“Uzmērīt tēlu uz sevis kā kostīmu.” Saruna ar operdziedātāju Jūliju Vasiļjevu 5
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 9. jūnijā, ar Frančesko Čilea operas “Adriāna Lekuvrēra” pirmizrādi sāksies “Rīgas Operas festivāls 2023”. Patiesos notikumos balstītā opera par mīlestību, greizsirdību un tās sekām 18. gadsimta Francijā Latvijas Nacionālajā operā būs iestudēta jau trešo reizi. Šoreiz izrādi veido režisors Vensāns Busārs un radošā komanda no Francijas. Operas galvenās varones prototips ir “Comédie-Française” zvaigzne Adriāna Lekuvrēra, kuras lomā iejutīsies soprāns Jūlija Vasiļjeva.
Šis māksliniecei, kura tika nosaukta “Lielajai Mūzikas balvai 2022” par izcilu sniegumu gada garumā, ir jubilejas gads – aprit desmit gadi, kopš viņa ir uz skatuves un īsteno vienu muzikālo mērķi pēc otra. Sapņiem ir ne vien jātic, bet arī neatlaidīgi jāstrādā, lai tos īstenotu, tāda ir Jūlijas šajos gados gūtā atziņa.
– Kā jūs raksturotu savu varoni Adriānu? Vai viegli iejusties šajā lomā?
J. Vasiļjeva: – Tēlu meklēju caur sevi, mēģinu to uz sevis uzmērīt kā kostīmu. Savu atslēgu atrodu tieši dabiskumā, jo, neskatoties uz to, ka savā laikā Adriāna bija dīva, gan mūzikā, gan tekstā viņa atklājas kā taisnīgs cilvēks. Viņa no sirds tic cilvēkiem, jo pati ir ļoti godīga. No pirmās dienas, kad sāku mācīties šo lomu, devu operai citu nosaukumu – “Uzticība”. Adriāna ir ļoti uzticīga – tad, kad gatavojas iet uz skatuves, uz tās, kad spēlē, tad, kad runā gan ar kolēģiem, gan savu mīļoto cilvēku. Viņa ir cilvēks, kurš dara līdz galam, – pilnībā atdodas gan mīlestībai, gan darbam, vēlāk arī citām jūtām, piemēram, greizsirdībai.
– Kā notiek gatavošanās pirmizrādei? Radošajā komandā strādā kolēģi no Francijas, vai ir viegli sastrādāties?
– Man šī ir pirmā tikšanās ar režisoru Vensānu Busāru, kurš pie mums ir iestudējis arī Frānsisa Pulenka operu “Karmelīšu dialogi”, kas ļoti patika publikai. Gatavošanās pirmizrādei ir ļoti iedvesmojoša. Var teikt, ka režisoram piemīt kaut kāda pārcilvēciska enerģija. Citreiz nedēļas beigās jau jūtamies nedaudz noguruši, bet viņam pietiek spēka. Ja kādam kaut kas tehniski neizdodas, viņš meklē un dod piecus variantus, kā tu varētu izpildīt uzdevumu. Darba process ir ļoti patīkams. Režisori mēdz būt dažādi, bet Vensāns Busārs ir ļoti labvēlīgs, visu dara ar smaidu, ir ļoti atbalstošs.
Darbs notiek ļoti intensīvi, jo mums nav daudz laika sagatavoties. Skatuves mēģinājumi notiek sešas nedēļas, bet šoreiz no sākuma līdz pirmizrādei ir četras nedēļas, pa vidu vēl arī Vasarsvētki, brīvdienas. Tāpēc darba process ir gan patīkams, gan intensīvs, jo materiāla ir daudz – operā ir četri cēlieni.
– Pastāstiet nedaudz par kolēģiem, ar kuriem kopā būsit redzama uz skatuves!
– Mums ir tikai viena viešņa – mecosoprāns no Rumānijas Karmena Topčiu, kas ir Bujonas hercogienes lomas izpildītāja. Pārējie ir mūsu kolēģi, ar kuriem ceļojam kopā no izrādes uz izrādi. Ļoti patīkami ir sadarboties ar Rinaldu Kandalincevu, jo mums jau ir saspēlēts duets “Jautrajā atraitnē”. Ir divi tenori – Raimonds Bramanis un Artjoms Safronovs –, kuri atveido Mauricio lomu. Lieliski kolēģi, tad, kad gadiem pazīsti šos cilvēkus, brīvības robeža uz skatuves ir daudz plašāka. Ja esi jau saspēlējusies citās izrādēs, ir patīkami kopā strādāt, jau ir sagatavota augsne nākamajam kopīgajam darbam.
– Operai ir spraigs sižets, kurā caurvijas mīlestība un kaislība, – skatītājiem būs aizraujoši vērot notikumus uz skatuves.
– Varu piebilst, ka kostīmi ir ļoti krāšņi, skatuve ir daudzfunkcionāla, kustīga, kas arī veido tādu interesantu, īpašu atmosfēru, – ir sajūta, ka apkārtējā vide arī piedalās stāsta atveidojumā. Vizuāli opera izskatīsies ļoti skaisti – sieviešu lomu atveidotājām būs skaistas, kuplas kleitas, kas publikai parasti ļoti patīk.
