Uzmanību, homo sovieticus! Kādēļ 30 gadus pēc PSRS sabrukuma daļa no mums jūt nostalģiju pēc pagātnes? 73
Sanita Grīna, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dokumentālā filma “Homo Sovieticus”, kaut pabeigta jau pagājušajā gadā, pandēmijas dēļ pārcelto pirmizrādi piedzīvoja 23. augustā – “Baltijas ceļa” gadadienā, un dienā, kad, savtīgu populistu sakūdīti, daži tūkstoši Latvijas iedzīvotāju protestēja pret obligāto vakcināciju pret Covid-19 atsevišķu profesiju pārstāvjiem un “situāciju valstī kopumā”.
Filmas kontekstā zīmīgi liekas abi notikumi, jo režisors Ivo Briedis un scenārija autore žurnāliste Rita Ruduša pēta, kādēļ 30 gadus pēc PSRS sabrukuma daļa no mums jūt nostalģiju pēc pagātnes un ilgojas pēc stingras rokas valdības, un ko ar to iesākt?
Filma tapusi studijā “Mistrus Media”, kuras viena no tematiskajām nišām ir augstvērtīgas pētnieciskās dokumentālās filmas par sociāli aktuālām tēmām, atklātām caur oriģinālu personisku prizmu. Studijas pēdējo gadu dokumentālo filmu klāstā ir panākumiem bagātās “Spiegs, kurš mans tēvs” (2019) un “Lustrum” (2018); “Homo Sovieticus” iederīgi papildina šo pašu nosacīto kolekciju. Tās producenti ir Gints Grūbe un Elīna Gediņa-Ducena, kopražotāji filmu studijas “Monoklis” (Lietuva) un “Frame Films” (Čehija).
Filmas scenārija autore Rita Ruduša iepazīstināšanu neprasa – viņas profesionālā biogrāfija ietver darbu gan laikrakstā “Diena” un radio “Brīvā Eiropa”, gan Atvērtās sabiedrības fondā un Baltijas Mediju izcilības centrā, bet visnesenāk – Latvijas Televīzijas programmu daļas direktores amatu.
Savukārt režisors Ivo Briedis jautājumus, kas sabalsojas ar “Homo Sovieticus” tēmām, jau iepriekš ir apsvēris dokumentālajā filmā “Nacionālais pieskāriens” (2014), kurā tāpat netrūka paradoksālu novērojumu. “Homo Sovieticus” operators ir jaunais talants Mārtiņš Jurevics, kura kamera vizuāli izvērš un turpina tēmas, ko šķetina filmas autori, ierāmējot viņus uz joprojām klātesošā arhitektoniskā un sadzīviskā padomju mantojuma fona (gigantiskas blokmājas, kas piepilda visu kadru, neierasta Rīgas panorāma ar Zinātņu akadēmijas augstceltni centrā, tirgus stends Armēnijā, kurā nopērkams VEF radioaparāts, un milicijas “furažka” utt.).
Jāpiemin arī komponists Martins Bjalobžeskis no Lietuvas, kura skaņu partitūra rada te klaustrofobiskas, te draudīgas, te trillera cienīgas noskaņas.
Padomāsim par sevi
Darbs pie filmas “Homo Sovieticus” ildzis vairākus gadus, tās pirmais impulss nācis no portāla “Delfi” galvenā redaktora Ingus Bērziņa, kurš 15 gadu vecumā 1991. gadā bijis viens no krievu TV žurnālista Vladimira Poznera sarunu šova dalībniekiem, kurā viņš ar brūkošās impērijas republiku jauniešiem apsprieda Padomju Savienības nākotni.
Satikšanās ar vairākiem šī raidījuma dalībniekiem 25 gadus vēlāk veido filmas kodolu, tomēr filmas tapšanas gaitā izrādījies, ka tā dēvētais homo sovieticus, ko savulaik nesaudzīgi definējis padomju rakstnieks un disidents Aleksandrs Zinovjevs, ir daudz plašāks fenomens. Galu galā filmu nosacīti veido trīs daļas: pirmajā daļā Briedis un Ruduša sarunājas par savu pieredzi, uzaugot Padomju Savienībā, kā arī par būtisko tēmu, kas lielā mērā joprojām ir tabu mūsu sabiedrībā – par savas ģimenes kolaborāciju jeb vectēviem, kas ticēja un atbalstīja komunisma ideoloģiju.
