Uzpīpēja marihuānu – kļuva par “dārzeni”. Vai klāt nākamais narkotiku uzbrukums? 0
Muitnieki ceļ trauksmi, ka pastu pārplūdinājuši narkotiku sūtījumi un “uzņēmējdarbībā” aktīvāk iesaistās jaunieši, tās izplatot arī skolās. “Mājas Viesa” rīcībā nonākusi informācija par narkotiku, tostarp marihuānas lietošanas dramatiskām sekām vairākiem skolēniem. Pieredzējušais narkologs Jānis Strazdiņš situāciju salīdzina ar 2000. gadu, kad neatkarīgajai Latvijai uzbruka pirmais lielākais apreibinošo vielu vilnis, kam pēc ilgāka laika sekoja spaisa* uzlidojums. Vai klāt nākamais narkotiku uzbrukums?
Narkotikas joprojām daudziem šķiet kas tāls un svešs, kamēr nav ienākušas pašu ģimenē. Savu dēlu viņi atrada nesamaņā, bez spējām kontaktēties. Puisi nogādāja uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīniku, kas paredzēta pacientiem, kuri nonākuši dzīvības briesmās. Ārsti konstatēja ļoti dziļus galvas smadzeņu darbības traucējumus – vēl nepilngadīgajam jauneklim bija cietušas un neatgriezeniski bojātas tās smadzeņu garozas daļas, kas ļauj domāt, būt radošiem, kustēties, runāt, pildīt mērķtiecīgas darbības. “Vienīgais, ko atradām, bija narkotiku klātbūtne organismā, kā dēļ viņš nokļuva līdz stāvoklim, ko tautā sauc par dārzeni. Tas ir dramatiski – jaunietis vairs nebija spējīgs runāt, kustināt galvu, rokas, kājas. Guļ miesa, darbojas sirds un elpošana, un tas ir viss,” par savu pacientu stāsta toksikologs Roberts Stašinskis un piebilst, ka šādi narkotiku lietotāji ik pa laikam klīnikā nonāk, taču tik smaga gadījuma ilgi neesot bijis. Pirms vairākiem gadiem līdzīgas sekas piedzīvoja kāds 15 gadus vecs zēns pēc opiātu lietošanas, nopietnus galvas smadzeņu defektus var radīt arī alkohols, taču šis jaunais cilvēks, vēl skolnieks, kā konstatēja mediķi, bija lietojis marihuānu – narkotiku, kuras iedarbība netiek saistīta ar tik graujošiem veselības bojājumiem. “Gadījums rāda, ka nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka viela ir droša un cilvēkam briesmas nedraud. Kā redzam, problēmas var būt ļoti akūtas,” norāda Stašinskis.
Pēc trīs mēnešiem slimnīcā puisim bija vērojams ļoti niecīgs veselības uzlabojums, vai tas progresēs, nevarot zināt. “Iespēja atjaunoties un atgriezties dzīvē, kurā viņš ir bijis, ja attīstījušies tik nopietni bojājumi, vērtējami tuvu neiespējamam,” nosaka ārsts.
Vairāk naudas – vairāk narkotiku
Narkologs Jānis Strazdiņš esošo situāciju salīdzina ar laiku ap 2000. gadu, kad Latviju pārņēma pirmais lielākais narkotisko vielu vilnis. “Tagad pieplūdums ir vēl spēcīgāks, un tik plaša un vienkārša piegāde nekad nav bijusi.” Par to liecinot gan Valsts policijas un muitnieku sniegtā informācija plašsaziņas līdzekļos, gan paša novērojumi privātpraksē, kad arvien biežāk pēc palīdzības vēršas aizliegto vielu lietotāji, viņu vidū arī daudz jauniešu.
“Narkotikas plūst uz bagātākām valstīm – tikko mūsu ekonomika sāka uzlaboties, tā tās parādījās Latvijā. Tagad notiek tas pats, jo atkal pieaugusi pirktspēja,” spriež narkologs. Kur pieprasījums, tur piedāvājums – narkotiku izplatība sevišķi vairojas lielākās pilsētās. Par Rīgu varot pat nerunāt – tur “viss ir pilns”, Strazdiņam zināms, ka, piemēram, Valmierā piecu minūšu laikā var iegādāties jebkuru narkotisko vielu.
Marihuāna popularitātes ziņā joprojām ieņem pirmo vietu, tā ir plašāk lietotā arī jauniešu vidū.
