PLANĒTAS NOSLĒPUMI. Pasaule briesmās – spēku samēri kardināli mainās! Orbāna pravietojums 14
Juris Aplociņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gada vasaras vidū ar atklātu un drosmīgu vēstījumu sabiedrībai uzstājās dažādi vērtētais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, kurš uzsvēra arī iepriekš jau daudzu atzītu analītiķu pausto par to, ka patlaban pasaulē valda nevis vienkārši pamatīgas jukas, bet gan sāk iestāties kārtējais patiešām lielu, neatgriezenisku pārmaiņu laiks. Un vispirms jau tieši ģeopolitiskajā aspektā: viena daļa pasaules cer uz Krievijas novājināšanos un Ķīnas uzrāviena apturēšanu, ne mazāk ir to, kuri gaida ASV visaptverošu sakāvi, un ir pietiekami daudzi, kuri aplūko dažādus drīza Eiropas Savienības sabrukuma scenārijus. Līdz ar to apritē ir neskaitāmu spekulāciju virkne.
Pieminētajā Orbāna vēstījumā, kas daudziem šķita ārkārtīgi neērts un neizdevīgs un kuru mūspusē gan varas pārstāvji, gan viņiem paklausīgie plašsaziņas mediji vienkārši vienprātīgi noklusēja, Ungārijas premjers vispirms jau aicināja savu tautu – ungārus – ļoti nopietni gatavoties sagaidīt 2030. gadu, lai tā joprojām varētu palikt “sekmīgs lokālais izņēmums” laikā, kad plosās globālā vispasaules krīze, kas patlaban visvairāk apdraud Eiropas Savienību un ASV. Cita starpā Orbāns paudis: “Līdz tam laikam Rietumu pasaules problēmas būs samilzušas neatgriezeniski. ASV cietīs ļoti nopietnu un smagu krīzi… Eiropā visās valstīs sagaidāma neizbēgama ekonomiskā lejupslīde, kas tikpat neizbēgami izraisīs dažādas politiskās vētras… Tieši tad mums jābūt lieliskā formā: nepieciešams diplomātisks, ekonomisks, intelektuāls un militārs spēks.”
Tāpat Orbāns aicinājis ungārus, kā līdz šim, iespēt “turēties atstatus no kara, migrācijas, genderās bezprātīgās visatļautības, globālās nodokļu sistēmas un Eiropas kopīgās recesijas”. Orbāna pasludinātajā “izņēmumā” uzsvērta ģimene kā sabiedrības pamats, garīgie avoti un nacionālās ambīcijas, kā arī ārvalstu kapitāla piesaiste ne tikai no Rietumiem, bet arī no Austrumiem. Vārdu sakot, perspektīvas rūpes par savu valsti.
Tiesa, vispār jau Orbāns tur sarunāja vēl arī daudz kā tāda, par ko viena daļa pašpārliecināto un savas vienīgās patiesības paudēju sajūsminās, bet cita daļa pašpārliecināto un citas vienīgās patiesības paudēju niknumā viebj degunus. Bet par to varbūt kādu citu reizi, kad pienāks laiks tomēr pilnīgi visiem atzīt, ka šajā pasaulē jau sen itin nekas vairs nav un nemaz nevar būt aprobežoti viennozīmīgs.
Pasaules kārtība jau tagad ir mainījusies
Kopš nesena laika vairākums pasaules ietekmīgāko analītiķu ir vienisprātis par to, ka jau nākamās desmitgades laikā pasaules arēnā būs divi pilnībā līdzvērtīgi spēlētāji – ASV un Ķīna. Lai gan vienlaikus neatvairāmi turpinās pieaugt arī dažādu reģionālo spēlētāju ietekme uz globālajiem procesiem, savukārt Eirāzija pilnībā kļūs par pasaules stratēģisko pievilkšanas punktu.
Tāpat bažīgi pausts, ka diemžēl joprojām pilnībā neprognozējamus rezultātus var sagaidīt no atjaunotās ASV un Krievijas bruņošanās sacīkstes. Nav izslēdzams, ka tādējādi varētu uzrasties ieroči un kaujas sistēmas, kas jau vairs absolūti nepakļaujas nekādiem iegrožojumiem. Tas ir viens no galvenajiem pārrēķināšanās riska faktoriem, kas var izprovocēt vairāk nekā nopietnu globālu bruņoto konfliktu.
