Uzņēmēja: Kāpēc mūsdienu latvieši neizmirs pēc simts gadiem? 1
Autore: “Abavas vīna darītavas” īpašniece Liene Barkāne
Latvijas simtgades priekšvakars ir lielisks brīdis, lai aizdomātos, kas mēs, mūsdienu latvieši, esam un kuru virzienu šobrīd esam ieņēmuši. Lēnām izsīkstam un ļaujam sevi aizskalot, ieņemam pašsaglabāšanās kursu vai droši skatāmies nākotnē?
Es gribu domāt, ka mēs esam sīksti, gudri un uz izaugsmi tendēti. Mēs esam darbīgi.
Ceru, ka visi jūtamies saimnieki mūsu zemē un ar saimnieka atbildību sējam tālāk tās vērtības, kas nes mūsu kopīgo kodu – rūpes par zemi un cilvēkiem valstī, kurā esam piedzimuši.
Man kā uzņēmējai un divu bērnu mātei Latvijas simtgade lieku reizi rada pārdomas, kāds ir šodienas darbīgā latvieša kods un kurā virzienā mūsu kopīgais kuģis dodas.
Mūsu nākotne tikai un vienīgi ir atkarīga no mūsu uzņēmējiem. Mūsdienu uzņēmējiem. Kādi mēs esam?
Primāri esam radoši, centīgi, tomēr gaidām uzslavas un atbalstu. Mūsu ir maz, bet spējam peldēt pasaules biznesa okeānā ar pieaugošu ātrumu. Vēja tuneļi, izcili koksnes izstrādājumi, vadoši IT tehnoloģiju risinājumi – šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Bet, manuprāt, ikdienā par maz sevi slavējam un novērtējam.
Arī mana uzņēmuma komanda ikdienā rada lieliskus produktus, kas gūst atzinību ne tikai Latvijā, bet daudzviet Eiropā. Un man kā augoša uzņēmuma saimniecei ar šo latvieša kodu gribētos biežāk dzirdēt apliecinājumu no varas gaiteņiem, ka tas, ko es sabiedrības un savas ģimenes labā daru, ir svarīgi.
Un, kamēr es meklēju jaunus noieta kanālus, valsts būtu gatava mani atbalstīt. Mēs, uzņēmēji gaidām šo uzmundrinājumu, kas izteikts ar reālu un darboties spējīgu nodokļu politiku un birokrātijas sloga mazināšanu – “Malacis! Tev izdodas. Paldies Tev par ieguldījumu! Un noteikti Tu vari vēl labāk. Mēs Tev ticam!”
Ļoti gribētos ticēt, ka kopējā nācijas iezīme ir vērsta uz augšupeju, lai arī uzskatu, ka mums šobrīd nav vienotas, stipras valsts politikas, kas vestu mūs visus kopā uz strauju izaugsmi.
Padomju gadu mantojums mūs pieradināja savās neveiksmēs vainot ārējos faktorus – nelabvēlīgus laika apstākļus, politiķus, ārzemniekus, utt. Tikmēr maz runājam par produktivitāti, pievienoto vērtību, radošumu biznesā, māku kooperēties.
Diemžēl, bet ikdienā liela daļa mūsu sabiedrības ar neticību pieņem jaunas, netradicionālas idejas, kas mazina vēlmi domāt “ārpus kastes”.
Tāpēc man ir patiess prieks par jaunu uzņēmēju paaudzi, par “Start-up” projektiem, par “vecajiem milžiem”, kas, pateicoties progresīviem un tālredzīgiem vadītājiem, spēj redzēt pāri mūsu robežām un konkurēt pasaules tirgū.
Bet visvairāk vēlos uzsist uz pleca tiem tūkstošiem Latvijas vidējo un mazo uzņēmēju, kas spītīgi dienu no dienas kaļ pakavus mūsu Antiņam, lai tas reiz uzjātu Stikla kalnā.
Es ceru, ka jaunā paaudze, par kuras pašapziņu noteikti nevajadzētu satraukties, spēs veikt lielas lietas ne vien Eiropas, bet pasaules kontekstā. Dabas untumi vai nodokļu politika tai nebūs šķērslis.
Ir vēl kāds fakts par darbīgo latvieti. Vai mēs, skaistie un spēcīgie, varenie un gudrie mākam par sevi pasmaidīt? Cik tālu esam tikuši savā pašattīstībā un kas notiek ar tautas kopējo humora izjūtu, paškritiku un pašapziņu?
Zināms, mēs katrs veidojam šo valsti. Un Jūsu un pārējo nepilnu divu miljonu iedzīvotāju humora izjūta, paškritika un pašapziņa ir atslēga mūsu nācijas kopējam noskaņojumam un savā ziņā arī mūsu nākotnes izaugsmei.
Šķiet, mūsdienu latvietis lēnām mācās par sevi pasmieties, neuztvert kritiku pārjutīgi un mācās pieņemt, ka pasaulei ir savi noteikumi.
Nespēja pieņemt kritiku vienmēr bijusi latvieša vājā puse, bet, jāatceras, ka tos, kas iet un dara, kritizēs vienmēr.
Pārliecinātam cilvēkam kritika kalpo kā akselerators. Pārliecināts cilvēks spēj atzīt kļūdas un doties uz priekšu. Un – pārliecināts cilvēks spēj piedot otram kļūdas un dod iespēju mēģināt vēlreiz.
Runā, ka visas problēmas rodas no salīdzināšanas. Tomēr domāju, ka šajā gadījumā mums, latviešiem, būtu vērtīgi salīdzināt.
Vēl pirms nepilniem 30 gadiem mēs bijām viena no 15 brūkošās Padomju Savienības republikām. Bet, cik tālu esam izrāvušies šo pāris desmitu gadu laikā?
Jā, mēs ne vienmēr spējam konkurēt pasaulē ar lētiem un ātriem risinājumiem, mums trūkst dažādu resursu nozaru attīstībai un vidējā alga ļoti precīzi ataino reālo ekonomisko situāciju valstī! Tomēr mūsu nācija ir darbīga, centīga un tendēta izaugsmei.
Jā, vairums mūsu lauku sētu skumji liecina par nabadzību, bet jaunā paaudze iecirtīgi lauž logu uz pasauli! Mēs, latvieši, mācāmies būvēt valsti no jauna. No sirds ticu, ka mums izdosies! Tikai neapstāties pie pirmajām aizvērtajām durvīm, atbalstīt vienam otru un prast izmantot attīstīto valstu pieredzi.
Lai kopīgais latvieša kods mūs dzen pareizā virzienā!
Skaistu un garu mūžu mūsu nācijai!
