“Skatītāja acu priekšā jānotiek vides maiņai no rātskunga mājām uz cietumu. Mēģinu radīt tā dēvēto teātra brīnumu, ar minimāliem līdzekļiem mainot vidi, darbināt skatītāja iztēli. Mēģināšu radīt sajūtu, ka tas ir 16. gadsimts. Izrādās, ir ļoti grūti atrast materiālus, piemēram, par tā laika Rīgas vitrāžu, tikpat kā nav nekādu attēlu, aprakstu, šo to meklēju gleznās. Caur vidi šeit jāmēģina radīt gan to noskaņu, kas ir tēlu dvēselēs, gan to, kas norisinās aiz sienām. Piņķerīgi. Šeit izplūst robeža starp scenogrāfa un režisora darbu. Tāpēc man ir ļoti tuvs Roberta Vilsona rokraksts (amerikāņu eksperimentālā teātra režisors, dramaturgs, scenogrāfs) – viņš, reizē būdams režisors, scenogrāfs un gaismu mākslinieks, veido absolūti vienotu vizuālo un idejisko tēlu. Prieks, ka varu strādāt kopā ar Kārli Auškāpu, viņš ir fantastiski inteliģents, zinošs cilvēks, turklāt ārkārtīgi tolerants, kopā ar viņu ir ļoti viegli strādāt. 1
Katrā skatuvē ir savs šarms un savs izaicinājums – gan lielām, gan kamerizmēra skatuvēm. Katrā ir savi spēles noteikumi,” saka Kristaps. “Šoreiz tuvplānā ir katra detaļa. Uz lielās skatuves mierīgi varu klāt samta imitācijas galdautu, un tas “aizies” rūkdams, bet šeit tu zini, ka skatītājs būs divu metru attālumā un redzēs, ka tas ir falši, un jau tajā brīdī sāks neticēt izrādei. Ticība izrādei veidojas zemapziņā, skatītājs intuitīvi jūt, ja kaut kas nav kārtībā. Protams, teātris ir teātris, tajā viss ir nosacīti. Tu vari uzlikt vienu finiera kubu un tas strādās, ja būs īstajā vietā un laikā, atbilstoši tēmai.”
Pēdējos divos gados Kristapa Skultes radošajam veikumam pievienojusies arī vērienīgākā no skatuves mākslas formām – opera. Pirms diviem gadiem mākslinieks nokļuva radošā latviešu tandēma – aktrises un režisores Rēzijas Kalniņas un diriģenta Aināra Rubiķa radošajā komandā. Par Leonarda Bernsteina operas “Mesa” uzvedumu Novosibirskas Valsts operas un baleta teātrī Kristapa Skultes darbs saņēmis nomināciju Krievijas teātra balvai “Zelta maska”. Pērn Novosibirskā veidota scenogrāfija šī paša radošā tandēma iestudētajai Dž. Verdi operai “Traviata”.
“Rēzija vienkārši pajautāja – negribi uztaisīt operu? Manuprāt, tāds piedāvājums ir liela veiksme – opera ir augstākais lidojums, turklāt tāda līmeņa teātrī kopā ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem. Protams, katrā scenogrāfijā mēģinu ieviest kaut ko jaunu, katru reizi ir zināms riska elements, tomēr Novosibirska pārsteidza. Skatuve tur ir 20 metru plata, tā ir viena no lielākajām skatuvēm Eiropā – tāda vēl ir Maskavas Lielajā teātrī un Francijā. Kad pirmoreiz ieraudzīju šos apjomus, atzīstos, man uznāca vājums.”