Katrā ziņā jau tagad pilnā sparā risinās procesi, kas gluži noteikti atbalsosies nosacītajā laikmetu griežu “kontrolpunktā” – 2030. gadā. Līdz tam laikam lielākajā daļā pasaules valstu būs pilnībā nomainījušās politisko līderu paaudzes, tādējādi varu savās rokās pārņems cilvēki, kuru apziņa formējusies jau 21. gadsimtā. Tie būs ļaudis, kuri “neko neatceras par auksto karu, tāpēc ļoti daudz ko gribēs mainīt”. Tostarp tieši Ķīnas nostiprināšanās līderpozīcijās ne tikai ekonomiskajā, bet arī tehnoloģiskā potenciāla un daudzu citu būtisko parametru izpratnē kļūšot par galveno un izšķirošo tuvākās desmitgades notikumu.
Katrā ziņā analītiķi paredz gluži skaidri, ka spēku samērs pasaulē izmainīsies ļoti kardināli. Vēl līdz šaubīgajiem notikumiem saistībā ar izsludināto koronavīrusa pandēmiju pārsvarā mēļoja, ka Ķīna ekonomikas apjomos dolāru izpausmē apsteigs ASV līdz 2035. gadam. Taču pēc šā pandēmijas viļņa, no kura ASV iznira ne gluži pievilcīgā un cienīgā paskatā kopā ar virkni dažādu savu iekšējo problēmu, šīs prognozes tagad koriģētas par labu ķīniešu attīstības tempu paātrinājumam, tādējādi pārliecinoši paužot par pasaules līderu nomaiņu jau 2030. gadā vai pat vispār vēl ātrāk.
Lielākā daļa analītiķu uzskata, ka iepriekšējās tā dēvētās vienpolārās pasaules jau tagad vairs neesot, savukārt 2030. gadā tādu neviens pat lāgā nespēs atcerēties. ASV un Eiropai sliktākais esot tas, ka tās absolūti negatavojās nopietnai ekonomiskajai krīzei, jo tur visus apmierināja pastāvošā, pašu iedibinātā konfigurācija, kuru gan tagad viņi paši arī ir pakāpeniski sagrāvuši. Iespējams, daudzi nemaz nebrīnīsies pat par krietnu Eiropas Savienības dalībvalstu sarukumu un ļoti nopietnām pārmaiņām līdzīgā aspektā ASV.
Turklāt vēl bez tā līdz 2030. gadam planēta būs pārkāpusi noteiktu klimata izmaiņu robežu, kas arī būs viens no izšķirošajiem nākamās desmitgades raksturlielumiem. Lielākā daļa attiecīgo prognožu pauž par to, ka jau šā gadsimta vidusdaļā cilvēce būs spiesta atzīt: tās spēkos nav noturēt vidējās temperatūras paaugstināšanos tikai 1–1,5 Celsija grādu ietvaros. Un tas jau ir iemesls gaidīt nopietnas globālās problēmas. Līdz ar visiem citiem sagaidāmajiem notikumiem tā patiešām būs nopietna svītra, par kuru Viktoram Orbānam, visdrīzāk, ir absolūta taisnība: aiz tās sāksies pilnībā cita dzīve.
Krusts pāri Eiropai
Un vēl. Varbūt daudziem ar konkrēto problēmu vēl ne gluži labi pazīstamiem ļaudīm varētu šķist nesaprotamas Viktora Orbāna paustās bažas saistībā ar migrāciju, taču, izrādās, jau 2016. gadā Eiropas demogrāfu sastādītajos grafikos uzradās skaidri saskatāms “Eiropas krusts”: lejup ejošā dzimstības līkne krustoja migrācijas pieauguma līkni. Proti, kopš tā mirkļa Eiropas iedzīvotāju skaita pieaugumu šim kontinentam sācis nodrošināt svešu tautu pieplūdums.
