja viņas Facebook profila sekotāji. Viņi arī teica – Ieva, raksti grāmatu! Kurš bija īstais pagrieziena punkts ceļā uz savu pirmo literāro izdevumu, par to “OgreNet” jautāja pašai autorei. Jau sarunai iesākoties, skaidrs ir viens, šis grāmatnīcu plauktos drīzumā atrodamais literārais darbs “Piens un asinis” iedrošinās ikvienu, kuram jelkad ir pavīdējusi kaut mazākā doma par to, “kā būtu, ja es sāktu rakstīt…”
Neapšaubāmi rakstīšanas process tev sagādā baudu, vai tā ir bijis vienmēr?
Bērnībā es daudz lasīju grāmatas. Es vispār diezgan daudz laika pavadīju vienatnē un nekad man nebija garlaicīgi, vai nu es klīdu vien pati jau diezgan maza pa mežu vai sēdēju mājās, iegrimusi kādas grāmatas radītajā pasaulē, vai vienkārši domāju… Jā, un kādā brīdī pusaudzes gados es sāku rakstīt. Pierakstīju savas domas, pārdzīvojumus, bija man arī izteikts dzejas periods, kad rakstīju dzeju. Bet grāmatā “Piens un asinis” jau ir tas, ko esmu rakstījusi salīdzinoši nesenā laika periodā, kļūstot par mammu vienam, otram un tad jau trešajam bērnam. Šis mammošanas laiks man ir bijis tik spilgtām, pretrunīgām emocijām pilns, tik izaicinošs, reizēm neticami nepanesams un šķietami neizstāstāms pāris vārdos, ka es nespēju to nepierakstīt. Reizēm manas dienas bija par smagu un, tieši pierakstot, es kaut ko atraisīju, atlaidu, izliku uz papīra, kur piedzīvotais veiksmīgā gadījumā – šeit es ar to domāju valodas spilgtumu, humoru, literāru vērtību – pat varēja kļūt par mākslas darbu. Ir tas teiciens, kas labāk gan skan angliski – ja dzīve tev iedod citronu, uztaisi no tās limonādi, tieši to var paveikt rakstot – no grūtas pieredzes radīt ko skaistu.
Saka, ka par sevi, savu dzīvi taču rakstīt ir visgrūtāk?
Es tā neteiktu. Vismaz man tieši par manu dzīvi rakstīt ir visvieglāk, jo, ko gan es daudz citu zinu, kā vien savu dzīvi un daļēji to dzīves, kurus redzu apkārt? Zinu, ka arī citi autori arī bieži vien savos literārajos darbos ieliek pašu pieredzēto un novēroto, tikai piešķirot to fantāzijas radītiem tēliem vai vismaz kaut ko krietni izmainot un notušējot, lai nevarētu atpazīt. Jo tas izaicinājums jau ir vairāk nevis rakstīt par savu dzīvi, bet tas, ka citi to pēc tam lasīs. Tu savā ziņā atkailinies citu priekšā un kļūsti ievainojams.
Ko, mēs lasītāji, atradīsim šajā grāmatā?
Tieši tas tur arī būs – dzīve visā tās kailumā un pat šķērsgriezumā. Tur ir gan parastas sadzīves ainiņas, gan emocijas, gan anatomija un tas viss ir ļoti atklāti. Tomēr intimitāte vai kailums šeit nav kā pašmērķis. Man ir nācies literāri izģērbties procesa gaitā, lai vienkārši būtu godīga. Jo stāstot savu stāstu, es sapratu, ka nevaru būt pa pusei atklāta, teiksim pastāstīt tikai skaisto attiecībās ar savu vīru, bērnu tēvu, ar kuru pēdējie laulības gadi bija ārkārtīgi smagi. Zinu, ka daudziem, kuri mūs pazīst, tas būs ļoti skumjš pārsteigums, bet mēs nu jau vairāk nekā gadu esam šķīrušies. Šī attiecību gaita ir grāmatā labi jūtama.