– Stāstā simboliska nozīme ir vijolītēm, kas parādās vairākos cēlienos un ietekmē izrādes noslēgumu.
– Jā, tas mazais vijolīšu pušķītis ir vainīgs visos notikumos. Adriāna pirmajā cēlienā to kā mīlestības ķīlu uz tikšanos atstāj savam mīļotajam Mauricio. Un tas pušķītis ir arī tas, ko Bujonas hercogiene viņai atsūta atpakaļ. Bet tie ziediņi jau ir saindēti, un Adriāna mirst. Mauricio ir tāds diezgan nepatīkams tips, jo, neskatoties uz to, ka viņš mīl Adriānu un beidzamajā cēlienā pat piedāvā viņai savu roku, tas nekādā veidā viņu neapstādina satikties ar Bujonas hercogieni. Un to vijolīšu pušķīti, ko saņēma no Adriānas, Mauricio taču pārdāvināja hercogienei. Var teikt, ka Adriāna ir visu šo cilvēku, notikumu upuris. Man patīk paskatīties uz operu sižetiem no psiholoģiskās puses. Jā, Adriāna ir tipiskais upuris – blakus ir viņu mīlošais Mišonnē, bet Adriāna ir pilnībā pārņemta ar Mauricio, ar attiecībām, kuras viņu nogalina.
– Kādas ir sajūtas pirms pirmizrādes?
– Man patīk, kad izrāde jau nedaudz padzīvo, tad, protams, ir pilnīgi cita jauda, esot uz skatuves. Tu zini, kā cilvēki reaģēs uz konkrētiem sižeta pavērsieniem vai muzikāliem momentiem, bet pirms pirmizrādes vienmēr ir tā nezināmā sajūta – kā būs? Kā skatītāji uztvers? Kā mums pašiem izdosies? Bet laikam jau tas ir skaistākais radīšanas moments, kad no neziņas kaut kas sanāk.
– Kādā intervijā teicāt, ka ļaunos tēlus negribētu spēlēt. Vai ir kas mainījies?
– Tikko piedzima mana Abigaila, ko spēlēju izrādē “Nabuko”, viņa ir izteikti ļaunais personāžs, kura visu savu operas dzīvi tiecas pēc varas, ar visiem spēkiem vēlas tikt pie kroņa. Sanāk, ka šo sfēru es jau esmu nedaudz apskatījusi. Arī nākamajai sezonai man ir dažas ieceres saistībā ar līdzīgiem personāžiem.
Līdz šim vairāk atveidoju liriskās varones, kuras cilvēkiem uzreiz patīk, visi viņām jūt līdzi. Bet ar ļaunajiem personāžiem ir viens tāds būtisks aspekts – cilvēkiem ir jāparāda, kāpēc, piemēram, Abigaila ir kļuvusi tāda. Viņa arī atklājas no dažādām pusēm – ja viņu vienkārši no pirmās līdz pēdējai notij dramatiski bombardē, tad cilvēkiem nav žēl, ka viņa izrādes beigās mirst. Bet tur jau ir arī citi slāņi, ir jāsaprot, kāpēc viņa ir tāda kļuvusi. Patiesībā agresivitāte slēpj ievainotu dvēselīti.
Runājot par Adriānu, šis tēls ir vairāk līdzīgs man pašai. Savukārt, iejūtoties ļauno varoņu tēlos, ir jāiesaista domāšana, iztēle, jāiepazīst jauni uzvedības paņēmieni, kustības. Tas ir interesanti.
– Operā “Pelnrušķīte” jums arī bija netipiska loma – Klorindas tēls ļāva pabūt pilnīgi citā ampluā.
– Absolūti! Tā ir vienkārši bauda. It kā tāda raksturloma, kur tiešām ir daudz jādzied, un daži momenti ir vokāli ļoti izaicinoši. Arī ķermenis nebija mans, bet pielikts, kas radīja citu iespaidu. Ir ļoti interesanti, un tas ir labākais, kas ir aktiera profesijā, – ka tu vari uz kādu laiku nebūt tu pats. Tu pārvērties par citu cilvēku, izdzīvo kādu citu dzīvi.
– Šis ir desmitais jubilejas gads, kopš esat uz skatuves. Vai atceraties tālaika sajūtas?
– Jā, šogad aprit desmit gadi, kopš pirmo reizi debitēju vēl vecajā Andreja Žagara iestudējumā “Dons Džovanni”. Paldies Dievam, ka nav vairs tās milzīgās mandrāžas, kas bija toreiz. Tagad psiholoģiski esmu daudz gatavāka doties uz skatuves. Kādreiz, kad vēl mācījos, mums bija kabinets ar logu tieši uz Operu. Kad gāju pie profesores Anitas Garančas uz stundām, vienmēr skatījos pa logu un domāju – vai tiešām es kādreiz nonākšu tajā baltajā namā? Bijām netālu, bet likās, ka baltais nams ir tik tāls un nesasniedzams, kā būtu citā planētā. Tajā brīdī, kad pirmo reizi dziedāju, man likās – lūk, sapnis ir piepildījies. Tā bija ļoti liela laime. Tajā pašā laikā tā ir ļoti liela atbildība – tu vēl nezini, kā būs.
