Uzņēmums SIA “Flora” uzkrājis lielu pieredzi koka logu un durvju ražošanā 2
Autors: Kārlis Vasulis, žurnāls “Baltijas Koks”
Šķiet, runājot par Latvijas ekonomikas attīstību, teju neviens nav paslinkojis lietot populāro frāzi, ka ir nepieciešams kāpināt produkcijas izlaidi ar augstu pievienoto vērtību, tomēr realitātē šim uzstādījumam trūkst seguma.
Jelgavā strādājošais koka logu un durvju ražošanas uzņēmums SIA Flora dibināts tālajā 1991. gadā un no nelielas galdniecības izaudzis par vienu no vadošajiem uzņēmumiem savā nišā. SIA Flora ir ģimenes uzņēmums, kuru kopš 2009. gada vada Juris Bušs, bet kompāniju dibināja viņa tēvs Māris Bušs. Intervijā žurnālam Baltijas Koks Juris Bušs norāda, ka, pēc Lursoft datiem, SIA Flora ir 34. vecākais uzņēmums Latvijā: «Ar šo lepojamies un stāstām klientiem, ka esam ar vienu reģistrācijas numuru un vienu adresi kopš 1991. gada.» Komentējot uzņēmuma attīstību, Bušs atzīst, ka bijuši gan kāpumi, gan kritumi, bet ir izdevies noturēt uzņēmuma filozofiju, kas ietver rūpes par produktu augstu kvalitāti. «Nekad neesam tiekušies būt cenu līderi.
Vienlaikus vienmēr esam centušies būt ļoti fleksibli, jo labi jūtamies unikālos projektos ar sarežģītām konstrukcijām, vēsturiskās ēkās, kur ir daudz specifisku prasību. Pamatā tā šis uzņēmums ir attīstīts, lai varētu apkalpot šādus unikālus un sarežģītus projektus,» pauž uzņēmējs.
Stabila niša
Bušs akcentē, ka laika gaitā uzņēmumam uzkrāta milzīga pieredze. «Gan tēvam, gan man ir filozofija censties nerotēt darbiniekus. Mūsu ražošanas vadītājs te strādā kopš 2001. gada. Galdniecības vadītājs no 2006. gada. Ir arī darbiniece, kura šajā teritorijā strādā kopš septiņdesmito gadu vidus,» viņš saka un piebilst, ka tas ļāvis zināšanas un pieredzi noturēt uzņēmumā. Viņš skaidro, ka unikālie, vēsturiskie projekti nevar nodrošināt visu uzņēmuma darbību, jo to tirgū neesot tik daudz, tādēļ pamatapjomu veido standarta logu un durvju ražošana privātmājām. «Tomēr mums ļoti patīk šie sarežģītie un unikālie projekti. Vēsturiskām ēkām domātie logi un durvis pēc izskata labi iekļaujas dizainā, bet, protams, tie ir modernizēti, lai atbilstu mūsdienu kvalitātes un energoefektivitātes prasībām,» viņš piebilst.
Taujāts par situāciju SIA Flora pārstāvētajā nišā, Bušs norāda, ka Latvijā aktīvie tirgus dalībnieki darbojas jau daudzus gadus, proti, nav bijuši bankrotu viļņi. Tirgū ir uzņēmumi, kuri spēj saražot produktus lielos apjomos par konkurētspējīgāku cenu, tomēr tie nav tik fleksibli, lai spētu apkalpot sarežģītos un unikālos projektus. SIA Flora lepojas, ka vēsturisko ēku apkalpošanā ir stiprākais uzņēmums Latvijā.
Konkurenci ar plastmasas logiem SIA Flora izjūtot viļņveidīgi. «Tagad, piemēram, šī ietekme ir izteikta augsto procentu likmju dēļ. Nauda ir palikusi dārgāka, cilvēki kļuvuši daudz piesardzīgāki. Rūpīgāk skaita naudu, un pēdējā gada laikā plastmasas logu spiedienu esam jutuši pamatīgi. Vienlaikus arī alumīnija logi rada zināmu konkurenci. Vēsturiski alumīnija logi vienmēr bijuši dārgāki par koka logiem, tomēr kopš kara sākuma Krievija pārdod alumīniju par stipri zemākām cenām. Caur Turciju, Kazahstānu un citurieni Eiropā nonāk lēts alumīnijs. Līdz ar to alumīnija logiem ir kritušās cenas un tagad ir salīdzināmas ar koka logu cenām. Pirms diviem gadiem konkurenci šajā aspektā jutām stipri mazāk,» pauž Bušs.
Dārgākais baļķis
2023. gads, kā arī patlaban esošā situācija kokrūpniecībā tiek dēvēta par krīzes laiku. Bušs daļu kritikas raida Latvijas ekonomikas politikas veidotāju virzienā. «Šobrīd būvniecība stāv visā Eiropā, ir notikusi liela sabremzēšanās. Tomēr, kad tiek minēts, ka Latvijā kokrūpniecībā ir krīze, tajā brīdi gribu mest akmeni politiķu dārziņā, jo AS Latvijas valsts meži (LVM) ir galvenais resursu piegādātājs visiem kociniekiem. Tā krīze varētu būt daudz mazāka, ja LVM nebūtu nopērkams pasaulē dārgākais baļķis. Tas ir liels akmens politiķu virzienā, jo izskatās, ka LVM nav citu politisko uzstādījumu kā dabūt pēc iespējas lielākas dividendes. Es nepiekritīšu, ka dividendes ir vienīgais valsts interešu objekts. Valsts faktiski gremdē tās galveno nozari. Politiķi laikam ir aizmirsuši, ka mūsu nozare uz saviem pleciem iznesa 2009. gada krīzi. Tikko publicētas jaunās izsoļu cenas. Starta cena manam baļķim ir 93 eiro. Polijā tas maksā zem 80 eiro, Norvēģijā tas ir zem 70 eiro. Tā ir visā Eiropā – aptuveni 70 eiro. Mēs pārmaksājam 20–30% virs tirgus cenām. Esam padarīti ļoti nekonkurētspējīgi valsts politikas trūkuma dēļ. Privātie šobrīd gandrīz vairs necērt, līdz ar to nav daudz variantu, kur šo izejmateriālu nopirkt,» sašutumu pauž Bušs.