Arī attiecības ar mammu, kura šajā grāmatā vēl ir klātesoša, bet nu jau devusies mūžībā, ir bijušas ļoti, ļoti sarežģītas. Ja es vispār rakstu, man bija jāraksta, kā ir. Es nevarēju izskaistināt ar putukrējuma rozītēm un mēģināt to iesmērēt lasītājam. Patiesībā, šī ir dienasgrāmata, kurai es tiešām esmu uzticējusi to, ko es pat ne ar vienu neesmu runājusi. Un arī tagad es to nerunātu, bet rakstīt ir citādāk. Es to uzticu papīram. Papīrs to uztic jums. Un, sakiet, ko gribiet, bet tā es varu un tā man ir labi. Tā man nav ne kauna, ne baiļu.
Kā trauslā un sievišķīgā kokles spēles pedagoģe iet kopā ar diviem vārdiem – “piens” un “asinis”?
Pat ļoti burtiski un ļoti dabiski. Kas gan no mums, sievietēm, plūst, paņemot līdzi mūsu dzīvības spēkus? Piens – kad zīdījam bērniņu, un asinis, kad rit mūsu menstruālais cikls… un mēs plūstam un plūstam un izplūstam. Kā mums saglabāt savu spēku? Tas ir par to. Bet man bija vēl viens gadījums. Kad piedzima mana meitiņa, mana pirmdzimtā, man slimnīcā lika ar īpašu aparātiņu atslaukt pieniņu. Nebija nekādu indikāciju, ka pieniņš būtu par maz, bet visas tikko dzemdējušās sievietes sūtīja uz to briesmīgo aparātu. Mani krūtsgali bija vēl tik jutīgi, nepieraduši, jau bērniņa zīdīšana sagādāja milzu sāpes sākumā, ka burtiski bija jākliedz, bet tas aparāts man bija kā spīdzināšanas ierīce. Krūts pārgāja pušu un dārgajā pirmajā pieniņā, kas ir vēl tik ļoti maz, sāka pilēt asinis. Tās sajaucās ar pienu… Nu, lūk, tādas mammu drāmas te būs aprakstītas. Var jau būt, ka tas vāks sākumā šķiet tāds drusku par “trillerīgu”, bet es noticēju mākslinieces Vitas Lēnertes domai – balta, trausla sieviete iziet cauri tumsai neskarta un tīra, te gan es tikai aptuveni citēju mākslinieci.
Vai tev ir būtiski, ko par tavu uzrakstīto saka citi un vai tevi maz sasniedz rakstītā ietekme uz citiem?
Var censties rakstīt tā, lai visiem viss būtu pa prātam, pieklājīgi, līdzeni un neitrāli un var tā arī dzīvot, bet tad kāda tam beigās jēga? Rakstīt un dzīvot vajadzētu autentiski un, ja tur ārā nāk kaut kas tāds, kas citiem var nepatikt vai likties nepieņemami, tad varbūt ir vajadzīga drosme. Bet varbūt ir vienkārši jāpieņem, ka es neesmu perfekts, tad arī vairs nav baiļu. Jo kāds teiks – ārprāts, kā tu tur tā un tā! Un es varu pazemīgi atzīt – jā, es tā un šitā. Jā, es dažkārt netiku galā ar sevi un dzīvi. Jā, es biju nepilnīga un vāja. Ja mēs neesam godīgi, kas tad vispār paliek? Kāda vispār jēga?
Patiesību sakot, man ir ļoti mīļi, atbalstoši un atsaucīgi cilvēki apkārt. Varbūt šis tā nedaudz banāli izklausīsies, bet Facebook platforma izrādījās ļoti pateicīgs rīks tieši tam, lai es sajustu savus lasītājus. Tu ieliec rakstiņu un tu uzreiz saņem atgriezenisko saiti. Tas palīdz saprast, kas cilvēkus uzrunā un kas ne, kas ir viņiem aktuāli un kur rodas līdzpārdzīvojums. Tieši tas, ka cilvēkiem mani mazie dzīves aprakstiņi šķita saistoši, man ļāva noticēt, ka varētu tapt grāmata. Patiesību sakot, mani Facebook draugi man tiešā tekstā arī komentēja – “raksti grāmatu!”. Un milzīgs paldies viņiem! Uzrakstīju.