Kad viens sapnis ir īstenojies, tad ir nākamais. Esmu pamanījusi, ka laiks no brīža, kad man rodas kāds sapnis vai mērķis, līdz brīdim, kad tas piepildās, kļūst īsāks un īsāks, un tas ir forši.
– Viens no tādiem skaistiem notikumiem noteikti ir kopā ar pianistu Māri Skuju ieskaņotais Lūcijas Garūtas solodziesmu albums “Svētā mīla”.
– 13. jūnijā notiks albuma prezentācija. Patiesībā ideja par šo materiālu un tā izpildi pieder Mārim Skujam, kurš man kā izpildītājai piedāvāja piedalīties. Tas bija ļoti liels izaicinājums. Garūta savas dzīves laikā ir rakstījusi četriem dziedātājiem, bet te man vajadzēja vienai pašai apvienot dažādus aspektus – gan liriku, gan dramatiskākas, tumšākas, gan patētiski bravūrīgas, patriotiskās noskaņas. Šajā albumā ir ļoti daudz dažādu šķautņu. Man vajadzēja meklēt, kā lai atveidoju to dažādību, jo ir viens cilvēks un viena balss, bet vajag ļoti daudz krāsu.
– Kur smēlāties iedvesmu, strādājot pie šī albuma?
– Parasti vienmēr vēršos pie dabas. Man patīk skatīties uz tās krāsām un sajūtu, ko redzu, mēģinu pārlikt mūzikā. Piemēram, kad skatos uz upi vai jūru…
– Kura no albumā iekļautajām dziesmām pašai ir vismīļākā?
– “Ej, saulīte, drīz pie Dieva”. Man ļoti patīk rezultāts, šķiet, ka ir izdevies atrast un ielikt šajā dziesmā to īsto krāsu.
– Vai gaidāmi vēl kādi muzikāli jaunumi?
– Piedalīšos skaistajos Rīgas Operas festivāla Galā koncertos, šogad tie ir divi – Rīgā un Jelgavā. Piedalīšos arī Siguldas Opermūzikas svētku Galā koncertā, kas notiks 30. jūlijā. Sezonas atklāšanā, kas būs rudenī, gatavoju Elizabetes lomu operā “Dons Karloss”. Tas būs piecu cēlienu liels uzvedums ar starptautisku radošo komandu.
– Pērnais gads jums bija piepildīts ar svarīgiem notikumiem, iegūta arī 3. vieta 16. Starptautiskajā vokālistu konkursā “Cappuccilli-Patané-Respighi” Itālijā. Kādas bija emocijas, piedaloties šajā konkursā?
– Līdz šim uzskatīju, ka neesmu konkursu cilvēks. Konkursā atmosfēra ir īpaša – tā ir sacensība, kas prasa gan raksturu, gan izturību. Tev sevi jāparāda ļoti īsā laikā – desmit minūtēs, kad nodziedi vienu vai divas ārijas, jāpārliecina žūrija par to, ka esi vērtīgs, lai tevi laistu uz nākamo kārtu. Nedomāju par dalību konkursos, jo mana nervu sistēma nevarēja to izturēt – jutos kā maza skolniece, kurai tūlīt liks atzīmes, sāku ļoti pārdzīvot. Bet šoreiz saņēmos un nolēmu, ka vajag pamēģināt vēlreiz. Tagad esmu gatava arī konkursiem. Dziedāt Itālijā un dziedāt operas itāliski ir īpaša atbildība. Manuprāt, tur jau katrs cilvēks zina, kā pareizi vajag dziedāt.
– Desmit gadi uz skatuves. Ko šajā laikā esat iemācījusies?
– Katrā dzīves posmā atnāk citi pedagogi. Šajos gados esmu iemācījusies ļoti daudz ieklausīties sevī, savā intuīcijā. Viena vienīga saruna var pagriezt cilvēku pilnīgi citā virzienā. Ticu, ka viss notiek īstajā laikā, – ne ātrāk, ne vēlāk. Personīgi vissvarīgākais ir tas, ka iemācījos iet maziem solīšiem. Dažreiz mērķis šķiet ļoti liels, pat nesasniedzams. Bet maziem solīšiem, strādājot katru dienu, visu var paveikt. Ticu, ka katrs var izdarīt visu, ko viņš grib, – ir jāsadala spēki un jādara katru dienu. Visu laiku vajag iet uz priekšu un neapstāties.
– Kura ir tā loma, ko gribētu nospēlēt?
– Tā kā tagad esmu pievērsusies dramatiskajam repertuāram, tas man paver jaunas iespējas. Abigaila ir tāda, kāda viņa ir, domāju, ka pa gadiem viņa nostabilizēsies. Nākamais mans mērķis ir Turandota. Nevaru pateikt, kad šis mērķis īstenosies. Tas ir nākamais sapnis, paskatīsimies, cik daudz laika vajadzēs, lai to īstenotu.
