“LA” vērtē ministrus: Dace Melbārde – uzmanīgā peldētāja tauriņstilā 8
Kultūras ministre Dace Melbārde ir viena no tiem aizejošās valdības ministriem, kuras izredzes saglabāt savu amatu tika vērtētas augstu. Lielā mērā tāpēc, ka viņai izdevies nodrošināties ar kultūras pārvaldītājam tik nepieciešamo atbalstu no nozares vairākuma puses. Latvijas politikas mērogiem Daci Melbārdi var saukt par ilgdzīvotāju – 2013. gada oktobrī kļuvusi par kultūras ministri Valda Dombrovska valdībā kā Nacionālās apvienības virzīta bezpartijiska pārstāve, viņa šajā amatā bijusi gan Laimdotas Straujumas pirmajā, gan arī otrajā valdībā. Krāčainajā un spēcīgām zemūdens straumēm bagātīgi apveltītajā kultūras upē D. Melbārde līdz šim peldējusi inteliģenti, mērķtiecīgi, konstruktīvi, izvairoties sacelt liekas šļakatas.
Slavē personiskās īpašības
Lūdzot kultūras profesionāļus izvērtēt ministres darbu, pārsvarā gan dzirdama atsaukšanās nevis uz konkrēti paveikto, bet uz viņas personīgajām īpašībām – lielām darba spējām, komunikabilitāti, atsaucību, spēju uzņemties atbildību un reizē arī prasīgumu. “Viņa nonāca amatā ļoti riskantā brīdī, tomēr šodien var teikt, ka iepriekšējā dramatiskā cīņa bija to vērta, lai iegūtu šādu ministru. Latvijas politiķu kontekstā viņa izceļas ar to, ka nemētājas ar vārdiem un nebārsta tukšus solījumus, bet visu paveic ar profesionālu un inteliģentu darbu,” saka rakstniece Nora Ikstena, kura bija aktīva oponente iepriekšējai kultūras ministrei Žanetai Jaunzemei-Grendei.
Tiek novērtēts, ka Dacei Melbārdei piemīt prasme inteliģenti pārstāvēt nozari gan pašmājās, gan starptautiski, kurā liela nozīme arī viņas labajām angļu valodas prasmēm.
Daces Melbārdes publiskajā tēlā tiek uzsvērta cieņa pret tautas mantojumu (viņa ilgus gadus dziedājusi korī), ģimeniskums – daudzas kultūras norises viņa apmeklē kopā ar meitu Dārtu. It sevišķi pēdējā laikā jūtams arī, ka ministre krietni piestrādā pie sava vizuālā tēla.
Kā cilvēku, kurš vairāk domā par darbu, nevis par izrādīšanos, Daci Melbārdi raksturo arī Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis: “Pēc ilgiem laikiem jautājumi kultūrā tiek risināti bez skaļiem skandāliem. Daudzas lietas, ko viņa ierosinājusi gan kultūrpolitikas, gan kultūras infrastruktūras jomā, ir ļoti apsveicamas. Tas, kas viņai vēl stāv priekšā, jo līdz šim nevienam ministram nav bijis drosmes tam ķerties klāt, ir smagais politiskais jautājums par visu kultūras iestāžu lietderības izvērtējumu kopējā kultūrpolitikas kontekstā.”
D. Melbārdes priekšrocība un dažās situācijās, iespējams, arī trūkums ir lielā pieredze valsts pārvaldē kā augsta ranga ierēdnei (no 2004. līdz 2009. gadam viņa bija Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāra vietniece kultūrpolitikas jautājumos, bet līdz 2013. gadam – Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra direktore) – tas viņai ļauj runāt tehnokrātu valodā un izmantot pieredzi kultūrplānošanas dokumentu izstrādē. Vēlme stratēģiski izkalkulēt īsto brīdi, kad nākt ar ierosmi, dažās situācijās tomēr atstāj stingras apņēmības vai arī konkrētu rezultātu trūkuma iespaidu.
Šoruden, kad valsts budžeta kontekstā aktualizējās jautājums par komerciālo un izklaides pasākumu biļešu aplikšanu ar pievienotās vērtības nodokli, KM vismaz ārējā komunikācijā izrādīja piekāpību Finanšu ministrijas priekšā. Latvijas Mūzikas ierakstu producentu apvienības, kā arī mūzikas izdevniecības “Mikrofona ieraksti” vadītāja Elita Mīlgrāve tomēr teic – tajā, ka lēmumu izdevās uz gadu atcelt, ir arī ministres nopelns. Kopumā viņa Daci Melbārdi vērtē kā cilvēku, “ar kuru vērts runāt un kurš uzklausa”.