Kad tu saprati, ka būs grāmata?
Grāmatas tapšanas ceļš ir garš. Īpaši jau tik apjomīgai grāmatai, kāda sanākusi manējā. Jau pati uzrakstīšana – periodiski rakstīju pa kādiem savu dienu aprakstiem, apmēram, sākot no 2016. gada, savukārt, visintensīvāk – jau ar saprašanu, ka rakstu grāmatu, es rakstīju 2022. gadā. Sanāca dikti daudz tā teksta. Beigās ap 700 lapām. Sākumā prātoju, kā varētu izdot pati par saviem līdzekļiem, taču apzinājos – man noteikti vajadzēs ne tikai uzdrukāt un iesiet grāmatu, bet arī kādu, kas to visu rediģēs un koriģēs. Tās būtu milzu izmaksas, daudzi tūkstoši, un man tādas naudas nebija. Un, kad nav ko zaudēt, tad var sanāk šis tas labs. Es vienkārši aizsūtīju savu manuskriptu uz vislielāko Latvijas izdevniecību “Zvaigzne ABC”, un jāsaka tiešām milzu paldies par šo uzticēšanos un noticēšanu īpaši jau latviešu valodas un literatūras redakcijas vadītājai Bārbalai Simsonei, kura bija pirmā, kas lasīja un izvērtēja manu darbu. Un viņa nepateica – paldies, mammīt, jūs savus dzemdību un zīdīšanas stāstiņus varat paturēt pati pie sevis. Nē, viņa teica citādāk – teksts esot kā krāšņs audums, bet no tā ir kaut kas jāpašuj. Un tad es vēl ilgi un dikti cīnījos ar rediģēšanu, skaidrākas formas atrašanu, īsināšanu. O, tas bija visgrūtākais! Nu, un tad vēl vairāk nekā gadu ar tiem maniem tekstiem cīnījās “Zvaigznes ABC” profesionāļi.
Kura nodaļa grāmatā ir, tavuprāt, visinteriģējošākā vai neparastākā?
Ir tāda nodaļa “Pakistānis un bēgšana no mājām”, tur ir par to, kā viens pakistānis gribēja mani precēt, un nē, nē, es nebēgu kopā ar viņu no mājām. Patiesībā es viņu negribēju precēt, bet man mājās visa šī jautājuma dēļ bija izcēlusies liela spriedze, un es bēgu no mājām. Man bija 17 gadu, un es vienkārši devos prom. Paņēmu savu pauniņu, uzrakstīju atvadu vēstuli un devos gar jūras krastu no Jūrmalas uz Rīgas pusi. Paliku pa nakti vienā mežā zem klajas debess. Man pat ir saglabājusies dienasgrāmata, ko es toreiz savos 17 gados tur, mežā, un visā tajā bēgšanas laikā rakstīju. Savā ziņā neticami… es taču toreiz nevarēju iedomāties, ka manas bēgšanas piezīmes pēc vairāk nekā divdesmit gadiem tiks vārds vārdā publicētas grāmatā. Jā, lai gan pārsvarā grāmata ir par bērnu dzimšanas un būšanas laiku, tomēr tur ir drusciņ arī par maniem iesākumiem, un šo es tur iekļāvu. Tādēļ es teikšu katram – rakstiet, mīļie, un vēlreiz rakstiet, jo jūs neziniet, kas no tā var reiz tikt publicēts!
Grāmatas atklāšanas svētkos labprāt satiksi savus lasītājus?
Jā, atvēršanas svētki notiks gan Rīgā 11. martā plkst.17 00 “Zvaigznes ABC” viesistabā Blaumaņa 6, gan 15.martā plkst. 18.00 tepat pie mums mīļajā Sēļu muižā (Valmieras novadā, Sēļu pagastā). Rīgas pasākuma dienā “Zvaigznes” grāmatnīcā grāmatu varēs iegādāties ar 20% atlaidi. Arī Sēļu muižas pasākumā varēs tikt pie grāmatas, un jau izpētīju, ka izdevniecības internetveikalā sūta pat uz ārzemēm.