Nesen Eurostat publicēja biedējošu statistiku. Un tajā, pat nemaz neņemot vērā Britānijas “bēgšanu no grimstošā kuģa”, 2020. gadā pirmo reizi Eiropas kopējais iedzīvotāju skaits samazinājās – par 312 000 cilvēku. Arī neskatoties uz to, ka kopš 1960. gada tas bija neapturami pieaudzis, šajā laika posmā palielinoties kopumā par 96 miljoniem cilvēku. Tiesa, vēstīts arī par to, ka šajā aspektā ar nākamo desmitgadi saistītās prognozes nemaz nav tik skumjas un biedējošas: 2020. gadā Eiropas Savienības iedzīvotāju kopskaits bija 447 miljoni, un līdz 2040. gadam tas vēl turpināšot pieaugt un sasniegs 528 miljonus. Taču…
Šīs prognozes nelaime ir tā, ka tajā nav ņemti vērā iespējamie kari, pandēmijas un ekonomiskās krīzes. Un tās ir bedres, kurās slimā večiņa Eiropa sākusi ieklupt aizvien biežāk, un tai sāk kļūt aizvien grūtāk atkal uzslieties kājās pēc katra tāda kritiena. Katrā ziņā pēc 2040. gada pat visoptimistiskākās prognozes itin nemaz neizskatās rožainas. Kaut vai tāpēc, ka tās paredz: iedzīvotāju skaits puslīdz noturēsies galvenokārt tāpēc, ka pieaugs cilvēku dzīves ilgums, kas sasniegs vismaz 90 gadus, un tam diemžēl nebūs nekādas saistības ar dzimstības pieaugumu, proti, tā, kā tam vajadzētu būt. Un līdz 2080. gadam (pat ja nebūs globālu katastrofu un epidēmiju) Eiropas iedzīvotāju kopskaits sāks mazināties, vispirms krītoties vismaz par 10 miljoniem. Iedzīvotāji turpinās “kvalitatīvi novecot”, savukārt dzimstība turpinās sarukt.
No analītiķiem un pētniekiem cenšas daudz neatpalikt arī pareģotāji. Piemēram, viens no pazīstamākajiem amerikāņu okultistiem Edgars Keisijs, kurš iedēvēts par “gulošo pravieti”, jau pagājušā gadsimta 50. gados runāja par to, ka “Eiropa pilnībā iztukšosies, bet tās ielās atnāks pilnībā citas ticības ļaudis, Eiropas ielās sāksies slaktiņi, bagātās pilsētas pārvērtīsies graustos, un viss sāksies ar to, ka eiropieši sadūšosies uzsākt karu ar Krieviju”…
Patlabanējo reāliju kontekstā šo pravietojumu līdzīgi mūspuses plašsaziņas līdzekļu manierei varēja pat nemaz nepieminēt, taču zīmīgi, ka arī bulgāru gaišreģe Vanga savulaik paudusi par to, ka “Eiropā nebūs kam dzemdēt un nebūs arī vajadzības”. Un patiešām: pētījumos esot konstatēts, ka mūsdienās daudzi vācieši, franči, itāļi un arī citu tautu pārstāvji atklāti atzinuši, ka principā zaudējuši to, ko varētu uzskatīt par dzīves jēgu, jo “viņu bērni tāpat neko nelems un pasaulē tāpat ir pārāk daudz cilvēku”…
Eiropas Savienība jau tagad nes divus “krustus”: dzimstības samazināšanos un mirstības palielināšanos. Minēts, ka salīdzinājumā ar to pašu 1960. gadu, kad Eiropā piedzima 6,5 miljoni bērnu un nomira 3,5 miljoni cilvēku, 2020. gadā kopējais iedzīvotāju skaits bija jau samazinājies par 1,1 miljonu. Visu pārējo puslīdz kompensējot migranti. Un katrā ziņā Eiropā kļūst aizvien mazāk tieši jaunatnes.
Tāpat aprēķināts, ka tikai šā gadsimta divās desmitgadēs Eiropas iedzīvotāji kļuvuši vecāki vidēji par pieciem gadiem. Vēl 2000. gadā vidējais eiropiešu vecums bija 38 gadi, taču šodien katrs otrais Eiropas iedzīvotājs esot vecāks par 43 gadiem. Un tas nozīmē, ka visiem kara iecerētājiem un plānotājiem jārēķinās ar skaudro faktu: nebūs ko iesaukt dienestā, tāpēc armijā būs jāņem pensionāri!
