“LA” aptauja: Uzņēmēji nevēlas ziedot tankiem 17
Valdis Kalnozols, SIA “Kalnozols un Partneri” padomes priekšsēdētājs: “Neziedotu, jo šobrīd valsts pārvaldes aparāts ar Latvijas budžetu nerīkojas kā labs saimnieks. Domāju, ka Latvijā nav tādas tradīcijas – ar ziedojumiem stiprināt valsts aizsardzības spējas, jo valstiskā līmenī nav patriotiskās audzināšanas. Iedzīvotāji, it īpaši ekonomiskie emigranti, kā arī uzņēmēji zemu vērtē un neuzticas valsts pārvaldes aparāta darbam. Esmu par Izraēlas un Šveices valsts aizsardzības modeli, kur gandrīz ikkatrs iedzīvotājs ir apmācīts valsts aizstāvis 24 stundas diennaktī. Esmu gatavs būt rezerves virsnieks un regulāri pilnveidot PSRS laikā apgūtās artilērijas virsnieka zināšanas un lietot tās nepieciešamības gadījumā Latvijas labā.”
Kirovs Lipmans, AS “Grindeks” padomes priekšsēdētājs: “Protams, būtu gatavi ziedot – bet normāliem projektiem, nevis militāras tehnikas iepirkšanai. Tas ir muļķīgi! Es tam vispār nepiekrītu. Es domāju, ka tik mazai valstiņai kā Latvija vispār nevajadzētu izvērst tādu aktīvu bruņošanos. Vajag būt nedaudz gudrākiem. Ja jau kāds gribēs Latviju pārņemt, tad pārņems vienas stundas laikā. Lai Dievs mūs sargā, bet, ja kaut kas tāds notiks, Latvijas vienā dienā vairs nebūs ar visiem saviem ieguldījumiem un aizsardzības spēju stiprināšanu. Vajag ņemt vērā to, kur mēs dzīvojam! Valdības vietā es būtu uzturējis ļoti labas attiecības gan ar vienu, gan otru pusi, tad viss būtu labi. Tā ir mana nostāja. Kam mēs esam vajadzīgi? Kāpēc mēs vispār domājam, ka kāds nāks un mūs sitīs? Tas nenotiks, ja darbosimies pareizi. Tādu Staļinu un Hitleru vairs nav. Maza valstiņa nedrīkst rādīt visai pasaulei, ka cilvēki ziedo naudu, lai pirktu tankus. Es esmu pret tādiem gājieniem. Manuprāt, tādai valstiņai kā Latvija vispār vajadzētu uzturēt tikai tīri simbolisku armiju. Bet nauda ir jātērē un jāiegulda ražošanas attīstīšanai, lai nāktu nodokļi.”
Modris Fokerots, mežu īpašnieks, darbojas mežizstrādes nozarē: “Es gribu, lai mūsu armija ir stipra, bet, paskatoties, kur aiziet valsts līdzekļi, kādā veidā tie tiek izlietoti un to, kāda ir ierēdņu kompetence, man galīgi nerodas vēlēšanās ziedot. Tas nav tāpēc, ka man būtu žēl līdzekļu, bet, ja mani visu laiku mēģina grauzt un kost par to, ka man kaut kas pieder, tad man mainās attieksme pret valsti. Līdz šim ar finansiāliem līdzekļiem katru gadu esmu palīdzējis gan jaunsargiem, gan arī maznodrošinātajiem jauniešiem, kā arī esmu iesaistījies citos labdarības projektos. Taču, ja runā par vispārējām valsts mēroga kampaņām, nekad nevaram zināt, kur tā nauda paliek. Ja tā paskatās, kam tik valsts nauda tiek tērēta – tas ir vājprāts. Protams, ja nāktu iebrucēji un valstij būtu jāaizsargājas, tad arī mana attieksme būtu pavisam cita. Es mīlu šo zemi un valsti, bet tās iekārtu – ne īpaši. Atklāti sakot, ir sajūta, ka valstij nav vajadzīgi uzņēmēji un brīvdomātāji. Bet, ja valsts neciena tos, kas gādā nodokļus un nodrošina valsts asinsriti, tad kādu gan uzņēmēju cieņu pret valsti var gaidīt? Valsts mums lielākoties asociējas ar ierēdniecību. Valstij ir vajadzīgi zombēti cilvēki, kam patīk viss negatīvais, kurus var viegli vadīt, un tādi, kam nav savu domu. Valsts tādus cilvēkus ļoti mīl. Varbūt tāpēc tādi cilvēki arī ļoti mīl valsti, jo tiem no valsts vajag tikai pabalstus. Diemžēl uz to arī ir mērķēta visa valsts politika. Līdz ar to arī attiecīga atbildes reakcija no uzņēmējiem.”
Pēteris Žimants, SIA “Pure Chocolate” valdes priekšsēdētājs: “Valstij jāstimulē ekonomika, lai mēs varētu maksāt nodokļus, ko pēc tam var pārdalīt un veltīt vairāk arī aizsardzības jomai. Mēs kā uzņēmums un privātpersonas ziedojam labdarības organizācijām, piemēram, Vītolu fondam. Nezinu, vai būtu jēdzīgi, ja uzņēmēji tagad samestu naudu, teiksim, vienam tankam. Neesmu dzirdējis, ka citās valstīs arī būtu šāda prakse. Protams, ārkārtas situācijā mēs ziedotu un piedāvātu savu saražoto produkciju, lai paēdinātu citus.”