“Nupat vēl pie manis kāda mamma bija atvedusi savu 16 gadus veco dēlu, jo pamanījusi, ka viņš sācis lietot marihuānu, – Gulbja laboratorijā uztaisījuši analīzes, kas aizdomas apstiprināja,” stāsta Strazdiņš un piebilst, ka lietotājs bijis viens no tiem jaunajiem cilvēkiem, kas informāciju ieguvis tīmeklī. Ģimene bijusi ļoti satraukta, jo vēl ilgu laiku pēc marihuānas smēķēšanas narkotiku lietošanas reaktīvi urīnā uzrādījuši tās klātbūtni. Kā skaidro narkologs, ar “zālīti” puiša organismā nonācis tetrahidrokanabinols** – sveķi, kas caur nierēm izdalās ļoti lēni, divu trīs nedēļu un pat vesela mēneša laikā.
Kā vienu no marihuānas uzvaras gājiena iemesliem Strazdiņš nosauc tās nepelnīto popularitāti plašsaziņas līdzekļos, jo īpaši interneta vietnēs. “Visā pasaulē pieaug narkotiku propaganda ar nepatiesu faktu paušanu par īsto marihuānas iedarbību, noklusējot tās spēju izraisīt atkarību un psihiskos traucējumus.” Arī R. Stašinskis norāda uz pieaugošo marihuānas pozitīvo īpašību daudzināšanu, kam viņš nevar piekrist, jo absolūtā vairākumā tiek prezentēti atsevišķi klīniski gadījumi, nevis medicīnā lietoti pētījumi ar attiecīgi statistiski pierādītām vai noraidītām metodēm.
Lai gan ANO konvencijas atzinušas marihuānu par nelegālu narkotiku, pasaulē, tostarp Eiropā ir valstis, kur tās “faniem” izdevies mīkstināt lietošanas likumus, viena no tādām ir Holande. Marihuānas daudzinātāju patiesais mērķis – padarot to par legālu narkotiku, gūt iespēju nopelnīt miljardus. Uz cilvēku veselības un pat dzīvības rēķina.
“Bermudu divstūris” propagandē “kāsi”
Jauno ļaužu prātus un izvēles ne mazāk kā informācija internetā var ietekmēt arī mūzikas industrija, sevišķi hiphopa kultūra, kas daudzina gan seksu, gan narkotikas, spriež psiholoģijas bakalaurs, biedrības “Papardes zieds” darbinieks Oskars Bērziņš, kas skolās vada nodarbības par jauniešiem būtiskiem tematiem, tostarp atkarības vielām. Nesenajā Zelta zivtiņas čempionātā, kurā viņš piedalījies kā biedrības pārstāvis, atskaņotas tieši šāda rakstura dziesmas. “Man vienā brīdī pielēca, ka teksti, kas bija angliski, latviešu valodā noteikti neskanētu.” Taču arī latviski nav trūcis uzmundrinošu gabalu skolu jaunatnei no 5. līdz 12. klasei – grupa “Bermuda divstūris” dziedājusi “Es parasti nepīpēju, bet padod man to kāsi”, “Laikam jāierauj”, bet angļu mēlē izpildīja “One jagermeistar, one vodka, whiskey, and in the end wine teguila bomb!” (Vienu jāgermeistaru, vienu šņabi, viskiju un beigās vīnu un tekilas bombu! – tulkojumā no angļu valodas, I. P.). “Skolēni kaifā lēca līdzi, taču man liekas, ka šādiem gabaliem tur nevajadzēja skanēt, jo tā notiek jauniešu programmēšana realitātei,” spriež O. Bērziņš. Līdzīgu muzikālo programma viņš dzirdējis Jēkabpils jauniešu dienā.
Sarunās ar skolēniem Oskars pārliecinājies, ka marihuānu vairākums uzskata par mazkaitīgu vai pat nekaitīgu. Izmantojot neformālas metodes, tikšanās veidojas atklātākas, parādot patiesāku ainu par attiecībām ar alkoholu, tabaku un narkotikām. No jauniešu sejas izteiksmes vien varot noprast, ka par šo tematu viņi daudz nerunā, taču zina – “zālīte” ir OK.