Otrajā daļā autori mēģina raksturot homo sovieticus jau plašākā mērogā, tiekoties gan ar saviem vienaudžiem, jau minētajiem Poznera diskusijas dalībniekiem, gan šī fenomena pētniekiem; savukārt trešajā paplašina skatījuma apvārsni vēl vairāk, fiksējot padomiskās domāšanas izpausmes mūsdienu pasaulē, arī ārpus bijušā padomju bloka teritorijas jeb, izsakoties viena no filmas varoņu vārdiem, aplūko sekas “padomju biomasas” ieplūšanai Rietumos pēc PSRS sabrukuma. Filmas struktūra pārdomāti balsta tās centrālo secinājumu – pašrefleksija ir pirmais solis, lai sāktu atbrīvoties no padomju mentalitātes.
Jau pašā filmas sākumā Briedis uzskaita īpašības, kas piemīt padomju cilvēkam (un ko saskata pats sevī) – vēlme noslēpties, sarauties, noklusēt, samelot – īpašības, kas ir noderīgas izdzīvošanai totalitārismā, taču demokrātijā kļūst par traucēkli. Šo aprakstu vēlāk papildina un sistematizē citi filmas dalībnieki. Sociologs Ļevs Gudkovs runā par pielāgošanos represīvai sistēmai, kas liek cilvēkam atteikties no atbildības, nodalīt sevi no valsts.
Minētajiem psihes mehānismiem, šķiet, ir liela radniecība ar upura mentalitāti – bezpalīdzības un zaudējuma sajūtu, iesprūšanu pagātnē. Nav pārsteidzoši, ka gadu desmitiem dzīvojot mākslīgi uzturētā karastāvoklī, miera apstākļos dzīve kļūst nepanesama un rodas nepieciešamība atrast jaunu ienaidnieku. Viens no spilgtākajiem piemēriem, kas filmā ilustrē šo tēzi, ir Doņeckas republikas kaujinieks no Latvijas, kurš atzīst, ka, pievienojoties Ukrainas separātistiem, beidzot ir atkal sajuties dzīvs un vajadzīgs.
Pagātne ir tagadne ir nākotne
“Homo Sovieticus” lieliski iezīmē padomju mentalitātes izpausmes mūsdienās, taču maz pievēršas iemesliem, kas īsti ir tas, pēc kā cilvēki ilgojas, gremdējoties nostalģijā par padomju laiku, un kā ir pietrūcis, lai 30 gadu laikā pielāgotos dzīvei demokrātijā. Reducēt to uz nespēju uzņemties atbildību un saprast, ka valsti veido tu pats, būtu pārāk vienkāršota atbilde. Šķiet, komplektā jādomā arī par nespēju vai bailēm prasīt atbildību arī no valsts – kā to saka Gudkovs, ar individuālām pārmaiņām vēl nepietiek, pārmaiņām ir jābūt institucionālām.
Amerikāņu vēsturniece Anne Aplbauma filmā pauž, ka cilvēkiem nepieciešama alternatīva, kas sniedz drošības sajūtu un vienotību. Ir acīmredzams, ka 9. maija gājieni, “nemirstīgo pulka” kustība ir veids, kā homo sovieticus ģenerē trūkstošo kopības un drošības sajūtu vai vismaz tās surogātu, kā to liecina lielā emocionalitāte un afekts, kas ar to saistīts un fiksēts filmas kadros.
Būtu gribējies dzirdēt filmas varoņus reflektējam arī par šo fenomenu – šobrīd šie kadri kalpo vairāk kā uzskatāms pierādījums tam, ka padomju mentalitāte arvien dzīvo un pat dzen jaunus asnus. “Homo Sovieticus” ieskicē arī vairākus paradoksus, kas liek aizdomāties par to, kā padomju mentalitātes negatīvās īpašības varētu transformēt pozitīvā efektā. Piemēram, pasivitāte kļūst par nosacīti lietderīgu īpašību armēņa Tigrana atbildē uz jautājumu, kā cīnīties ar korupciju – vienkārši neiesaistoties tajā.
Tomēr filmas fokusētais skatījums un spēja to saglabāt nebūt nav trūkums; fakts, ka tēmā ir kur izvērsties, tikai apliecina tās svarīgumu un sarežģītību – tā šķetināma pavedienu pa pavedienam. “Homo Sovieticus” piedāvā dažus šādus pavedienus. Mēs katrs varam tēmu turpināt pārdomās un pacietīgās, iejūtīgās sarunās ar saviem tuviniekiem, iedrošinot un atgādinot par sev piemītošo rīcībspēju un to, ka atbildības uzņemšanās ir daļa no pieaugšanas – personīgā un visas sabiedrības mērogā – un tas var būt gluži baudāms process. Gribētos ticēt, ka tam vēl nav par vēlu.
