Katras Saeimā iekļuvušās partijas līderis pelnījis ģenerālpulkveža pakāpi. Egila Līcīša feļetons 18
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsdienās politikas druvā nav nekā svarīgāka kā prasmes oratormākslā, spējas brīvi operēt ar argumentiem un turēties vārdiskā belzienu apmaiņā, un mākas labi izskatīties televīzijas tiešraidē. Lai partijas ievēlētu valsts augstākajā likumdevēja orgānā, ir būtiska Zinātņu akadēmijas atzinība par vislabāk sastādītām programmām, nenāk par skādi apstāklis, ka saraksts ieguvis lielāko punktu skaitu rūpnieku un tirgotāju asociācijas aptaujā vai saņēmis pirmo prīzi Ekonomistu apvienības vērtējumā.
Nereti ir brīži, kad reklamējoties publikas acis priecē eksotiskas dejotājas, lauku muzikantu ansamblīša klātbūtne kampaņā un tautas ieēdināšana no dziļajiem šķīvjiem. Bet izšķirošās tomēr ir līderu runātāju dotības un talants. Piemēram jāmin saskaņiešu jaunieguvums – 3. numurs Rīgas sarakstā, boksa slavenība, pazīstamais klusētājs Mairis Briedis, kurš, kā atvēra muti, tā momentāni kļuva par izcilību un uzlecošu zvaigzni politikas kosmosā.
Daudziem lasītājiem svaigā atmiņā neskaitāmās premjera amata kandidātu uzstāšanās pēdējā priekšvēlēšanu nedēļā, kā partiju frontmeni grupveidā, sakopti, glīti saķemmēti, nomazgāti un uzposti ieradās TV ēteros, lai lietu teleskatītājiem ausī priekšvēlēšanu eliksīru, savstarpēji sacenstos lišķēšanā 30 sekundēs. Analizējot atzīme “teicami” par spēju nosliekt auditoriju sava saraksta pusē priekšvēlēšanu noslēguma fāzē jāliek ZZS Ministru prezidenta amata kandidāta Aivara Lemberga vietā uz debatēm nākušajam Viktoram Valainim. Puisis tiešām malacis.
Kritizēja konstruktīvi un diskutēja daudzpusīgi, iznesa uz saviem pleciem prīmā sasniegumu – apvienības 2.vietu vēlēšanu finišā, par ko biedri parādā milzu pateicību. Diemžēl pēc vēlēšanām labais iespaids sabojāts un reputācija kolosāli samaitāta, jo ko nu vienā laidā dzirdam no jaunā zemsaviešu vadītāja? Aizgūtnēm un ne sliktāku slavināšanu smagos noziegumos pirmajā instancē notiesātajam Aivaram – akurāt kā PSKP XXV kongresa dalībnieku sarīkotus vētrainu aplausu apsveikumus Leonīdam Iļjičam. Mēs bez sava mīļumiņa hūtes vīra ne soli, Ventspils večuks kā teiks, tā būs.
Savukārt “Apvienotā saraksta” listes balsu kopievākums būtu ievērojami lielāks, ja izšķirošajās sabiedriskās TV līderu debatēs šķērsām nebūtu salaidis Ulda Pīlēna aizvietotājs Raimonds Bergmanis, kuram šai reizē nesamais bruņurupucis acīmredzami bija par smagu.
Likās, ka “Latvija pirmajā vietā” valdības galvas amata pretendentu Aināru Šleseru debatēs maisā ienesis un studijā izlaidis populārais čūsku dīdītājs Leons Zviedris. Kā pitons Ainārs bija ieritinājies pie mikrofona, ar smagu, caururbjošu skatienu uzmeklējis otrpus ekrānam drebošos trusīšus, centās tos nohipnotizēt, tūkstoškārt atkārtodams iekaltas frāzes, lai plucinātu valdības autoritāti pa spalviņai.
Ticis pie vārda, “Progresīvo” uz premjerministra amatu virzītais Kaspars Briškens arvien vārījās kā putras grāpis un caurmērā runāja tik taisnas lietas, ka jaunās paaudzes vadonī klausoties, gribējās pirms iemigšanas uzraut “Pele brauc, rati čīkst” un “Aijā, Ancīt, aijā”, līdz no snaudas kārtējoreiz iztraucēja lielgabalskaļas runāšanas meistars Aldis no partijas “Katram un katrai”.
Saeimas tribīnes varonis bombardēja kārtām kā ložberis, strādāja ar snaipervinteni pif-paf un atsevišķiem šāvieniem kā 45. kalibra kolts. Jau likās, brīžiem trāpīja desmitniekā, bet pēcvēlēšanu rīts bijušajam tautas advokātam uzausa netīkami drēgns. Alda runas plūdi nebija atstājuši uz klausītājiem nepieciešamo maģisko iespaidu.
“Attīstībai/Par” premjera amata kandidāta Pabrika kunga runas musturā, kā šķita, štimmē visas notis un aizsardzības ministrs lasa ar militāru precizitāti kā no kara taktiskās vešanas rokasgrāmatas. Tomēr izlēmīgā, bet tā arī par premjeru nekronētā Arta teksts atsitās kā zirņi pret vēlētāju neiecietības sienu.
Pieredzes bagātā politiķa, piemīlīgā Sudrablapsas valdzinājumam padzīvojušās dāmas padevās nepietiekamā skaitā un ar neparedzamu likteņa untumu klasiskā liberāļa vadītais saraksts netika pāri barjerai. Toties “Solidaritātei” pārstāvis Aleksejs Rosļikovs runājamo skaldīja kā malku un, kā teikt, muhļīja, muhļīja, kamēr iemuhļīja savu partiju par parlamentāriešiem.
Tikmēr esošais valdības vadītājs, gaišais cilvēks Krišjānis izlaipoja cauri visam sausām kājām par spīti preses pārstāvju sašutumam par debašu sarīkojumu ignorēšanu.
Summāri septiņu sarakstu pirmie numuri parādīja tautas tribūnu un domātāju talantus un gudrību, ar ko būtu ievērojami arī starp filozofiem Atēnu svētbirzīs. Katram no listes uz Saeimu vilcējiem kā karavadoņiem piešķirama ģenerālpulkveža pakāpe, bet izcilākajiem jādod arī feldmaršala zizlis.
