Uzmanību – inficēta ērce! 0
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no marta līdz oktobra beigām vai pat ilgāk. Tās pārnēsā ne tikai ērču encefalīta vīrusus, bet arī borēlijas, kuras izraisa Laimas slimību un citus infekcijas ierosinātājus, kuri apdraud ne tikai cilvēku, bet arī mājdzīvnieku veselību
Vakcinēties nav par vēlu
Pēc inficētas ērces piesūkšanās vīrusi, kas izraisa encefalītu, nonāk cilvēka asinīs. Pēc vienas divām nedēļām parādās gripai līdzīgi simptomi – paaugstināta temperatūra, nogurums, galvas, vēdera un muskuļu sāpes, slikta dūša, apetītes zudums. Seko slimības asimptomātiskais periods, kas var ilgt kā vienu, tā divdesmit dienas. Dažreiz seko slimības otrais vilnis, kurš skar centrālo nervu sistēmu – attīstās smadzeņu apvalku iekaisums ar stiprām galvassāpēm, spranda stīvumu, drudzi, nelabumu, vemšanu.
Daļai pacientu rodas postencefalītisks sindroms ar neiroloģiskiem traucējumiem, galvassāpēm, koncentrēšanās grūtībām un citiem nepatīkamiem simptomiem. Ģimenes ārsts Ingars Burlaks uzsver, ka pret ērču encefalītu vajag vakcinēties ne tikai tiem, kuri dzīvo endēmiskajos rajonos ar augstu saslimstību. “Inficēta ērce var piesūkties jebkur, arī pastaigājoties parkā.
Pilnīgi pietiek ar pikniku brīvā dabā, ar pastaigu pa zooloģisko dārzu, lai nonāktu saskarē ar ērci. Vienīgi vakcinācija mūs pasargā no šīs bīstamās slimības, kuru pārslimojot sekas var būt paliekošas. Mēdz būt gadījumi, ka cilvēkam rodas smagi kustību, koordinācijas, atmiņas vai domāšanas traucējumi un viņš kļūst par invalīdu,” ārsts saka.
Lai gan valda uzskats, ka pret ērču encefalītu vajag vakcinēties rudenī vai ziemā, ģimenes ārsts teic, ka tas ir mīts – vakcinēties var visu gadu gan pēc standarta, gan paātrinātās vakcinācijas shēmas. Izvēloties paātrināto shēmu, otro devu saņem pēc vienas, bet trešo – jau pēc trim nedēļām. Standarta shēmā pirmā revakcinācija notiek pēc 12–18 mēnešiem, bet nākamās – ik pēc 3–5 gadiem.
Valsts apmaksā vakcināciju pret ērču encefalītu bērniem no viena līdz astoņpadsmit gadu vecumam tajās teritorijās, kurās saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģiskās uzraudzības datiem, ir visaugstākā saslimstība ar ērču encefalītu, ja tajā atrodas bērna deklarētā dzīvesvieta. Vakcināciju plāno un veic ģimenes ārsts.
Asins analīzes diagnozei
Laimborelioze ir infekcioza slimība, ko izraisa baktērijas, kuras var nonākt cilvēka organismā ar ērces kodumu. Ja koduma vietā ir tipiskā pazīme – sārts aplis jeb migrējošā eritēma, ārsts diagnozi var noteikt bez laboratorisko analīžu veikšanas un uzsākt ārstēšanu.
Taču šaubu gadījumos trīs četras nedēļas pēc ērces piesūkšanās jānosaka antivielas – IgM un IgG (antivielas veidojas tad, kad organisms saskaras ar svešiem antigēniem, piemēram, pēc inficētas ērces koduma). Savukārt antivielas pret ērču encefalīta vīrusu asinīs nosaka tad, ja cilvēks, kam piesūkusies ērce, nav bijis vakcinēts, lai kontrolētu antivielu veidošanos pēc inficēšanās, kā arī imunitātes statusa noteikšanai pēc vakcinācijas. Ar ģimenes ārsta, infektologa, pediatra, imunologa nosūtījumu analīzes apmaksā valsts. Ko uzrāda IgG un IgM testi?
“Lai noteiktu laimboreliozes diagnozi, nacionālās un starptautiskās vadlīnijas rekomendē divpakāpju seroloģisko diagnostiku – skrīningu un apstiprināšanu, nosakot specifiskas antivielas asinīs. Gan IgM, gan IgG antivielu līmeņa paaugstināšanās liecina par inficēšanos.
