Anda Līce: Uzmanību – pupu mizas! 17
Valstī ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju (pēc oficiālās statistikas) uz Saeimas vēlēšanām ir iesniegti 16 partiju saraksti. Daži teic – tas esot labi, jo tā paplašinoties politiskais spektrs. No skolas gadiem zinām – lai sāktos ķīmiskā reakcija un rastos kāds jauns savienojums, komponentiem ir jābūt noteiktā koncentrācijā, nevis bezgalīgi atšķaidītiem.
Kad dzirdu par kādu politiķi sakām, ka viņš ir politiskais dzīvnieks, es instinktīvi saraujos, jo dzīvnieku pasaulē daudzas sugas pieskaita plēsoņām, kamēr cilvēku pasaulē cilvēkus, kuros dominē dzīvnieku instinkti un uzvedība, sarunvalodā dēvē par lopiem.
Varam būt droši, ka “Rīdzenes sarunas” rit pilnā sparā, tikai šoreiz citās viesnīcās. No iepriekšējām sarunām kļuva skaidrs – to dalībniekiem nav vajadzīga nedz neatkarīga Latvija, nedz tās kultūras vērtības un demokrātija, viņiem rūp vienīgi, cik vēl var noplēst no Latvijas un ES miesas un kā savu politisko apvienību kunkuļos ar naudas un amatu palīdzību iedabūt sīkpartijas un mūžīgos staigātājus.
Ja velkam paralēles ar dzīvnieku pasauli, tad kleptokrāti visur savā rijīgumā un izmanīgumā līdzinās āmrijām jeb tiņiem, un ir pilnīgi lieki klauvēt pie viņu sirdsapziņas un veselā saprāta. Savaldīt viņus spēj vienīgi tiesiskums, ja viņi to jau nav paguvuši nomērdēt.
Kādā vārdā saukt to Latvijas hronisko nelaimi, kuras skartie, kaut gadu ziņā jau sen būdami pieauguši un dzīvē daudz ko pieredzējuši, tomēr atkal un atkal uzķeras uz populistisku politiķu āķa? Nespēja domāt – vērot, salīdzināt un vērtēt liecina par infantilismu. Šādi cilvēki parasti ir agresīvi, nespējīgi diskutēt un viegli uzkurināmi.
Viņi nav izvēlīgi leksikā, viņu stihija ir skandāli un ar tiem saistītā vienas dienas popularitāte. Kaut gan politiskajam briedumam nav noteiktas vecuma robežas un tas visās debesu pusēs nesākas vienādi agri, nav grūti iedomāties vēlēšanu rezultātus, ja Latvijā balsstiesības jau būtu piešķirtas no 16 gadu vecuma. Politiskie manipulētāji medī vēl nenobriedušo un to, kuri gadu dēļ vairs politikai neseko, prātus. Nevajadzētu arī aizmirst, ka Kremlis neguļ un lietā liks jau citur pasaulē pirms vēlēšanām apgūto praksi.
Tas, ka tik daudz cilvēku turpina balsot par tiem, kas apzog valsti (tātad arī viņus) un nemitīgi melo, ir vesela zinātniskā pētījuma temats. Jāsāk domāt, vai šo vēlētāju morāle nav tikpat zema kā viņu apmuļķotājiem, vienīgi viņu iespējas ir stipri ierobežotas. Varbūt mēs spētu kaut cik atskaidroties, ja, dzirdot kārtējos nereālos solījumus, paši sevi brīdinātu: “Uzmanību – pupu mizas!”
