Pacientu pieredze 1
Latvijā bija grūti atrast cilvēkus, kuri vēlētos stāstīt par pārdzīvotajiem traucējumiem, tāpēc ieskatam piedāvāju kādā ASV interneta forumā atrodamos pieredzes stāstus.
Uzmācīgas domas un panikas lēkmes
Danija Džordana (30) ir tehniskā atbalsta speciāliste no Kalifornijas un ar OKT slimo jau kopš mazotnes, bet pie ārsta vērsusies tikai nesen. Pirms tam viņa par šādiem traucējumiem neko nebija dzirdējusi, tomēr bērnībā veikusi neparastus rituālus, kas saglabājušies līdz pat šodienai.
“Man atkārtoti nāk prātā nepatīkamas ainas un tēli, briesmīgi scenāriji, piemēram, uz ielas šķiet, ka visas apkārtējās mašīnas man uzbrauks. Regulāri iztēlojos, ka nomiršu vai ka nomirs kāds no man tuvajiem cilvēkiem. Iedomājos arī to, kāds varētu būt nāves iemesls. Kad nejūtos labi, šķiet, varētu nodarīt kādam pāri. Ejot pa ielu, izvairos no plaisām asfaltā, citādi ar manu ģimeni vai apkārt esošo notiks kaut kas briesmīgs. Ja esmu kapsētas tuvumā, es aizturu elpu, pretējā gadījumā gaidāms kaut kas slikts. Kad man paredzēta intervija vai jauns biznesa projekts, es par to nekad nestāstu tuvajiem cilvēkiem, citādi šķiet, ka nekas neizdosies,” savā pieredzē dalās Danija.
Ikdienas bažas un uzmācīgās domas ietekmē viņas attiecības un dzīves kvalitāti. Tuvinieki uzskata, ka Danija pārāk daudz uztraucas par sīkumiem. “Ir dienas, kad nevaru braukt ar mašīnu, jo sākas panikas lēkmes, nemiers un sirdsklauves. Esmu lietojusi dažādus medikamentus, tomēr tie man lika justies kā zombijam, nevēlos būt atkarīga no zālēm. Esmu apmeklējusi divus psihiatrus, divus psihologus un vienu terapeitu, bet ir ļoti grūti atrast piemērotu speciālistu. Patlaban apmeklēju psihologu un pēc vizītēm jūtos mazliet labāk,” atzīst sieviete.
Danijai mazai esot, izšķīrās viņas vecāki un meitene baidījās, ka viens no vecākiem, pie kura viņa nedzīvos, nomirs. Šajā laikā sākās arī citi ieradumi – elpas aizturēšana, iešana apkārt plaisām.
Piecpadsmit gadu vecumā viņa iekļuva nopietnā autoavārijā. Vēlāk pārvācās uz citu pilsētu, izveidoja attiecības, kuras ar laiku kļuva vardarbīgas. “Šķiet, ka situācija pasliktinājās līdz ar augošo stresu, pienākumiem un atbildību. Tobrīd es saņēmos aiziet pie ārsta, jo man bija depresija, sākās panikas lēkmes, kā arī vēlējos saprast, kāpēc sevi pakļauju vardarbībai. Noskaidrojās, ka man ir OKT. Šī problēma aizņem aptuveni 60% no manas dienas. Protams, ir labās un sliktās dienas. Bija laiks, kad apmeklēju kikboksa nodarbības un sērfoju – tas palīdzēja pārvarēt dusmas. Tomēr pēc lūzuma, ko guvu vardarbīgajās attiecībās, vairs nespēju nodarboties ar ekstrēmiem sporta veidiem,” stāsta sieviete. Viņa cer, ka nākotnē iemācīsies bez zālēm sadzīvot ar savu slimību.
Vienmēr līdzi salvetes un dezinfekcijas gels
Pavisam nesen savu slimību atklājusi arī 23 gadus vecā Kellija Peisija no Eseksas. Viņai OKT izpaužas kā nemitīga tīrīšana un priekšmetu novietošana tiem paredzētajā vietā. Kellijai tikai nupat noteikta diagnoze, kā arī uzsākta ārstēšana ar zālēm, tomēr to iedarbība vēl nav novērota. Uzkopšana viņai aizņem trīs stundas dienā ārpus darba laika. Ar laiku viss pasliktinājies.
“Es vienmēr vai nu kaut ko tīru, vai kārtoju. Lai varētu atpūsties, man vispirms viss jāpārbauda un jāsakopj. Pirms izeju no mājas, es vismaz septiņas reizes pārliecinos, vai viss ir izdarīts, paņemts līdzi un izslēgts. Kad aizeju pie kāda ciemos, pamanu nenotīrītas vietas. Man vienmēr līdzi ir salvetes un roku dezinfekcijas gels. Lai satvertu rokturus vai turētu rokās somas, maisiņus, man vispirms jāuzvelk cimdi,” stāsta jaunā sieviete.
Kellija gaida rindā uz psihologa konsultācijām un lieto antidepresantus. Uzmācīgās domas viņa cenšas novērst, skatoties filmas un socializējoties. Draugi par viņas traucējumiem zina un ir pieņēmuši viņu tādu, kāda ir.
Konsultants JEVGEŅIJS IZNOVS, psihiatrs, miega speciālists
