Uzņēmējs: Mazo olu ražotāju likteni var izšķirt patērētāju lojalitāte 2
Hermanis Dovgijs, SIA “Alūksnes putnu ferma” valdes priekšsēdētājs
Latvijā olu ražošanas nozare ir ļoti attīstīta, šajā jomā esam starp lielvalstīm. Latvijā darbojas viens no lielākajiem olu ražotājiem Ziemeļeiropas valstīs AS “Balticovo”, kas arī Eiropas mērogā ir uzskatāms par nozīmīgu tirgus spēlētāju. Atbilstoši Eiropā pastāvošajiem uzņēmumu klasificēšanas kritērijiem Latvijā uzņēmējdarbību veic vidēji lieli uzņēmumi, pie kuriem ir pieskaitāma arī SIA “Alūksnes putnu ferma”, kur putnu novietnēs atrodas 165 tūkstoši dējējvistu.
Kopā Latvijas tirgū šajā nozarē darbojas 20 vidēji uzņēmumi un vairāk nekā 300 mazi uzņēmumi. Salīdzinot saražotos apjomus un patēriņa rādītājus Latvijā kopumā, jāsecina, ka olas tiek saražotas vairāk, nekā spējam patērēt, un, protams, pastāvot tik attīstītai ražošanai, iekšējā tirgū valda ļoti asa konkurence.
Bez Latvijas ražotāju produkcijas veikalu plauktos un ēdināšanas uzņēmumos nonāk arī citās valstīs ražotās olas, piemēram, no Polijas, Lietuvas, kur olas arī tiek saražotas lielākā apjomā, nekā tās tiek patērētas, un pat no Igaunijas, kur ražotāji nespēj apmierināt iekšējā tirgus pieprasījumu. Olas Latvijā mēdz ievest arī no Skandināvijas valstīm, lai gan parasti tās mēdz būt baltās olas, pēc kurām pieprasījums pieaug tieši pirms Lieldienām.
Kopš 2017. gada Latvijā plašāk tirdzniecībā redzam olas, kas tiek ievestas no Ukrainas. Šīs valsts uzņēmēji ir izziņojuši ambiciozus plānus biznesa attīstībai – investējot 85 miljonus eiro līdz 2026.gadam, uzbūvēt olu produkcijas ražotni, kur ietilptu dējējvistu novietnes, barības noliktavas, pārstrādes telpas un citas ēkas, kas paredzētas 8 miljoniem dējējvistu. Tas nenoliedzami liek domāt par plāniem piekļūt Eiropas Savienības olu tirgum caur Latviju.
Mūsu investīciju pieredze šajā jautājumā gan liek būt skeptiskiem, jo plānotais investīciju apjoms varētu būt būtiski nepietiekams izvirzīto mērķu sasniegšanai un realitātē varētu prasīt trīs reizes lielāku investīciju apjomu, nekā šobrīd plānots.
Tomēr, pieņemot, ka projekts tiek realizēts atbilstoši plānotajam, rodas jautājums par to, kā vēl viena ļoti liela olu ražotāja iespējamā ienākšana jau tā piepildītajā tirgū ietekmēs nozari kopumā, īpaši mazos ražotājus.
Lielais ražotājs AS “Balticovo” lielāko daļu produkcijas eksportē un spēj izturēt sīvu konkurenci gan eksporta tirgos, gan vietējā Latvijas tirgū. Līdzīga situācija ir arī ar vairākiem vidēja lieluma uzņēmumiem.
Turpretī mazie ražotāji savu produkciju realizē galvenokārt Latvijā, un vēl viena liela ražošanas uzņēmuma ienākšana tirgū pastiprinās spiedienu uz produkcijas cenām – uzņēmumiem, visticamākais, nāksies tās samazināt.
Iespējams, ka šādos apstākļos kādu mazo uzņēmumu sagaida bankrots, tomēr kopumā nesliecos būt pesimistiski noskaņots. Vidējiem un mazajiem ražotājiem ir stabili sadarbības partneri, kam tiek piegādāta produkcija, un, ja ir izveidojusies cieša sadarbība, tad visticamāk olu pircēji un sadarbības partneri arī turpmāk paliks lojāli un turpinās pirkt Latvijā ražotu produkciju, kas ir pārbaudīta un kvalitatīva.
Taču paredzu, ka tas nebūs viegli, jo konkurence vēl vairāk saasināsies un nebūs vienkārši strādāt ar pozitīviem finanšu rādītājiem.
Latvijas uzņēmumi ir gatavi konkurencei, ja vien tā būs godīga.
Latvijas uzņēmumiem ir nācies veikt iespaidīgas investīcijas, lai izpildītu ļoti augstās Eiropas Savienības pārtikas drošības prasības. Sagaidām, ka arī ukraiņu un, iespējams, citiem investoriem Latvijas olu ražošanas nozarē būs jānodrošina tādi paši kvalitātes un drošības standarti.
Taču vēl vairāk mēs vēlamies gūt pārliecību, par to, ka no trešajām valstīm, tai skaitā arī no Ukrainas, Latvijā ievesto olu ražošanā ir ievērotas visstingrākās sanitārās un labturības prasības, kādas pastāv Eiropā.
Diemžēl tieši par šo nav pārliecības, un pastāv aizdomas, ka produkcijas zemāka cena tiek panākta ar zemākiem ražošanas standartiem, kas ietver sevī ne tikai dzīvnieku labturību un veselību, bet arī darba drošību un darba samaksu, vides, higiēnas un citus aspektus. Rezultātā var tikt apdraudēta ne tikai godīga uzņēmumu konkurence, no kā pirmie cietīs Latvijas mazie uzņēmumi, bet arī pārtikas drošība un pircēju veselība.
Tāpēc sagaidām, ka kontrolējošās iestādes ražošanas uzņēmumiem no trešajām valstīm nekādas atlaides nepieļaus. Ukrainas ražotāji gan publiski apgalvo, ka ražošanas prasības Ukrainā esot stingrākas nekā Eiropā. Rodas jautājums, kādēļ Ukraina vilcinās ar nacionālo likumu, kas attiecas uz dzīvnieku labturību un veselību, saskaņošanu ar Eiropas regulām? Saskaņošanai jau bija jānotiek 2018.gadā, bet tas vēl nav noticis.
Vairāk par līdzīgu tematu lasiet šeit
