Metode, kas var pat palīdzēt atklāt noziegumus. Anitas Milleres ceļš līdz grafoloģijai 0
Biznesa veiksme burta “b” līkumā, atmiņas punktā virs “i”, sabiedriskā dzīve “s” kājiņā, attiecības ar pretējo dzimumu “g” locījumā, erudīcija garumzīmēs. Vai iespējams tikai pēc rokraksta atklāt cilvēka būtību? Un – vai iespējams caur rokrakstu to mainīt?
Kā kļūt par grafoloģi
Anitas Milleres gadījumā stāsts sākās tā – trīsbērnu ģimenē stingri audzināta (saimniecība, lopi, biešu un kartupeļu vagas, traktori, labas sekmes, nekādu vaļību) lauku meitene 15 gados nokļūst Rīgā, 19. arodvidusskolā, starp topošajiem biroja darba organizētājiem, un viņai atveras pasaule ar visiem tās vilinājumiem. Draudzīgā, zinātkārā iedaba ļauj būt ieredzētai gan pareizo, gan dumpīgo vidū. Nepareizie vilina vairāk. “Viņi bija drosmīgāki, gāja pāri robežām, citādi raudzījās uz dzīvi, un man patika viņus pētīt,” atceras Anita.
Meitenei, kas prot izlikt kārtis, ir piekritēji gan kojās, gan vecāko kursu vidū, gan kompānijās.
“Mani respektēja. Ja teicu, ka nedzeršu, nepīpēšu un nelietošu, man neviens virsū nebāzās.”
Taču reiz pareizā meitene neriktīgā kompānijā gadījās nepareizā vietā Vecrīgā. Sanācis jandāliņš, policija savākusi visus nešķirojot. “Man bija sešpadsmit, nepilngadīga, pārbijusies. Mūs pratina, saka – jāsauc vecāki. Es, lūpas sakniebusi, – sauciet, es neko neesmu izdarījusi. Tur tieši trāpījās Anatolijs, psihiatrs no Maskavas, kurš pētīja bērnu uzmanības deficīta sindromu. Viņš bija runājis ar pārējiem bērniem, un viņu ieintriģēja mans runasveids. “Klausies, tev ir labākas zināšanas, tu esi daudz gudrāka. Es tev došu iespēju mācīties, taču tev būs man jāpalīdz. Kas tevi interesē?” Sākām runāt par psiholoģiju, biju lasījusi par grafoloģiju, saku – man tie burti…
Man uzdeva sekmīgi pabeigt vidusskolu. Pēc tam 2001. gadā sāku studēt psiholoģiju – ne vairs Latvijā, jo Anatolijs uzskatīja, ka te nevar iegūt labu izglītību šajā jomā. Viņš, krievs būdams, pasniedz Anglijā. Pateicoties viņam, nokļuvu Kembridžas grafoloģijas skolā, tur pabeidzu koledžu, paralēli studēju psiholoģiju Londonas Metropoles universitātē.
Sapratu – jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas, ir jāmācās tālāk. Studēju psihiatriju, psihoterapiju – mums daudz mācīja medicīnisko pusi, tomēr mediķe neesmu. Kad salīdzinu, kā Latvijā māca psihoterapiju…
Mums bija jāiziet pilnīgi visas terapijas, jāapgūst un jāizmēģina, jānotestē, jāsagaršo, kas ir kas, lai zinātu, ko ieteikt pacientam.
Tika iedzīts princips: ja nespēj sakārtot pāra attiecības, te nav ko darīt; ja nespēj sasniegt pozitīvu rezultātu ceturtajā vizītē, jums jāšķiras, nav jēgas turpināt sadarbību; ja paša ģimene ir nekāda, kā tu vari palīdzēt otram?
Te ir pretēji – māca tie, kuri to nedrīkstētu darīt. Bija grūti pieņemt šejienes likumus, nolēmu – nepraktizēšu kā psiholoģe, bet kā grafoloģe, taču sastapos ar klaju nezināšanu. Grafoloģiju saistīja ar mākslu, kaligrāfiju, zīlēšanu, rokrakstu salīdzināšanu, tikai ne ar to, ko es gribēju cilvēkiem stāstīt.
Latvijā mūsu nav daudz: Arvīds Plaudis, Kārlis Šulcs, dažas nopietnas meitenes, taču tādu – ar pamatīgu akadēmisko izglītību un specializāciju psiholoģijā – nav. Esmu vairākās asociācijās, strādāju pie jauniem pētījumiem, cenšos šajos jautājumos izglītot sabiedrību, taču nemitīgi saņemu punus un grūdienus – kur lien?