Vairāk sanāk doties uz reģionu skolām, kur jaunu ļaužu tekstos par grādīgajiem dzērieniem un cigaretēm lielākoties figurē vārds “točka”, bet, runājot par narkotiku iegādes vietām, – “tur, pie mežiņa vai kādā no dzīvoklīšiem”. Izmanīgāki dīleri rīkojot izbraukuma tirdzniecību, iepriekš par savu ierašanās laiku un vietu interesentu grupiņai izziņojot vacapā (tālruņa lietotne “WatsApp”. – I. P.) – tā kādā skolā tirgota košļājamā tabaka, uzķēruši skolotāji. Viss liecinot, ka skolēniem ar narkotiku iegādi problēmu nav – ja gribēs, atradīs, ar divu trīs cilvēku starpniecību gandrīz jebkurš tiks pie marihuānas. “Pieaugošā pieejamība ir vēl viens no plašākas narkotiku lietošanas faktoriem,” norāda Oskars.
No skolēnu teiktā var spriest, ka lielākā daļa alkoholu pamēģinājuši līdz 18 gadu vecumam, bet par marihuānas lietošanu to nevar apgalvot. Nodarbību vadītājs novērojis, ka pat vienas skolas divas klases var atšķirties kā diena pret nakti. “Vienai šis temats ir neinteresants, kas savā ziņā vērtējams pozitīvi, jo tas viņiem nav aktuāls, otriem – viss notiek un viņiem ir svarīgi par to runāt.” Gadās, ka jau 7. klases puišiem “zālīte” vairs nav jaunums.
Lektora uzdevums ir skaidrot, ka dažādu vielu negatīvo iedarbību var pamanīt tikai ilgtermiņā un arī ne visiem reakcija būs līdzīga. “Trīs čalīši uzpīpē vienu kāsi, bet efekti un defekti iespējami ļoti atšķirīgi, jo visi esam dažādi gan fizioloģiski, gan psiholoģiski. Ja desmit reizes nebūs nekas, tad vienpadsmitajā viss var beigties stipri bēdīgi.” Jauniešiem arī tiek uzdoti jautājumi par narkotisko vielu kvalitāti – vienīgais veids, kā to uzzināt, ir pašam pamēģināt, atkal uz savas veselības rēķina. “Vienmēr saku, ka man nav nekādu ilūziju, ka dzīvē viņi rīkosies, kā Oskars teica, bet lai ņem vērā tās lietas, kad paši pieņem lēmumus.”
Marihuānu pīpēju astoņus gadus
Narkotiku lietošana nav tikai problemātisku ģimeņu nelaime, tās ienāk arī sociāli labvēlīgā vidē, un sekas var būt vienlīdz traģiskas. Šogad vienā no Rīgas prestižajām mūzikas skolām audzēkņi atvadījās no savas klasesbiedrenes – meitene kopā ar draudzenēm bija lietojusi narkotikas un, iespējams, vielu pārdozēja.
Andra (vārds mainīts, jo runātājs vēlējās būt anonīms. – I. P.) eksperimenti ar narkotikām sākās 9. klasē un ilga astoņus gadus, par laimi, tie nebeidzās ar nopietniem kaitējumiem veselībai. Šis ir piemērs, kas parāda, cik vienkārši jaunam cilvēkam iespējams nonākt marihuānas lietotāju pulkā.
Nāk viņš no labas ģimenes, mācījās atzītā mazpilsētas ģimnāzijā, bija sekmīgs un sportoja, taču 9. klasē nolēma pamēģināt “zālīti”. Salasījies informāciju internetā un saskatījies filmas, nospriedis, ka šī kultūra viņu saista un būs noderīga personības identitātes izpētē. “Katram jaunietim taču ir dažādi sevis apzināšanās ceļi,” viņš nospriedis. Turklāt gribējies pārliecināties, vai velns ir tik melns, kā to mālē.
Zinājis, ka daudzi klasesbiedri jau ir uzpīpējuši, taču no savu tuvāko draugu loka pirmais ierosināja izmēģināt. Iegādāties “kāsīti” nebija grūti – ar skolasbiedra palīdzību nonācis līdz pārdevējam un par pieciem latiem (tolaik Latvijā bija lati) dabūjis savu devu. Uzpīpēšana notika pie drauga viņa garāžas otrajā stāvā. “Uztinām, sākumā nekādas izmaiņas nejutām, pēc desmit minūtēm visiem kļuva jautri.” Sajūtas, kad vari it kā paskatīties uz lietām no malas un justies apreibis, iepatikušās, tāpēc “miera pīpe” piektdienas vakaros kļuvusi par viņu kompānijas atpūtas rituālu. “Kad citi dzēra aliņu un vēl kaut ko, mēs uzpīpējām zāli.” Ar laiku pieciem puišiem ar vienu “kāsi” vairs nepietika, nu jau vajadzēja divus un pīpēt gribējās biežāk. Uzvilkuši “kāsīti” skolā pusdienu starpbrīdī, klases ekskursijās. Augstskolā turpinājis, taču sajutis, ka marihuānas ietekmē koncentrējas uz detaļām un nespēj skatīt uzdoto kopsakarībās. Bija jau arī blakusefekti, atzīst Andris, baigi gribējies ēst un vēl vairāk – saldumus.
