Rolands Repša: Uzmanīgi jāskatās uz Baltkrieviju 19
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai Krievija būtu sākusi agresiju pret Ukrainu, ja zinātu, ka ukraiņu vidējās un tālās darbības raķešu atbildes triecienu rezultātā tā zaudētu visu Melnās jūras floti, tiktu sagrautas Krievijas Eiropas daļas elektrostacijas, metalurģiskās rūpnīcas un militārie objekti? Uzdrošināšos apgalvot, ka nebūtu sākusi, ja zinātu par šīm katastrofālajām sekām. Tā arī ir atbilde, kā turpmāk novērst Krievijas uzbrukumus saviem kaimiņiem.
Pēc definīcijas, lielākā valsts (Krievija) ir vairāk piesātināta ar dažādiem “trekniem” mērķiem (elektrostacijas, lieli mašīnbūves giganti, svarīgi militārie objekti) nekā tās potenciālais upuris (Ukraina) un automātiski materiālā ziņā zaudē vairāk. Pat vistrulākais lielvalsts diktators saprastu, ka šādos apstākļos agresija pret kaimiņu ir bezjēdzīga mētāšanās ar akmeņiem kopējā stikla mājā.
Ukrainai nebija iespējas šādi atbildēt iebrucējiem kara sākumā, tomēr iespējamie Ukrainas raķešu triecieni Krievijas teritorijas dziļumā būtu līdzeklis, lai paātrinātu Krievijas sagrāvi šodien. Kāpēc Rietumu sabiedrotie joprojām Ukrainai nepiegādā šādas raķetes?
Atbilde ir vienkārša – Rietumu (lasi – ASV) bailes no Krievijas kodoltrieciena. Tāpēc Rietumu dozētā militārā palīdzība Ukrainai ir tāda kā piesardzīga staigāšana pa plānu ledu, lai netīšām neizprovocētu Kremļa tirānu. Rietumi grib, lai Ukrainas virzība uz priekšu ir lēni lienoša, pakāpeniski izsūcot agresora resursus, kamēr Kremlī nobriedīs valsts apvērsums vai sāksies nemieri un parādīsies iespēja pabeigt karu ar Ukrainas uzvaru, vienlaikus izvairoties no kodolapokalipses.
Tikai laiks rādīs, vai šī Rietumu piesardzīgā stratēģija izrādīsies pareiza. Tomēr visos šajos Rietumu stratēģiskajos apsvērumos ir viens lielais nezināmais – Baltkrievija.
Rakstu šīs rindas, pirms nav vēl zināms, vai Krievijā notiek plānota janvāra mobilizācija. Ja tā notiks, Krievija droši vien iegūs papildus vēl kādus 200 tūkstošus mobilizēto. Paies daži mēneši to apmācībai un apbruņošanai. Vēlākais maijā krieviem būs skaitliski diezgan milzīga armija (apmēram 400–500 tūkstoši), lai arī vāji motivēta, slikti apmācīta un apbruņota. Ko krievu militārā vadība darīs ar šo masu? Daļu no šiem spēkiem krievi noteikti virzīs uz Ukrainu, lai mēģinātu tur nobremzēt Ukrainas uzbrukumu. Atcerēsimies, ka Krievijai joprojām ir artilērijas pārsvars, ko es uzskatu šobrīd par vislielāko Rietumu neizdarību, nemaz nerunājot par Ukrainas prasītajiem tankiem un lidmašīnām, kas tā arī nav parādījušies kaujas laukā.
Kas notiks ar pārējo Krievijas mobilizēto kontingentu? Tas tiks novirzīts uz Baltkrieviju, lai imitētu paaugstinātus draudus Ukrainai no tās ziemeļu kaimiņa puses. Un tagad iedomājieties situāciju – Baltkrievijā pavasarī ierodas apmēram 100 tūkstoši krievu karavīru, kas it kā gatavojas iebrukumam Ukrainā un jaunam triecienam Kijivas virzienā. Pašas Baltkrievijas bruņotie spēki ir samērā nelieli, apmēram 15 tūkstoši, jo nekāda mobilizācija tur nav notikusi.
Ar šo Krievijas kontingentu ir pilnīgi pietiekami, lai novāktu svārstīgā Lukašenko režīmu un uzliktu Baltkrievijai dzelžainu militārās diktatūras vāku. Sekotu pseidoreferendums ar integrāciju Krievijā Minskas apgabala veidolā. Liels jautājums, vai šajos apstākļos sāktos nopietna baltkrievu partizānu kustība. Baltkrievi būs samaksājuši visaugstāko cenu – savas valsts zaudēšanu – par nespēju nogāzt agrofīreru 2020. gadā.
Putinam tas būtu pasakains triumfs – “Belarus naša” – un vētrains atbalsts visā Krievijā. Ukrainas un Baltijas ģeopolitiskā situācija tad kļūtu ļoti draudīga.
Tāpēc, lai šo melno scenāriju izslēgtu, šobrīd nepieciešama ātra Ukrainas uzvara, ko var nodrošināt tikai masīva visu nepieciešamo ieroču un munīcijas piegāde.