Sekas esošajai situācijai var būt bankrotu vilnis. «Nav noslēpums, ka 2021. un 2022. kociniekiem bija labi gadi. Cik nu kurš ir uzkrājis taukus, lai varētu pārziemot. Manā gadījumā cena nav tik kritiski izšķirīgs faktors, jo mēs pievienojam maksimāli daudz vērtības kokam. Smejos, ka es ar 5000 kubikmetriem saražošu tādu pašu apgrozījuma apjomu kā lielā zāģētava ar 100 000 kubikmetriem. Uzņēmumiem ir jādomā, kā pievienot lielāku vērtību, lai tas kokmateriāls paliek dārgāks. Līdzko tas kļūst dārgāks, to var ekonomiski pamatoti tālāk transportēt, kā arī ir vieglāk konkurences cīņā,» norāda Bušs.
Taujāts, kā panākt plašāku produkcijas izlaidi ar augstāku pievienoto vērtību, uzņēmējs stāsta, ka pirms desmit gadiem nācis klajā ar iniciatīvu, ka LVM varētu diferencēt savu kokmateriālu cenu, izejot no pircēja spējas radīt augstu pievienoto vērtību saviem produktiem. «Beigās viss bija kā ar pieri pret sienu, neviens to negribēja dzirdēt. Es to ļoti labi saprotu. Kādēļ LVM vajadzīga tāda Flora, kas nopērk 4000 kubikmetrus gadā? Ņemties ar 30 tādām Florām vai strādāt ar vienu lielo zāģētavu. Tas ir vienkāršākais ceļš. Domāju, ka ekonomika visu sakārtos pati par sevi, bet tas būs ilgā laika posmā un sāpīgāk. Tas viss būtu politikas veidotāju darbs – kokapstrādē vispār nekādu atbalsta politiku nejūtu, vai tur kāds rūpējas par to, lai būtu lielāka pievienotā vērtība. Neko no tā neredzu,» viņš atzīst.
Pērn SIA Flora apgrozīja 4,4 miljonus eiro, strādāja ar 2000 eiro zaudējumiem un nodarbina 90 darbinieku. «Pērn bija 100 darbinieku, esam nedaudz sarāvušies būvniecības sabremzēšanās ietekmē. Vairākus projektus aizlaidām par pašizmaksu, lai noturētu apgrozījumu un nevajadzētu atlaist vairāk darbinieku,» stāsta uzņēmējs.
Atšķirības pircēju uztverē
SIA Flora eksportē aptuveni pusi no saražotā. Galvenie noieta tirgi meklējami Rietumeiropā – pamatā Vācijā, Nīderlandē, Francijā. Mazākos apjomos, bet apkalpoti tiek arī klienti Lielbritānijā un Skandināvijā, tomēr uz šiem tirgiem netiek likts uzsvars pircēju atšķirīgo paradumu dēļ. «Tur ir uz āru verams logs, kas nav mūsu profils. Protams, varam tādu uzražot, bet tur ir citas patēriņa tradīcijas, jo, piemēram, Vācijā klienti, pērkot logu, sagaida kvalitāti, bet vidējais zviedrs logu redz kā būvdetaļu – tam ir jāveras vaļā un ciet un jābūt blīvam. Mums ir ļoti labas iestrādnes Ķelnē un tās apkārtnē. Esam tur realizējuši vairāku vēsturisko ēku projektus un pat saņēmām vietējo vēsturnieku references no Ķelnes pašvaldības, ka mākam uztaisīt vēsturiski korektu logu. Gaidām, kad tur iekustēsies politika un sāksies veco skolu un citu ēku renovācijas projekti, tad mūsu vēsturiskie logi būs pieprasīti,» stāsta Bušs.
Latvijā logiem un durvīm pieprasītākā suga ir priede, nedaudz arī ozols. «Priede ir lētāka, bet tas ir arī siltāks materiāls, jo ir poraināks. Ozols ir mazāk silts, bet izturīgāks pret buktēm, skrāpējumiem. Vācijā populāra ir lapegle, kā arī sarkankoks.»
Bušs pauž optimismu par koka būvniecības attīstību Latvijā. «Galvenā bremze ir padomju mantojums, kad viss bija akmenī, dzelzī un stiklā. Arī izglītības sistēma neražoja arhitektus, kas projektētu koka ēkas. Tagad publiskajam sektoram jābūt karognesējam – valstij jārada vairāk koka būvniecības projektu. Tagad mums ir jauna paaudze, kas māk strādāt ar koku. Nepieciešams laiks, bet politikai arī ir jāpalīdz. Koka būvniecība attīstīsies, jo vidējam latvietim patīk koks, tas ir mūsu resurss, tā mums ir daudz, un būtu grēks to neizmantot. Šajā jautājumā esmu optimistisks,» viņš teic.
