– Un ko Ekonomikas ministrija te var darīt? 0
– Mēs, trīs ministri – ekonomikas, izglītības un labklājības –, 8. jūlijā sanāksim uz Nodarbinātības padomi un risināsim darba tirgus disproporcijas problēmas. Minētā nav vienīgā. Augstskolās ir straujš pieprasījuma pieaugums starpzinātnēs un nepietiekams piedāvājums no vidusskolām.
Vēl skolēni nepamatoti bieži dodas mācīties uz vidusskolu tā vietā, lai apgūtu arodu profesionāli tehniskās izglītības sistēmā. Trešdaļa no vidusskolu beidzējiem nav spējīgi iestāties augstskolā un sāk meklēt darbu bez jebkādas profesijas. Profesors Hazans savā pētījumā norādīja, ka tieši šī ir tā daļa, kas šeit sāk strādāt zemi apmaksātos darbos un vēlāk bieži aizceļo darbā uz ārzemēm darīt to pašu, bet par lielāku samaksu. Mums būtu jāizveido gudrs mehānisms – vai nu 10. klasē novērtēt spēju turpināt vidusskolu, vai arī atrast veidu, kā viegli pāriet uz profesionāli tehniskajām skolām.
Šobrīd dažādās profesijās darbaspēka deficīts ir apmēram 30 tūkstoši. Turpretī zemi kvalificētos darbos mums ir pārpalikums 82 tūkstoši ar labu izglītību. Lielais jautājums ir tāds: kādā veidā šos cilvēkus ātri dabūt profesionāli tehniskajā izglītības sistēmā, lai viņi ātri apgūtu profesionālās studiju programmas.
– Mani neatstāj jau piedzīvota sajūta: gadu gadiem vieni un tie paši secinājumi. Bet pārmaiņu reālajā dzīvē maz. Kam jānotiek, lai arī jūs nepaliktu tikai pie konstatācijas?
– Ekonomikas ministrija manā personā ir uzņēmusies atbildību par nodarbinātības tirgus attīstību un par precīzu koordināciju starp trim ministriem. Gaidu, ka jau pirmajā Nodarbinātības padomes sēdē izglītības ministrs nāks klajā ar precīzu algoritmu, kā rīkoties tālāk ar apmācību programmām vidusskolēniem.
– Vai tas nozīmē, ka šajā Nodarbinātības padomē, kas faktiski iznāk “Vienotības” ministru apvienība, esat ķērušies pie izglītības sajūgšanas ar ražošanu, izmantojot arī Labklājības ministrijas pārziņā esošo Nodarbinātības valsts aģentūru?
– Te vairākas lietas. Pirmā, izglītības sistēmai ir jādomā par darba tirgus vajadzībām, kas mainās ļoti strauji. Cilvēkam, kurš sāk mācīties, jāzina, kādā veidā pēc programmas pabeigšanas viņš tiks nodarbināts. Tātad apmācību sistēma darba videi. Arī augstskolai jāpasaka, ka nākotnē būs pieprasījums pēc speciālistiem, kādus tā apmāca.
Otrs, jāatrod modelis mūžizglītībai. Latvijā pašlaik šajā sistēmā piedalās ap pieciem procentiem. Somijā ik gadus apmēram 40 procenti strādājošo piedalās kādā no apmācību sistēmām. Mūsu mērķis ir panākt, lai nākamajos trijos gados pieaugušo izglītībā iesaistās vismaz 15 procenti. Skolām ir jāatver savas durvis strādājošiem pieaugušajiem un jāpiedāvā tādi apmācību moduļi, kuros viņu var iegūt jaunu profesionāli tehnisko izglītību vai paaugstināt līmeni savā specialitātē. Tehniskā universitāte, Vidzemes Augstskola, Daugavpils Universitāte ir ļoti pretimnākošas šai idejai.