Paaugstināts IgM antivielu līmenis liecina par primāru akūtu saslimšanu,” skaidro Centrālās laboratorijas vadītāja, laboratorijas ārste Jana Osīte. Nosakot antivielas serumā, pastāv varbūtība, ka rezultāts var būt viltus pozitīvs vai apšaubāms saistībā ar krusteniskām reakcijām ar citām infekcijām, tādēļ jāveic apstiprinošais tests ar augstāku jutību.
Arī tad, ja cilvēks pirms vairākiem gadiem ir vakcinējies pret ērču encefalītu, bet šaubās, vai antivielu līmenis ir pietiekams, viņš var doties uz laboratoriju, lai par to pārliecinātos, veicot analīzi “ērču encefalīta vīrusa IgG (pote)”. Borēliju IgG tiek noteikts arī spinālajā šķidrumā jeb likvorā. Ja ārstam ir pamatotas aizdomas par neiroboreliozi, šādu testu-punkciju pacientam veic stacionāra apstākļos paralēli asins analīzēm.
Izmeklē ērces
Centrālajā laboratorijā veic arī ērču izmeklēšanu. Jau izņemtu ērci iespējams nodot pārbaudei uz sešiem slimību izraisītājiem. Bez laimboreliozi izraisošās baktērijas DNS un ērču encefalīta vīrusa RNS testiem tiek piedāvāts arī ērlihiozes, anaplazmozes, babeziozes un riketsiozes ierosinātāju DNS testi.
“Pirmās ērces pārbaudei tika atnestas jau ziemā. Šāds tests ļauj noskaidrot, vai ērces ir inficētas, pirms vēl parādījušies slimību simptomi. Ja testa rezultāts ir pozitīvs, nedrīkst krist panikā, sekot līdzi savam veselības stāvoklim un, pamanot simptomus, vērsties pie ģimenes ārsta,” iesaka laboratorijas ārste. Uzreiz veikt arī antivielu testu nav jēgas. Jānogaida trīs četras nedēļas, līdz tās būs izstrādājušās.
Šogad laboratorija uzsākusi arī to ērču testēšanu, kuras piesūkušās mīļdzīvniekam, piemēram, sunim. “Ērču pārnēsātās infekciju slimības, piemēram, babezioze, suņiem var radīt smagus audu un orgānu bojājumus un bieži vien beigties letāli, tādēļ esam sākuši noteikt arī tādus slimību ierosinātājus kā babēzijas. Visiem sešiem ērču pārnēsātājiem patogēniem tiek izmantoti augstas jutības molekulāri bioloģiskie testi, ar kuriem ātri var noteikt baktēriju vai vīrusu DNS vai RNS klātbūtni,” stāsta Jana Osīte. Kad bīstamais mikroorganisms atklāts, iespējams laikus uzsākt dzīvnieka ārstēšanu un glābt viņa dzīvību.
Ērci, kas var būt arī saspiesta, pārbaudei ieteicams nogādāt 72 stundu laikā. Ja kopš izņemšanas (to labāk veikt medicīnas iestādē) pagājis ilgāks laiks, ērce jāglabā ledusskapī. Ērce uz samitrinātas salvetes vai vates gabaliņa jāievieto nelielā, tīrā maisiņā vai traukā ar vāku. Viena testa ietvaros iespējams pārbaudīt arī vairākas ērces. Saimniekam un sunim piesūkušās ērces gan nevar pārbaudīt vienkopus – katram būs savs tests.
Citas ērču pārnēsātās infekcijas
* Laimborelioze. Inkubācijas periods var ilgt līdz pat 40 dienām (biežāk 7–12 dienas). Tipiskākā agrīnā slimības pazīme ir sārts aplis jeb migrējošā eritēma ērces piesūkšanās vietā. Tomēr šis apsārtums neparādās vienmēr, tādēļ jāpievērš uzmanība arī pārējiem simptomiem – galvassāpēm, nespēku, nelabumu, jušanas traucējumiem ērces koduma vietā.
* Ērlihiozes inkubācijas periods ir vidēji astoņas dienas. Tā sākas ar drudzi, drebuļiem, galvassāpēm un sāpēm muskuļos. Parasti slimība pāriet pati no sevis, taču mēdz būt arī smagas komplikācijas – ilgstošs drudzis, akūta nieru mazspēja, hemorāģijas (asins izplūšana caur asinsvadu sieniņām).
* Granulocitārajai anaplazmozei raksturīgi gripai līdzīgi simptomi – drudzis, muskuļu sāpes, galvassāpes, var būt caureja un vemšana.
* Latvijā cilvēku babeziozes gadījumi līdz šim nav konstatēti. Ar babēzijām inficēta suņa organismā masveidā iet bojā eritrocīti, šūnās sāk trūkt skābekļa, rodas stipra intoksikācija, kuras dēļ smagi cieš dzīvnieka iekšējie orgāni.