Tad nolēmu – ja ne, tad ne, un sāku darboties starptautiskajā tirgū: Kanāda, Amerika, Vācija, Šveice, Zviedrija, Krievija. Viņiem vajadzēja, viņi novērtēja. Strādāju paralēli par pārdošanas menedžeri un vadītāju medicīnas nozarē. Gan galus savilku, gan bērnus izskoloju.”
Sākt visu no jauna
Pārmaiņas apziņā nākušas līdz ar smagu slimību un dramatiskām prognozēm. Ārsts teicis – tu esi jauna, vari izķepuroties, taču Latvijā tevi neizārstēs. Palīdzējis profesors, kurš Anitai jau reiz parādījis ceļu. Viņa iekļuvusi eksperimentālā programmā Maskavā, ārstējusies, un slimība atkāpusies.
“Kad saņēmu analīzes – viss būs labi, uztaisīju tetovējumu kā simbolisku atgādinājumu, ka vienmēr visu var sākt no jauna.”
Smeldzīga nianse – Anitas vecāki meitas studiju priekšmetu tā arī nav uzzinājuši. Viņu attieksme bijusi aizspriedumaina: psiholoģiju studē tikai psihopāti, bet grafoloģija nav nekāda zinātne, bet paša nelabā mācība. Negribēdama strīdēties un sāpināt padzīvojušos vecākus, vaicāta, ko tad Rīgā studē, Anita atbildējusi – mārketingu. Ar laiku sapratusi – bāc, kaut kas taču par to jāzina! – iestājusies mārketingā un pabeigusi. “Diploms ir. Labi, klīnikā strādājot, noderēja.”
Kasīties nav jēgas, ej un strādā!
“Sapratu, ka savu unikālo izglītību nedrīkstu atstāt novārtā, un ar švunku sāku likt reklāmas – draugos, feisbukā. Pēdējos divus gadus beidzot jūtu – cilvēki sāk apjaust, ko tas nozīmē.
Nesen gan kāds praktizējošs mācītājs mani nolamāja par raganu (mati sarkani, acis zaļas!) un izmeta – jums noteikti ir melns kaķis un pūces.
Jā, kaķis man ir, taču brūns, arī pūces patīk.”
Anita uzsver – maldīgais iespaids par grafoloģiju radies no interneta, to dēvē par pseidozinātni. Vēsturiski grafoloģija attīstījusies divējādi – holistiskā (emocionālā) un integratīvā (analītiskā).
Holistiskā grafoloģija vairāk vēsta par rokrakstu emociju aspektā (taču emocijas mainās, rezultāti bieži ir neprecīzi). Šie grafologi labprāt piedalās šovos un eksperimentos; viens no jājamzirdziņiem – paraksts par cilvēku pasaka visu. “Bet tas nav iespējams, jo paraksts ir tas, kā es sevi prezentēju, nevis kas es esmu. Šādi grafoloģija tiek diskreditēta.
Kad asociācijā prasīju, kāpēc tas tiek pieļauts, to ir viegli apstrīdēt un apgāzt, jo eksistē nopietnu grafologu pētījumi un secinājumi, man skaidri un gaiši pateica – nav jēgas kasīties, vienkārši strādā! Sapratu – nestrīdēšos, bet pierādīšu! Iedod man savu rokrakstu, izstāstīšu, kāds esi, tālāk spried pats – tā ir vai nav.”
Anitas lauciņš – integratīvā grafoloģija. Tas ir zinātnisks, analītisks psiholoģijas atzars, radies vācu psihiatriskajās klīnikās, lai palīdzētu maniākālās depresijas un citu psihisko slimību pacientiem. Ātri atklājies, ka metodes lieliski noder arī citās jomās: personālvadībā, kriminālistikā, slimību diagnostikā, fiziskās, emocionālās un psiholoģiskās veselības uzlabošanā, cīņā ar kompleksiem, pāru, vecāku un bērnu attiecību strupceļos.
Precīzs instruments vai bīstams ierocis?
Varbūt ir vienkāršāk – ne vienmēr viss vajadzīgs visiem? Sevišķi tik specifiskas zināšanas, kas var būt gan smalks instruments, gan bīstams ierocis (kā savulaik neirolingvistiskā programmēšana jeb NLP) – var palīdzēt un var kaitēt.
“Nopietnos mācību materiālus ļoti kontrolē un uz āru nedod, grafologiem eksistē stingrs ētikas kodekss un likumi, ko nedrīkst pārkāpt.
