“Mūzika manam darbam piedod jaudu. Tā ir spēks,” saka Kristaps, piekrītot, ka varbūt sava loma arī senču balsij – viņā rit latviešu klasiķa, komponista Ādolfa Skultes asinis. “Veidojot koncertu scenogrāfiju, es ļoti mēģinu ieklausīties režisorā. Katrs žanrs prasa kaut ko savu. Kad man piedāvāja veidot “Jumpravas” jubilejas turnejas noslēguma koncertu, biju ļoti priecīgs, jo savā laikā tā bija kulta grupa, kura man patīk joprojām. Redzēju sākumu ar aizkariņiem, tādā 80. gadu klubiņa stilā, bet tad jau viss kļūst agresīvāks ar stalažām, projekcijām, izejot cauri vēsturei kopā ar grupu. Ja mani uzrunā stāsts, es atsaucos.” 1
Kristaps smejas – lai neapjuktu darāmā daudzumā, mājās pat iegādāta tāfelīte, no kuras laiku pa laikam izsvītrot padarītos darbus un pierakstīt klāt jaunus.”Es mīlu dažādot savas darbības sfēras,” saka mākslinieks. “Kā teica kāds politiķis – mēģinu nelikt visas olas vienā groziņā. Tas atsvaidzina redzējumu – tā vienmēr vari ar svaigu aci paskatīties uz to, ko dari. Bija laiks, kad strādāju tikai teātrī, veidoju ap astoņām izrādēm sezonā. Jutu, ka domas sāk iet pa apli – veido kaut kādus neveselīgus strāvojumus galvā. Tu sāc stādīt sev neaizsniedzamus mērķus un jūti, ka arī no tevis gaida neaizsniedzamas virsotnes. Tobrīd pat nonācu tik tālu, ka sāku lasīt kritikas. Šobrīd ar teātri mēģinu būt uzmanīgs un ieturu vieglu distanci. Teātris ir diezgan agresīvs un egoistisks organisms – tas no tevis daudz ņem, protams, tu gūsti arī pretī, tomēr ne vienmēr ar plusa zīmi. Rodas nevajadzīgs spriegums. Kā sportā, kad pēc brīvi aizvadīta treniņu posma sportists pēkšņi nokļūst lielajās sacensībās – viņš kļūst saspringts, un gaidītā rezultāta nav. Tajā režīmā, kāds tagad ir man, varu nebaidīties izveidot kaut ko brīvāk, nedomājot, ko par tevi padomās. Man patīk, ja man ir iespēja izvēlēties darbu. Teātris ir kā tāds jauks hobijs,” pasmaida mākslinieks.
Šobrīd teātrī Kristaps turpina sadarbību ar režisoru Kārli Auškāpu (aizvadītajā nedēļā pēdējo izrādi piedzīvoja kopdarbs – Ērika Hānberga lugas “Plikie un pusplikie” iestudējums). M. Zīverta luga “Rīga dimd” top Kamerzālē. Kristapa uzdevums ir nelielajā telpā ietilpināt apjomīgos 16. gadsimta beigu Kalendāra nemierus Rīgā: tauta pret rātes kungiem un poļu varu, bet tam pa vidu birģermeistara (Juris Kalniņš) nešpetnā sieva (Vita Vārpiņa).
