“Mesas” projekta skices un makets bijis jāizveido divās nedēļās. “Mums bija ļoti labs kontakts ar Rēziju, bija ļoti laba radošā kompānija – kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone un gaismu mākslinieks Igors Kapustins. Viss aizgāja kaut kā viegli. Protams, idejas realizācija tur, Krievijā, uzliek savus noteikumus. Projektu biju veidojis pēc maksimuma idejas, un, protams, pieradis pie Latvijas apstākļiem, gaidīju, ka kaut ko tūlīt apgriezīs. Taču ļāva atstāt visu. Ja teātra direktoram patīk projekts, budžets ir gandrīz neierobežots. Pat mazliet neticēju, vai viņi to visu varēs izdarīt, ņemot vērā turienes darba organizācijas īpatnības. Tevi nesaprot, ja kaut ko saki pieklājīgā lūguma formā, kā to varu darīt šeit, un varu paļauties, ka viss būs godam izdarīts. Nācās atsaukt atmiņā mācību laikus Maskavā, kad iemācījos krieviski lamāties veseliem teikumiem. Kad runā tādā “valodā”, tevi pēkšņi ierauga, sākas rosība, parādās cieņa. “Traviatai” pirms pirmizrādes nāca zālē cilvēki, bet puiši aiz priekškara vēl nagloja un līmēja. Kad vedām “Mesu” uz “Zelta maskas” skati Maskavā, Lielajā teātrī, kur viss ir renovēts, ieguldīts miljoniem investīciju, viss balstīts elektronikā, pēkšņi pirms izrādes nedarbojas dators. Adrenalīns pamatīgs – izrādes fināla ainā notiek pamatīga dekorācijas pārmaiņa – uz skatuves izbūvētie tilti it kā deformējas, sašķiebjas un pārtop vienā lielā plaknē. Tas ir ļoti būtiski. Tomēr finālā – viss notiek. Man trīc rokas, bet viņi mierīgi saka – “mi že skazaļi, vsjo buģet normaļno! (Mēs taču teicām, viss būs kārtībā)”. Diemžēl uz Latviju izrādi atvest nav iespējams, nav tik lielas skatuves, bet Dailes teātrī griesti par zemu.” 1
“Traviatas” iestudējuma laikā aizvadītā gada maijā uzvirmojuši Ukrainas notikumi. “Jutos diezgan slikti. Pēkšņi sevī pamanīju patriotu, bija grūti tur uzturēties – bija panikas sajūta. Biju mēnesi bez interneta un uz savas ādas pieredzēju propagandas kanālu ofensīvu. Neomulīgi. Pārbraucu, draudzene stāsta – Krievija okupē, karo, bet es jau mēģinu skaidrot, ka viss nav tik vienkārši. Izrādās, smadzenes ātri “saskalojas”.”
Kristaps pasmaida, būdams mazliet latviski māņticīgs, par nākotnes plāniem nerunājot, iekams tie nav īstenojušies. Maijā vēl jāuzpoš Austrumu partnerības samita vizuālais ietērps, un tad jau jākaļ vīzija augustā gaidāmo Rīgas svētku Lielajai skatuvei Daugavas krastmalā. Protams, jāpaspēj izbaudīt Latvijas vasara – nekur tā nav skaistāka kā tepat, mājās.