Nedrīkst darīt ļaunu. Jautājums – vai to zina un ievēro interneta grafologi?
Noteikti uzmanīgi jātausta un jāskatās, kam ko māci. Ir gadījies – pretī cilvēks, kura nolūki nav tie pozitīvākie, jo viņš grib manipulēt un pazemot. Tad es nestrādāju.”
Kā rīkojas grafologs, ieraugot klienta rokrakstā agresiju, vardarbību, apzinātu riebeklību. Saka acīs?
“Jā, tikai piedomāju, kā – politkorektāk vai pa tiešo. Ir bijis, ka cilvēks izrauj rokrakstu – paldies, tālāk nevajag; ir, kas sarkst un bālē; ir, kas atzīst – nespēju uz tevi skatīties, tu par mani zini visu.”
Ķecerīga doma – ko teiktu grafologi, izanalizējot mūsu varnešu rokrakstus? Cik piemēroti viņi izrādītos savam amatam? Anita smejas: “Esmu pārliecināta, lielākajai daļai tur vispār nevajadzētu atrasties vai strādāt ar cilvēkiem. Tieši tāpēc valstsvīri visos laikos ir slēpuši savus rokrakstus, jo labs analītiķis ne tikai pateiktu – karalis ir pliks, bet arī atklātu, kas notiek viņa galvā.”
Vai ar rokraksta vingrinājumiem iespējams mainīt raksturu, atsevišķas īpašības, sakārtot domāšanu, atgūt līdzsvaru? Vai, iemācoties rakstīt citādi sliktās atmiņas burtus, agresijas burtus, pretējā dzimuma nepatikas burtus, to var izmainīt?
“Jā, bet tas ir ilgstošs darbs ar sevi – 1,5–2 mēnešus ik dienu 15 minūtes darot, kā vajag, un piedomājot, faktiski – sevi pārprogrammējot. Rakstīšana ar roku, tāpat kā sīkdarbiņi, uzlabo koncentrēšanās spējas, motoriku, dod impulsus smadzenēm.
Agrāk šo funkciju veica glītrakstīšana – pareizi veidojot burtus, formējās arī domāšana un raksturs.
Vēlāk ikviens rokraksts izvēršas unikāli. Jā, starp citu, tie kaligrāfiskie un salasāmie nebūt nav tie skaistākie, tāpat kā glīts rokraksts vēl nebūt neliecina, ka rakstītājs ir labs, gaišs cilvēks.”
Mīti par grafoloģiju un rokrakstiem
Vai mūsdienās kāds vēl raksta ar roku?
Pēc rokraksta un paraksta var noteikt dzimumu, vecumu, reliģiskos vai politiskos uzskatus, tautību, profesiju, nākotni utt.
Skaists rokraksts ir labi salasāms.
Sliktiem cilvēkiem ir neglīts rokraksts, un otrādi.
Ko spēj grafologs?
Vienā teikumā: grafoloģija ir zinātne, kas pēta rokraksta un cilvēka rakstura likumsakarības un spēj pēc tā noteikt viņa uzvedību miera un stresa brīžos.
Vai grafoloģija ir esošo psiholoģijas virzienu papildelements vai pamatīgs stūrakmens celtnē? “Noteikti stūrakmens!” Anita stingri nosaka. “Man nav jānopratina cilvēks, pietiek ar rokrakstu, lai saprastu, uz ko viņš spējīgs, kādi viņa talanti, vājās vietas un noslieces, kādiem cilvēkiem viņš atvērsies, pret kuriem būs noraidošs. Mūsu valstī gan to neatzīst, bet tas jau ir cits stāsts.”
Izprast sevi. Analizējot cilvēka rokrakstu pēc burtu veidojuma, ekspresijas, leņķiem, slīpuma, rakstīšanas tempa, akurātības, uzspiediena, mākslinieciskuma un entajiem kritērijiem, grafologs redz cilvēka rakstura īpašības, veselības stāvokli, kompleksus, emocionālās un intīmās pasaules līdzsvaru, garīgumu, nepieciešamību pēc fiziska darba vai sporta.
Arī kritiskos punktus: agresiju, vardarbību, seksuālas novirzes, tieksmi uz risku un likumpārkāpumiem. Ieraugot sevi no malas, cilvēks var mainīties, kļūt labāks. No otras puses, tas palīdz elastīgāk pieņemt apkārtējos cilvēkus.