“Eiropas apvienotie izmirāti”
Eurostat, dažādi citi avoti un atsevišķi pētnieki apstiprinājuši, ka patlaban par tām Eiropas valstīm, kurās dzīvo vidēji visvecākā sabiedrība, uzskatāmas: Itālija (vidējais vecums 47 gadi), Vācija (46), Grieķija un Bulgārija (45). Par 65 gadiem vecāku cilvēku īpatsvars ļoti liels ir Somijā (22%), Horvātijā (21%), Latvijā, Igaunijā, Slovēnijā un Francijā (20%).
Un katrā ziņā vislielākās demogrāfiskās problēmas skārušas tieši Austrumeiropas valstis. Šajā ziņā pastarīšu lokam pieskaitāmas Ungārija, Bulgārija, Rumānija, Horvātija, Lietuva un arī Latvija. Pēdējo desmit gadu laikā horvātu kļuvis par 300 000 mazāk, un tikpat liels zudums esot arī Latvijai. Savukārt Lietuvā šis rādītājs jau esot sasniedzis 440 000, bet Bulgārijā – 527 000.
Virkne pētnieku prognozējuši, ka līdz 21. gadsimta beigām, piemēram, Baltijas teritoriju iedzīvotāju skaits būs samazinājies vismaz par 50%. Izmirs? Kas zina… Bulgārijā un Rumānijā tie būšot 30%, savukārt horvātu un ungāru kļūs vismaz par 25% mazāk. Un turklāt tā tas vēl būšot tikai tad, ja nebūs karu. Tostarp austriešu gaišreģis Odfons Verdenbergs jau pagājušā gadsimta 90. gados pareģoja Eiropai baisi iztukšojošu karu, ko pavadīs lokāli pilsoniskie konflikti, dumpji un apvērsumi. Viņaprāt, tā visa rezultātā visvairāk iztukšošoties Austrija un Vācija.
Taču pat arī tajā gadījumā, ja nebūs globāla kara, pētnieki pauduši, ka, piemēram, Spānijas iedzīvotāju skaits samazināšoties no 46 miljoniem līdz 33, Vācijā “pazudīšot” vismaz 10 miljoni, bet Itālijā – 21 miljons. Proti, šie cilvēki vienkārši paši aizies. Bet, ja tomēr būs karš, situācija veidošoties jau patiešām katastrofāla.
Austrumeiropas skumjā prognoze
Pētnieku prognozes pauž, ka nopietna “izmiršana” skaršot arī Poliju – līdz gadsimta beigām no patlabanējiem 38 miljoniem palikšot labākajā gadījumā tikai 23 miljoni. Arī neskatoties uz to, ka šodien Polijā vēl ir salīdzinoši liels jaunu cilvēku īpatsvars. Bet ar demogrāfiju tur tomēr arī ir vāji: kopš laika Polijas iedzīvotāju skaits sācis sarukt vidēji par 25 000 katru gadu.
Par šādām un līdzīgām problēmām Poliju brīdinājuši ne tikai mūsdienu analītiķi un pētnieki, bet arī viņu pašmāju gaišreģis Kšištofs Jackovskis, kurš vēl pirms koronavīrusa pandēmijas paudis, ka valsts vadība 2022. gadā pieļaus virkni nopietnu kļūdu, kā rezultātā Polijas iedzīvotāju skaits sāks strauji mazināties. Sevišķi cietīšot valsts dienvidu teritorijas, kuras Polija pat vispār varot zaudēt, savukārt tās rietumu daļu masveidīgi sākšot “apgūt” vācieši, kuriem, visdrīzāk, nāksies mukt no kaut kādām politiskām kataklizmām. Katrā ziņā iedzimto poļu Polijā palikšot jau tik maz, ka valsts pilnībā pāriešot svešā pārvaldībā (nedodot tiešu mājienu, kas varētu būt šis svešinieks).