Pēc astoņu gadu lietošanas, pirms 23. dzimšanas dienas sarunājis ar draugu, ka atmetīs marihuānas smēķēšanu. Izpīpējuši pēdējo “kāsi” un vairs nav rokā ņēmuši. Sajūtas neko daudz nav mainījušās, esot tikpat slinks kā iepriekš. Vai vēl gribas narkotiku? Noteikti ne, esot jādomā arī par nākamo paaudzi, jo šovasar viņš gatavojas apņemt sievu.
Andris nenoliedz, ka marihuāna ir kaitīga, taču, sākot to lietot 9. klasē, tā nedomāja. Šodien viņa paziņa, kas palīdzēja iegādāties narkotiku, aizgājis pa slidenu ceļu – sācis lietot spēcīgākas vielas un nespēj vairs būt par sevi atbildīgs. Viens no labiem draugiem, kam ar “zālīti” vien nepietika, vairākkārt pamēģināja LSD un kļuva par šizofrēniķi. “Tas ir piemērs un apliecinājums tam, ka tu jau nezini, kā narkotika ietekmēs tavu ķermeni – katram tas var būt citādi,” nosaka Andris.
Mīliet savus bērnus
Kā pasargāt bērnus no narkotikām vai vismaz attālināt no pirmās reizes pamēģināšanas, kas var veicināt turpmāku lietošanu, – jautājums, uz kuru vienas atbildes nav. “Kaut nu būtu tāda rokasgrāmata, ko iedot vecākiem,” pasmaida Oskars. Par šo tematu ar savām atvasēm ir jārunā, pirms tas kļuvis aktuāls. Tas nekas, ka, šķiet, viņiem vārdi iet gar ausīm – kaut ko jau atceras gan. Kā sarkans karodziņš, kas brīdina, ka kaut kas nav kārtībā, ir bērna uzvedības izmaiņas, problēmas skolā ar mācībām un jo sevišķi izvairīšanās no laika pavadīšanas kopā ar vecākiem. Jāpievērš uzmanība, kas ir tā sabiedrība, draugi, ar ko viņš to vēlas darīt. Nevajadzētu kļūt gluži par okšķeri, taču nedrīkst palaist garām it kā sīkumus – cigarešu papīriņus, plastmasas maisiņus, tabakas smalkumus – un galu galā specifisko marihuānas smaržu, ar kuru pievelkas mati, drēbes.
“Vēl viens padoms – mīliet savus bērnus! Izklausās tik vienkārši, taču tam ir arī zinātnisks pamatojums,” skaidro Oskars Bērziņš, kurš savu Latvijas Universitātes bakalaura darbu ir veltījis narkotisko vielu lietošanas pētījumam un atklājis pārsteidzošu sakarību – jo bērnībā bijušas labākas un tuvākas attiecības ar tēvu, jo mazāka narkotisko lietošanas iespējamība vēlākos gados. Protams, tas esot tikai viens no ietekmes faktoriem līdzās ģenētiskajiem, vides u. c. “Nenoliedzami, ka ģimenes ietekme ir pati spēcīgākā, turklāt tā atstāj iespaidu jau kopš pirmā dzīvības gada – ja bērns šajā vecumā nesaņem pietiekami mīļuma, jaukus vārdus un pieskārienus, šo deficītu viņš, ja vēlāk gadīsies pamēģināt narkotikas, kompensēs ar atkarības vielām, kas radīs iluzoru sajūtu, ka augā vai tabletē slēpjas tā laimes sajūta, kas pietrūkusi bērnībā.” Izrādās, ka vecāku un bērnu piesaistes procesi tāpat kā narkotisko vielu lietošanas procesi smadzenēs saistās ar vienām un tām pašām neironu ķēdēm un, ja bērnībā piesaistes vajadzības nav apmierinātas, tad endogēno opiātu sistēmā izveidojas deficīts, vienkāršāk sakot, bērnam trūkst laimes hormonu.