Attiecību lietas. Zinot otra īpatnības, vieglāk saprasties, izvairīties no konfliktiem, atrast problēmu sakni (nerunāšana un neklausīšanās!). Izprotot otra raksturu, seksuālās vēlmes, uzticību un uzticamību, emocionālo, psiholoģisko un fizisko reakciju dažādās dzīves situācijās, var veiksmīgāk izvēlēties vīru un bērnu tēvu, izvairoties no meļiem, dzērājiem, varmākām vai totāliem egoistiem.
Darba devējiem un vadītājiem. Darbinieku atlase, veiksmīgas komandas veidošana, individuālā motivācija, talanti, profesionālās spējas, radošums, analītika, stresa noturība, attieksme pret kritiku un uzslavām, godkāre, ambīcijas, attieksme pret naudu – viss parādās rokrakstā. Ārzemēs arvien izplatītāk ir lūgt kandidātam kaut ko uzrakstīt ar roku.
Palīdzēt saprast bērnus. Rokraksts precīzi atspoguļo, kas notiek cilvēka (sevišķi bērna) prātā un sirdī, kas viņam svarīgi, ko viņš dzirdēs, ko negribēs dzirdēt, kādas ir viņa intereses, kurp virzīt mācīties: mākslu, biznesu, tehnisko vai humanitāro jomu.
“Vecāku lielākā problēma – viņi negrib uztvert bērnu kā līdzvērtīgu, kā personību un ieklausīties, bet savaldīt un ielikt rāmjos.” Spilgts piemērs – pusaugu puišeļa vēstule, rakstīta pirms neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma. Vecāku pirmā reakcija bijusi – mēs viņam visu, bet viņš mūs nodevis! Kad policija un sociālie darbinieki interesējušies, kas tad ir viss, izrādījies: teicamnieks, zelta medaļnieks, sports, dejas, mūzika, māksla. Uz jautājumu, pa kuru laiku bērnam dzīvot, atbildes nav bijis. “Ja pedagogs laikus pamanītu pārmaiņas rokrakstā, tik tālu varēja nenonākt.”
Veselība. Grafologi spēj diagnosticēt daudzas saslimšanas, laikus pamanīt depresijas un atkarību pazīmes, psihiskās un seksuālās novirzes, kompleksus. Ne tikai pamanīt – eksistē metožu komplekss, kā šīs problēmas apturēt un novērst, piemēram, kā paaugstināt pašapziņu, mazināt bailes no publikas, izkopt komunikācijas un argumentācijas prasmes.
Kriminālistika. Vai aizdomās turamā rokraksts var palīdzēt pierādīt viņa vainu un atrisināt noziegumu? Jā, Anitas praksē ir divi šādi gadījumi – Kanādā nevainojamā krāpšanā apsūdzēto iegāzusi pārliekā raizēšanās par savu reputāciju pretējā dzimuma acīs; savukārt ASV, Čikāgā, rokraksts izgaismojis pedofilu – cietušā bērna tēvu, kurš spoži izlicies par līdzcietušo. Abi noziedznieki atzinušies. “Par to ir gandarījums, citādi varēja gadīties, ka viņi izsprūk sveikā.”
Diemžēl Latvijas tiesībsargi Anitas piedāvāto palīdzību noraida. “Daži izmeklētāji neoficiāli lūguši palīdzību vai ieteikumu, es labprāt palīdzu, man ir svarīgi, lai arī Latvijā beidzot saprot, ka šis ir unikāls instruments. Diemžēl pagaidām te uzskata – grafoloģija ir rokrakstu salīdzināšana, kaut gan to vajadzētu mācīt gan Policijas akadēmijā (tās gan vairs nav), gan pedagoģijas augstskolās.
Nav jābaidās, ir jāstrādā, lai būtu labi. Taču – nedod iespēju. Esmu runājusi, rakstījusi, ka piedāvāju savas iespējas un gribu veikt savus pētījumus Latvijā. Atnāca atbilde – paldies, jūsu palīdzība nav vajadzīga. Šveiciešiem gan bija vajadzīga!”
Anita Millere, Mg. psych., grafoloģe
Studējusi Kembridžas grafoloģijas skolā, Londonas Metropoles universitātē
Amerikas Rokraksta analītiķu asociācijas (American Association of Handwriting Analysts (AAHA)) sertificētā locekle
Jau 14 gadus aktīvi praktizē grafoloģiju (rokraksta analīze, ekspertīze, grafoterapija, grafoanalītika; integratīvā un holistiskā grafoloģija)
Sadarbojas ar Lielbritānijas grafologu asociāciju, Šveices, Zviedrijas, Krievijas, Vācijas grafologiem
Vada meistarklases, seminārus, kursus un lekcijas, konsultē individuāli