Savukārt Rumānijā līdz gadsimta beigām būšot par 8 miljoniem iedzīvotāju mazāk. Bulgārijā – par 3,5 (gluži matemātiski – uz pusi!), Ungārijā – par 3, Slovākijā – par 1,6. Tāpat, kā tas ir tagad, viss saglabāšoties Čehijā – aptuveni 10 miljoni iedzīvotāju. Līdzīgu bezzaudējuma variantu demogrāfi pareģojuši arī Francijai – līdz gadsimta beigām tur joprojām būšot vismaz 65 miljoni iedzīvotāju. Tiesa, jautājums ir ļoti būtisks: vai tie visi patiešām būs franči? Starp citu, izrādās, tieši to pašu esot pamats jautāt par Čehiju…
“Parīzes Dievmātes mošeja”
Patlaban viss liecina, ka Eiropas tagadējiem pārvaldītājiem ir gluži vienaldzīgs fakts, ka migrantiem no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas ir absolūti atšķirīgas kultūras tradīcijas. Visdrīzāk, tieši ar viņu pieplūdumu un augstajiem dzimstības rādītājiem varas pārstāvji cer labot situāciju ar savas pamatnācijas “laisko un negribīgo vairošanos”. Un tam par labu liecinot virkne grūti apšaubāmu faktu. Pētnieki aprēķinājuši, ka vismaz 20% no visiem Eiropas jaundzimušajiem ir tieši migrantu pienesums! Ja divas eiropiešu sievietes visas savas dzīves laikā laiž pasaulē kopā trīs bērnus, tad divas migrantes piedzemdē vismaz piecus. Un tas nozīmē, ka pamatiedzīvotāju skaits turpinās katastrofāli samazināties, savukārt migrantu un viņu pēcnācēju pulks tikpat strauji pieaugs. Turklāt ir arī tādi pētnieki, kuri pareģojuši jau gaužām nelāgo – pavisam drīz tumšādaino migrantu kopējais skaits Eiropā sasniegs vismaz 500 miljonus!
Un nav noslēpums, ka dažādos veidos migranti turpina ieplūst Eiropā. Tieši par to kārtējo reizi atgādinājis Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns. Zināms, ka 2014. gadā Eiropā piedzima tikai par aptuveni 160 000 cilvēku vairāk, nekā nomira. Toties ieradušies esot vismaz 930 000 migrantu. Bet vispār kopš 1985. gada Eiropā esot ieradušies aptuveni 35 miljoni migrantu no Austrumiem un Āfrikas. Faktiski viena atsevišķa liela valsts, piemēram, Polija iedzīvotāju skaita ziņā! Turklāt tie nav tā dēvējamie bēgļi, kuri it kā mūk no kara, bet vienkārši jauni, spēcīgi cilvēki, kuri izrādījušies lieki savās paputinātajās sabiedrībās. Grūti spriest, vai viņiem patiešām ir slepens nolūks te atriebties, taču katrā ziņā viņi līdz kaulam neieredz eiropiešus un galvenokārt jau tieši amerikāņus par to, ko tie izdarījuši ar viņu dzimteni.
Pagaidām Eiropai vēl puslīdz izdodas viņus “atšķaidīt” pamatiedzīvotāju masā, taču realitātē jau tagad esot uzradies spēks, kas var teju vai vienā acumirklī izmainīt uzreiz vesela kontinenta vēstures gaitu. Saistībā ar to jāatceras arī katoļu garīdznieka Žila Kurikjē 19. gadsimtā paustais pareģojums: “Ienaidnieks no Austrumiem pārpildīs mūsu pilsētas. Ļaudis vakaros vēl ies cits pie cita ciemos un vēl plānos nākotni, bet no rīta pilsētas jau savās rokās būs sagrābuši cittautieši, un tad būs bēdas sievām un mātēm: viņas redzēs, kā laukumos nokauj viņu bērnus!”
Iespējams, šajā gadījumā galvenā problēma ir tā, ka Eiropa kategoriski atteikusies pat mēģināt integrēt Austrumus un Rietumus. Varbūt ne gluži tā, kā to mēģināja darīt PSRS – arī tas tomēr nesanāca pietiekami pozitīvs piemērs. Bet nu tomēr – kaut kādiem labiem nolūkiem šajā ziņā vajadzētu būt. Taču tā vietā var redzēt, ka Eiropas kultūras dominējošā plūsma cenšas darīt visu iespējamo, lai visas pasaules musulmaņi un vispār citādi dzīvojošie un domājošie viņus nicinātu. Proti, kā postulējuši atsevišķi analītiķi un pētnieki – Rietumu galvenā kļūda ir tā, ka tie atteikušies pieslieties laikmeta tendencēm sabiedrības attīstībā un sākuši veidot savdabīgus agresīvus anklāvus savās galvaspilsētās.
